Novadniece Ance Lauva-Salnāja, kura dzīvo un strādā Krakovā
Polijā, tikko saņēmusi šajās dienās izdevniecības “Domu
Pērles” izdoto dzejas krājumu “Pasaules vējos”. Tajā ir
piecu autoru un tajā skaitā arī Ances dzeja. Viņa ir bijusi pati
ražīgākā autore. Grāmatā ietverti 39 Ances dzejoļi. Viņa
neslēpj – grāmatas izdošanas iniciatori ir paši autori. Arī Ance
finansiāli piedalījusies šīs grāmatas izdošanā. Katrs autors
ir ticis pie vairākiem grāmatas eksemplāriem. Ance savējos
izsūtījusi mammai uz Gulbeni, draugiem dažādās pasaules malās
un arī “Dzirksteles” redakcijai, jo savā laikā ir bijusi
pastāvīga autore šajā laikrakstā.
Par jauno grāmatu Ance saka tā: “ Kad rakstu dzeju, domās
varu ceļot, līdz ar to varu būt gan Polijā, gan Latvijā. Dažkārt
gadās, ka sailgojos pēc Latvijas, domās klīstu pa Gulbenes novadu
un top dzejolis. Bet kopumā visvairāk rakstu par to, kas tiek
piedzīvots konkrētajā laikā, dažreiz arī par kaut ko kas agrāk
piedzīvots. Bet ir arī dzejoļi par tēmām, kas mani neskar tiešā
veidā, bet tie ir notikumi pasaulē, piemēram, korona vīrusa
pandēmijas laikā tapa dzejolis arī par šo tēmu.”
Ance stāsta, ka dzejo pārsvarā latviski, bet ir daži dzejoļi
arī poļu un angļu valodās. Visdabiskāk esot dzejā izteikties
valodā, kurā runā dvēsele, un Ancei, protams, tā ir latviešu
valoda. “Mēdz būt tādas dienas, kad domāju tikai poliski, bet
dzejolis tāpat top latviešu valodā, jo poliski, kad kaut ko
uzrakstu, tad īsti nejūtu to dzejoli un emocijas, jo tā nav mana
dzimtā valoda,” saka autore.
Viņa stāsta, ka ikdienā darba pienākumi liek būt racionālai,
liek norobežoties no emocijām, liek koncentrēties un nenovirzīt
domas no tā, ko dara. Tad dzejai nav laika. Taču zemapziņā Ance
nekad nav varējusi izslēgt sevī dzejnieci. “Ir bijis arī tā,
ka sapnī dzirdu dzejoli un nākamajā rītā pieceļos un pierakstu.
Tas ir tādos gadījumos, kad par kaut ko esmu ilgi domājusu, bet
nav sanācis domas izlikt uz papīra vai ar kādu parunāt. Tāpēc
varu teikt, ka rakstu, lai izliktu kaut kur savas emocijas vai lai
saglabātu savas domas,” atklāj Ance. Pirms publicēšanas viņa
savus dzejoļus sūta vērtēšanai mammai un māsai.
Lūk, viens no Ances dzejoļiem, dzejolis bez nosaukuma:
“Katrs savā dzīvē kaut kur skrien,
Ik pa laikam dziļos dubļos brien.
Daudzi vēlas būt tur, augstumā,
Dažiem sapņi izdziest klusumā.
Katram dzīve mums ir dažāda.
Visiem nebūs viņa vienāda.
Kāds no dubļiem lido augstumos,
No virsotnēm cits – putekļos.
Kāds pa dzīvi skrien un mokās.
Katram sava dzīve paša rokās.
Katrs dara to, kas viņam tīk.
Uzvar tas, kas dzīvi vienmēr mīl.”
