Otrdiena, 15. jūlijs
Egons, Egmonts, Egija, Henriks, Heinrihs
weather-icon
+23° C, vējš 3.02 m/s, Z-ZA vēja virziens
Dzirkstele.lv ikona

Dzeja ir kā jūtu dienasgrāmata

Atgriešanās darbā Druvienas vecajā skolā – muzejā Anitai Graumanei saistījās ar pasākumiem Jāņa Poruka 150. dzimšanas dienai. Viņa piedalījusies gan konferencē, gan iesaistījusies pasākumos par rakstnieka laiku un organizējusi Dzejas dienu Druvienā. Foto: no “Dzirksteles” arhīva.

Ziemas saulgrieži – īsākā diena un garākā nakts – pagājuši, bet svētku īpašā noskaņa saglabājas, sagaidot gadumiju. Tādā īpašā noskaņā veidojās mūsu saruna ar Druvienas vecās skolas-muzeja vadītāju, dzejnieci Anitu Graumani.

– Par ko stāsta Anitas bērnības mīļākā Ziemassvētku eglīte Kubuļu pagasta Jāņusalā?
– Kad atceros bērnību dzimtajās mājās, nav daudz atmiņu par svētku svinēšanu. Tajā laikā, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, cilvēki laukos dzīvoja diezgan pieticīgi. Spilgtāk prātā palikuši Jāņi, jo ne tikai mans tēvs bija Jānis, bet Jāņusalā gandrīz katrās mājās dzīvoja kāds šī vārda īpašnieks, un tad mēs līgodami gājām pie kaimiņiem, lai svinētu kopā. Kā bērnam man tas likās liels piedzīvojums, jo varēja doties ciemos. Ziemassvētkus savukārt mājās svinēja ļoti klusi. Atceros, kādu rītu, kad pamodos, izgāju no mazās istabas priekšistabā un pārsteigumā sastingu – durvis uz lielo istabu bija pusvirus. Tur stāvēja liela, izgreznota egle – no grīdas līdz griestiem, un pieaugušie klusi skaitīja lūgšanu. Tas bija Ziemassvētku rīts. Tēva māsa arī mums, mazajiem, lika pārmest krustiņu un apēst dievmaizīti. Vēlāk, kad sāka krēslot, eglē tika iedegtas svecītes. Kas mani tiešām apbūra, bija eglītes skaistās rotas un tādas kā kreļļu virtenes ar dažādās krāsās mirdzošām pērlēm, ko no pašas galotnes līdz zemei apvija eglei. Šīs rotas bija ļoti trauslas, tante tās glabāja savā skapī, rūpīgi iesaiņotas vatē un papīrā. Mēs nedrīkstējām tās aiztikt, lai nesaplēstu, bet Ziemassvētkos visas varēja aplūkot, pat aptaustīt. Vēl eglīti rotāja spīdīgos papīrīšos ietītas konfektes ar garām, baltām bārkstīm, arī piparkūkas un mazi ābolīši. Atceros, kā ar māsām sēdējām uz grīdas izklātajiem aitādas kažokiem un sitām lazdu riekstus, ko tētis rudenī bija salasījis. Vēl, domājot par Ziemassvētku laiku, prātā nāk baltās, aukstās ziemas, dziļās kupenas un debesis – pilnas ar spožām, mirdzošam zvaigznēm. Mūsu mājās nebija elektrības, tāpēc ziemas vakaru tumsa, mēness un zvaigžņu gaisma tā palikusi atmiņā. Nekad neaizmirsīšu arī silto maizes krāsni, uz kuras vakaros sēdējām un klausījāmies tēva lasītās pasakas. Vienmēr, kad to iedomājos, sirdi pārņem maigums, siltums un mīlestība, īsta, patiesa māju sajūta.

* * *
Viņš tuvojas – šis vakars izredzēts,
Kad viss uz pasaules ir kļuvis svēts –
Gan gaiss, ko elpojam,
Gan ūdens malks –
Stīdz gaismas pavediens
Caur tumsu smalks…
Un piepildās ar gavilēm man sirds,
Tik zvaigžņu daudz,
Kas pāri galvai mirdz,
Bet viena deg kā spoža Dieva vēsts –
Viss tumsas parāds dvēselē ir dzēsts…
Kā bērns es nāku pasaulē tik tīrs,
No savām nepilnībām atpestīts…
Un tikai prieku gribas citiem dot, –
Ikkatru dzīvībiņu apmīļot,
Tik plaša sirds – kā baltais Piena ceļš –
Tu vari nākt un mīlestību smelt…
Kā zvaigžņu gaisma visam pāri līst,
Un tumsa saraujas,
Un dvēs’les dzīst…
Viņš tuvojas – šis vakars izredzēts,
Ļauj tikai sevī ienākt tam, kas svēts.

– Anita Graumane

Anitas dzeja ir jūtu dienasgrāmata, kurā kā spogulī redzami pārdzīvojumi. Foto: Mārīte Dzene.

– Ar silto māju sajūtu devāties prom mācīties Jelgavā un pēc tam studēt universitātē?
– Otras mājas man visus skolas gadus ir bijušas pie krustmātes Jelgavas novada Kalnciemā, kur māvcījos tāpēc, ka pieaugušie izlēma – tā mazam bērnam būs vieglāk, nekā kājām mērot patālo, bieži neizbrienamo ceļu līdz skolai dzimtajā vietā. Patiesībā visus skolas gadus Ziemassvētki tika svinēti pie krustmātes, jo skolas brīvlaiks padomju laikā sākās tikai pirms Jaungada. Viņa bija tā, kas man iemācīja radīt svētku sajūtu, visu skaisti un glīti pirms tam sapošot. Lai gan Ziemassvētkus oficiāli nedrīkstēja svinēt, mūsu mājās vienmēr bija eglīte, svētku pīrāgi un piparkūkas.
– Kad un kā radās pirmie dzejoļi? Kā, gadiem ritot, tie ir mainījušies?
– Mana krustmāte strādāja par feldšeri Kalnciema slimnīcā, bet viņa ļoti mīlēja grāmatas, mudināja tās lasīt. Tāpat viņa rosināja rakstīt dienasgrāmatu. Sākumā es to uztvēru kā smagu pienākumu, bet vēlāk tas nemanāmi kļuva par labprātīgu ieradumu. Ar dzejoļu rakstīšanu gan bija nedaudz citādi. Bērnībā mēs ļoti daudz laika pavadījām ārā, darot visādus darbiņus – ganījām govis, grābām sienu, ravējām dārzu, lasījām ogas. Šādi darbojoties, man patika dungot dažādas melodijas, kurām es sacerēju vārdus. Tā tie atnāca, tika izdziedāti un aizplūda, neviena nepierakstīti. Vēlāk mēs ar māsām rotaļājoties mēdzām zīmēt pilnas burtnīcas ar komiksiem līdzīgiem stāstiem, sacerējām arī dialogus, ko šie personāži savā starpā runā, un garas joku rīmes. Bet apmēram 14 gadu vecumu es savā dienasgrāmatā sāku jau apzināti pierakstīt arī dzejoļus. Šo daudzo gadu garumā, protams, ir mainījušies ļoti radoši periodi ar pilnīgu klusumu, kad liekas, ka vairs neko nevari uzrakstīt. Nemainīgs ir palicis tas, ka dzeju joprojām uztveru kā dienasgrāmatas rakstīšanu, tāpēc nekad tās publicēšana nav likusies prioritāte. Patiesībā man nav sava dzejoļu krājuma, kas būtu pieejams lasītājiem. Ir tikai atsevišķas dzejoļu kopas, kas kopš 1990. gada publicētas dažādos kopkrājumos un laikrakstos. Esmu sastādījusi tikai vienu dzejoļu krājumu – “Dvēseles dārzā”, kuru kā savu diplomdarbu vienīgajā eksemplārā izveidoja un izdeva mana vecākā meita Lelde, mācoties grafisko dizainu. Vienmēr esmu rakstījusi par to, ko pārdzīvoju un jūtu. Dzīves laikā akcenti ir mainījušies, bet daba, sievietes jūtu pasaule, dzīves jēgas meklējumi tajā paliek joprojām. Reizēm domāju par to, ka mans radošais mūžs droši vien būtu citādāks, ja savu pirmo grāmatu izdotu jaunībā, zemais pašvērtējums un veselīgu ambīciju trūkums vienmēr bijis mans klupšanas akmens. Un, kad tu tā pamet novārtā savu Dieva doto talantu, mūza no tevis pamazām novēršas… Laikam arī nākamajā dzīvē būs jāraksta dzeja.

Anita kāda koncertā Malienā kopā ar meitām. Foto: no personiskā arhīva.


– Šis gads jums ir īpašs – esat atgriezusies savā pirmajā darbavietā Druvienas vecajā skolā-muzejā.
– Jā, šovasar esmu atgriezusies. Es ļoti šaubījos, vai man to darīt, jo latviešiem ir tāds labs teiciens: divreiz vienā un tajā pašā upē neiekāpsi. Tā ir taisnība. Tagad sajūtas ir pavisam citādākas nekā 1988. gadā, kad uzsāku šeit strādāt pēc universitātes beigšanas – jauna un enerģijas pilna. Tolaik arī sabiedrībā valdīja Atmodas laika neparastais pacēlums – radošais brīvības gars, kas lauza visus rāmjus un robežas. Lai gan laiks bija materiāli grūts, elpot bija viegli, Druviena ar savu krāšņo kultūras dzīvi likās kā brīnumu saliņa, kurā vērts palikt uz dzīvi, celt savu ģimenes māju, audzināt un skolot bērnus. Tagad daudz kas ir mainījies, pats lielākais zaudējums, ka pamatskola jau trīsarpus gadus kā slēgta. Tas kā bumerangs ir ietekmējis citu pagasta kultūras iestāžu darbu, ir jācīnās par pastāvēšanu, par to, lai piesaistītu apmeklētājus. Sabiedrībā savukārt valda nomācošais Covid-19 bieds ar tādiem ierobežojumiem, ka reizēm šķiet – elpot nav iespējams. Šādā laikā ir īpaši jādomā, kā organizēt kultūras dzīvi, lai tā neapsīktu pavisam. Priecājos, ka druvēniešiem joprojām netrūkst ideju – par to liecina gan Latviskā dzīvesziņas centra, gan kultūras nama un bibliotēkas darbība. Arī abiem muzejiem Druvienā vienmēr ir bijusi īpaša loma kultūras telpas veidošanā.

– Ko vēlaties saglabāt vecās skolas muzejā un kas būtu jādara, lai Cibiņa Knipskas kaujas vieta būtu saistoša tagad un nākotnē?
– Pa šiem gadiem, kopš muzejs tiek akreditēts, ir daudz kas mainījies darba pienākumu sarakstā – to ir krietni vairāk nekā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, īpaši tādu, kas saistās ar krājuma sistematizēšanu, dokumentēšanu un papīru lietu kārtošanu. Tas prasa daudz laika pavadīt pie datora ekrāna, kas nav mana mīļākā nodarbe. Bet nav maizes bez garozas. Pēc ilgajiem gadiem skolā grūti samierināties, ka vasarās turpmāk būs jāstrādā, bet priekšrocība ir darba tuvums mājām. Kā padarīt muzeju pievilcīgu nākamajām paaudzēm, ir plaša tēma. Jādomā gan par apkārtnes labiekārtošanu, gan ekspozīciju atjaunošanu, gan muzejpedagoģisku piedāvājumu veidošanu. Darba ir tik daudz, ka tiešām esmu samulsusi, apzinos, ka vienai to nepaveikt, būs jāsmeļas citu pieredze, jāsadarbojas, jāmeklē sponsori un atbalstītāji. Gribas cerēt, ka izdosies paveikt kaut mazu daļiņu no tā.
– Strādājot skolā un mācot angļu valodu, varējāt salīdzināt jauniešu attieksmi pret dzimto valodu un svešvalodu.
– Apgalvojumam, ka jauniešu interese par angļu valodu ir daudzkārt lielāka nekā par latviešu folkloru, es īsti negribētu piekrist. Varbūt tas vairāk izjūtams pilsētu skolās, bet, strādājot lauku skolās Druvienā, Dzērbenē un Liezērē, likās, ka dabas tuvums, tās ritmi, lauku darbi, kuros lielākā vai mazākā mērā iesaistās bērni, ļauj tiem daudz dabiskāk uztvert savu dzimto valodu nekā svešvalodu. Bez tam folkloras uztverē viņiem palīdz citi mācību priekšmeti, sevišķi mūzika un interešu pulciņi – dejas, koris, kā arī gatavošanās dziesmu un deju svētkiem. Angļu valodu, protams, tehnoloģiju pieejamības rezultātā bērni apgūst arvien vieglāk un ātrāk, tomēr laukos tā daudziem vēl sagādā “zobu sāpes”. Savā skolotājas darbā esmu iepazinusi pietiekami daudz burvīgu jauniešu, kam patīk gan angļu valoda, gan latviešu folklora, kas muzicējot izpilda gan latviešu tautas dziesmas, gan ārzemju hitus. Patiesībā viss atkarīgs no tā, kādas vērtības bērnā tiek ieliktas jau no mazotnes, no vecākiem, viņu vērtību izjūtai šeit ir liela loma.

Anitas meitas Aismas un Rīharda Valteru kāzās māsas, protams, bija līgavas māsas – vienādās baltās kleitās. Foto: no personiskā arhīva.


– Kas jūs ar četrām meitām ir tuvinājis folklorai un dalībai kopā “Pērlis”?
– Mana iesaistīšanās folkloras kopā “Pērlis” bija dabisks process, jo mēs, ap muzeju dzīvojošās ģimenes, šo kolektīvu pašas nodibinājām, domājot tieši par saviem bērniem, lai viņi iepazītu latvisko dzīvesziņu, mūsu tautas tradīcijas, lai iemācītos dziedāt, muzicēt, lai pilnvērtīgi pavadītu brīvo laiku, lai kopīgi svinētu svētkus, lai saprastu, no kurienes mēs nākam un kas mēs esam, lai iemīlētu savu zemi un valodu. Mēs paši to visu mācījāmies kopīgajā darbošanās procesā. Protams, tas bija iespējams, pateicoties Dacei un Jānim Vītoliem, kas uzņēmās “Pērļa” vadību, viņi abi bija jau darbojušies “Skandiniekos”. Esmu ļoti pateicīga, ka manām meitām bija iespēja mācīties dziedāt un muzicēt gan Daces Vītolas, gan Līgas Kļaviņas vadībā. Šīs brīnišķīgās skolotājas izkopa ne tikai meitu muzikālās spējas, bet ielika dziļu vērtību pamatu visai dzīvei.
– Pastāstiet par savām meitām! Šķiet, esat uz viena viļņa, par ko liecina Leldes izvēle diplomdarbam ilustrēt jūsu dzejoļu krājumu.
– Runājot par meitām, jāsaka, ka laiks ir aizskrējis vēja spārniem. Šķiet, ka tikko vēl viņas bija maziņas, bet nu jau pašām savas ģimenes – kurai vīrs, kurai draugs, visas jau aizņemtas. Vecākā meita Lelde audzina trīs bērniņus – Gustavu, Teodoru un Matildi. Viņa ir apguvusi grafiskā dizainera profesiju universitātē, strādājusi “ Latvijas Avīzē”, bet tagad nodibinājusi savu uzņēmumu “GrauBooks”. Aisma ir apguvusi metāla dizainera profesiju, gatavo senlatviešu rotas. Viņa ir mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijā, tagad strādā Smiltenes mākslas skolā un Gulbenes mākslas skolas Lizuma filiālē, vada arī Lizuma folkloras kopu “Āravieši” un pati dzied postfolkloras grupā “Dārdi”. Aisma audzina meitiņu Ronju un dēliņu Marģeru. Undīne mūsu ģimenē prot spēlēt visvairāk instrumentu. Viņa arī skaisti dzied, pati sacer savas dziesmas, raksta dzejoļus. Vairākus gadus ir strādājusi tirdzniecības jomā, bet tagad apgūst citu profesiju informācijas tehnoloģiju jomā. Audzina manu vecāko mazdēlu Albertu, kurš iet jau 3. klasē, un meitiņu Hannu. Estere ar savu draugu pagaidām dzīvo Rīgā un mācās Latvijas kultūras akadēmijas radošo industriju jomā. Viņa cenšas apvienot studijas ar darbu. Vai es redzu savu ietekmi meitu dzīvēs? Par to droši vien labāk prastu pastāstīt viņas. Varbūt man ir gribējies, lai vienu, otru reizi viņu dzīvēs kaut kas notiktu citādi, bet es saprotu, ka katram ir savs ceļš, savas kļūdas un savas izvēles. Gribas vienkārši redzēt viņas laimīgas un apmierinātas ar savu dzīvi.
– Kādi tagad ir jūsu Ziemassvētki?
– Ziemassvētki mūsmājās pēdējos gados ir ļoti skaļi, jo pie viena galda sapulcējas visa kuplā ģimene – tagad kopā jau 16 cilvēki. Tik daudz mazu bērnu vienā telpā nozīmē lielu kņadu un daudz nerātnību. Tomēr tiek stingri ievērotas tradīcijas. Kamēr vecmāmiņa rosās pa virtuvi, pirms tiek uzklāts svētku galds, visi bērni un mazbērni dodas uz augšējo istabu, lai izmēģinātu koncertprogrammu. Kad viņi nāk lejā, acīm paveras neticamais – zem egles ir uzradušies 16 konfekšu maisiņi un dāvaniņas, tur nemanot rūķīši nolikuši savu nesamo. Pēc siltajām vakariņām seko koncertprogramma – visi skaita dzejolīšus, dzied dziesmas un iededz eglītē katrs savu svecīti. Tad tiek izsaiņotas dāvaniņas, ēstas konfektes un citi našķi. Vēlāk spēlējam galda spēles, sarunājamies vai dziedam un muzicējam. Kad mazie nolikti gulēt, paliek mierīgāks un klusāks. Tad parasti sēžu un klausos meitu sarunās. Tāda reize, kad visi esam kopā, ir tikai Ziemassvētkos.

– Mārīte Dzene

Dzirkstele.lv ikona Komentāri