Spilgta sieviete un spilgta arī savā profesionālajā darbībā – tāda ir Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja direktore gulbeniete Valda Vorza. Sarunā viņa ir gan vērīga klausītāja, gan toņa noteicēja. Pati atzīst – mazāk tic liktenim, vairāk “cilvēka enerģijai” un attīstībai, kurai nekad nevar pielikt punktu. V.Vorza muzeja direktore Gulbenē ir kopš 1995.gada 16.marta – “Dzirkstelei” viņa precīzi nosauc šo datumu. Uz muzeja direktora amata vietu tolaik ticis izsludināts konkurss. V.Vorza aicināta pieteikties. Uz to viņu mudinājusi tā laika Gulbenes mākslas skolas direktore Silvija Šķipsna. Mākslas skola bija V.Vorzas iepriekšējā darbavieta, kurā, kā pati stāsta, “bija ļoti radoša un pozitīva gaisotne”. Laikam tolaik novērtēts viņas rosīgums, izglītība, ieinteresētība kultūras procesos – saka V.Vorza. Pašvaldībā kultūras nodaļu tad vadīja Donāts Veikšāns, un sarunās ar viņu bijusi jūtama savstarpēja sapratne un vienots skatījums.
Piepilda sapni par muzeju muižā
Pats sākums muzejā V.Vorzai kā direktorei nebija tas cerīgākais. Ierādītās telpas tajā brīdī bija pilsētas kultūras nama augšstāvā. Daļa muzeja krājuma glabājās bibliotēkas ēkas pagrabā, daļa – Vecgulbenes muižas klētī. Izstāžu zāles muzejam vispār nebija. V.Vorza jau tolaik sarunās ar “Dzirksteli” vizualizēja savas vadītās iestādes nākotni pašā miesta sirdī – Vecgulbenes muižā. Un 2001.gadā muzejs patiešām pārcēlās uz vēsturisko oranžērijas ēku.
“Atceros, ka toreizējais pilsētas mērs Nikolajs Stepanovs man vēlāk bieži atgādināja: ieejot oranžērijā, es uzreiz esot pateikusi: paldies, bet šīs telpas muzejam ir par mazu,” atklāj V.Vorza. Tagad viņa teic – “maziem solīšiem ejot”, ir izdevies īstenot savus, muzeja direktores, sapņus. Bez sasteigšanas.
2015.gada maijā tika pabeigta Vecgulbenes muižas klēts renovācija, kura tika veikta trīs kārtās 10 gadu laikā, piesaistot Valsts investīciju fonda, Valsts kultūrkapitāla fonda līdzekļus, kā arī visapjomīgākais finansējums – 106 471,39 eiro bez PVN (attiecināmās izmaksas) bija Eiropas Lauksaimniecības fonda atbalsts. Visu šo laiku bija problēmas. Sākumā – inflācija un vietējās sabiedrības neviennozīmīgā attieksme, jo ne visiem bija saprotams, kāpēc jāiegulda tik lieli līdzekļi klēts pārveidē par muzeja ekspozīciju zāli. Vēlāk radās vajadzība novērst laika gaitā ēkas konstrukcijā radušos defektus, organizēt kvalificētu ekspertīzi.
V.Vorza teic – tieši ar šīm aktivitātēm sākusi sevi apzināties kā cilvēku savā vietā. “Es notvēru sevī absolūtu laimes sajūtu. Prieku,” viņa saka. Līdzīgi bijis 2020.gada vasarā, kad pie muzejam nodotās Vecgulbenes Sarkanās pils tika atklāta Amora skulptūra, kuru veidojusi māksliniece Anda Poikāne. Kad V.Vorza svinīgajā brīdī runājusi, cik ļoti tic muižas atdzimšanai un Baltās pils atjaunotnei, nezin no kurienes uzradies neliels virpulis, kas pacēlis gaisā apkārt skulptūrai izbērtās rožu ziedlapiņas. Klātesošie to tulkojuši kā smalko enerģiju piekrišanu: tā tam būt! Muzeja direktore dzīvo šajās enerģijās, un tās viņai dod spēku nekad neapstāties šķietamu vai reālu šķēršļu priekšā.
Sarkanā kleitā ar Demakovas brillēm
V.Vorza atceras sēdi pašvaldībā, kur kāds politiķis apšaubījis ne tikai projekta “Vecgulbenes muižas klēts – lauku mantojuma glabātāja” lietderību, bet arī bijis sašutis par muzeja vadītājas uzstājību un norādījis apmēram tā: “Atnākusi te sarkanā kleitā un Demakovas (Helēna, tobrīd kultūras ministre – red.) brillēm uz deguna.” V.Vorza spēja to visu laist pāri galvai. Viņa bija uzticīga mērķim, un tas deva spēku. V.Vorza uzsver – muižas klēts, kas cietusi gan Otrajā pasaules karā, gan turpmāko gadu gaitā, atjaunotnes procesā “ir saglabāta tik pareizi, cik spēts”, “ēka elpo” vārda tiešā nozīmē. Viss tika veikts skrupulozi līdz katrai detaļai, niansei, daudzreiz konsultējoties ar vislabākajiem Latvijas ekspertiem.
“Ja mēs pieskaramies kaut kam, kas ir vēsturisks, tas ir jādara ar absolūti labāko attieksmi. Pavirši darot, var izdarīt vairāk sliktu nekā labu. Kultūras mantojumam un muzeja nozarei sevi ir bijis jāpierāda visos laikos. Vienmēr,” saka V.Vorza. Būs 27 gadi, kopš viņa vada Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeju, taču pati teic – laiks ir paskrējis ļoti ātri un galvenais, kas viņu gandarī, “ir atrašanās procesā”, darbībā ar domām par nākotni.
“Man nekad savā darbā nav bijis garlaicīgi, nevienu brīdi. Muzejs – tā ir absolūtā radošuma un pārliecības vieta, tāpēc ir cilvēki, kuri ir piemēroti šai videi, un ir tādi, kuri ne. Ne jau velti dzīvē kāds skrien sprintu un kāds maratonu. Mēs esam atšķirīgi. Ja runājam par interesēm – muzeja vide, darbs muzejā saista cilvēkus, kas ar to aizraujas un grib šajā vidē dzīvot vārda vistiešākajā nozīmē. Ja cilvēks šajā darbā dzīvo distancēti… Ir par maz no rīta atvērt un vakarā aizvērt muzeja durvis. Šajā darbā nevar halturēt,” saka direktore.
Gatava stāstīt par muzeju arī oponentiem
V.Vorza nepārmet saviem oponentiem, kuri muzeja aktivitātēs nesaskata racionālo kodolu. Viņa nebaidās no sarunas ar šādiem cilvēkiem. Ir gatava stāstīt par muzeju, par krājumu un tā glabāšanas noteikumiem, par muzeja aktivitātēm, par valstī spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, kuri obligāti ir jāievēro ikviena akreditēta muzeja darbībā. “Muzejs – tā patiesībā ir nemitīga atbildības uzņemšanās,” uzsver V.Vorza.
Viņa piemin kaut vai Sarkanās pils mansardā šogad notikušo gobelēnu izstādi, kurā ar vairāk nekā 40 darbiem 500 000 eiro vērtībā bija pārstāvētas 15 valstis. Turklāt, kā norāda direktore, “izstāde – tā nav tikai noliktava”, bet arī “asociāciju radītāja”, neaizmirstot par “cieņu pret katru mākslinieku”. Viņa to uzskata par “lielu izaicinājumu”, kas par muzeju un tā piedāvājumu veido plašāku interesi. “Pat no Igaunijas pie mums brauca apskatīt gobelēnu ekspozīciju,” stāsta V.Vorza. Patīkami arī esot apzināties, ka Gulbene palīdzējusi stiprināt kopības sajūtu starp dažādu tautu un valstu tekstilmāksliniekiem. “Tā ir tāda dvēseles inteliģentu sabiedrība. Tā ir viena no muzeja funkcijām – veidot starptautisko sadarbību, organizēt konferences, seminārus, lekcijas, izstāžu ekspozīcijas. Šī izglītojošā darba funkcija muzejam ir noteikta ar likumu. Savukārt muzeja darbības nodrošināšana ir viena no pašvaldības funkcijām. Zinātniskas konferences muzejs varētu rīkot pat četras reizes gadā. Tā nav tikai vēlme pārkāpt savas robežas. Tas ir mūsu uzdevumus. Un patiesībā festivāls “Divi Jūliji”, kuru regulāri organizējam kopš 2018.gada, jau ir pārtapis par kaut ko vairāk. Tā ir muzeja funkciju īstenošana. Pie tam šis festivāls ir unikāls Latvijas kultūras kartē – otra tāda nav. Mēs kopā spējam pulcināt visdažādāko nozaru pārstāvjus saskarsmei, uzziņai, mākslas baudīšanai un priekam. Festivāla rezultātā muzejs ir ieguvis divas stelles (izvietotas klētī), kas agrāk lietotas Liepājā un kas paredzētas paklāju/gobelēnu aušanai. Muzejs nodarbojas ar aušanas prasmju popularizēšanu,” stāsta V.Vorza.
Par kultūras un konferenču tūrismu
Aktivitātes ir vairojušas Gulbenes muzeja labo slavu un ļāvušas atrast arvien jaunus sadarbības partnerus. Piemēram, 2021.gada martā muzejs saņēma Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirto 16 000 eiro finansējumu, lai savu krājumu papildinātu ar lietišķās mākslas meistara Jūlija Madernieka dizaina mēbeļu ansambli. Mēbeles savu mājvietu muzejā ir radušas pēc to pēdējā saimnieka – Arnolda Vestmaņa dēla Jāņa Vestmaņa – pēdējās gribas, ko izpildījusi viņa mazmeita Amanda Lazdiņa. Mēbeles papildina muzeja pastāvīgo ekspozīciju “Novada mākslinieki no 1818…” Sarkanajā zālē. V.Vorza stāsta – mēbeles kā individuāls pasūtījums pēc Madernieka dizaina izgatavotas 20.gadsimta trīsdesmitajos gados Jāņa Skultāna darbnīcā. “Šīs mēbeles Vesmaņu dzimtā tika lietotas Rīgā. Uz Gulbeni tās vedām no Āgenskalna. Mēs šīs mēbeles ieguvām tikai tāpēc, ka šī ģimene bija uzzinājusi, ka Gulbenes muzejā nodarbojas ar J.Madernieka kultūras mantojuma saglabāšanu. Tātad Gulbenes muzeja labā slava bija sasniegusi dzirdīgas ausis. Bet, ja mēs nerīkotu un par tradicionālu nepadarītu festivālu “Divi Jūliji”, visticamāk, mēs šīs mēbeles sava muzeja krājumā neiegūtu,” teic V.Vorza.
Viņa priecājas, ka interese par nākamajiem festivāliem “Divi Jūliji” jau ir. To, kuri gribētu uzstāties konferencēs, esot vairāk, nekā muzejs spēj ieplānot ierobežotajā laikā. “Tātad mums ir vēl, ko runāt, ko pētīt. Starptautiskie partneri ir aktīvi, ir interese par mūsu Jūliju Straumi, kuram 2024.gadā paliks 150 gadi. Tā ka tuvākie trīs gadi mums noteikti vēl paies “Divu Jūliju” zīmē. Tas nozīmē, ka kultūras tūrisms, konferenču tūrisms Gulbenē turpināsies,” saka V.Vorza. Viņa redz, ka ir doma festivālu “Divi Jūliji” turpmāk rīkot trīs nedēļu garumā. Tas, protams, esot atkarīgs no finansējuma, kas tiek meklēts, rakstot projektu pieteikumus.
Par Baltās pils veidola nozīmīgumu
“Man vienmēr ir licies, ka mērķi ir jāuzstāda daudzreiz augstāki par iespējām. Muzejā turklāt ir jābūt radošam un jāstrādā visu laiku – tāda ir šī vieta. Ja kādam tas nepatīk, cilvēks šajā darbavietā pats sāk slikti justies, sāk slimot, meklē ārstu vai citu profesionālo nodarbošanos,” saka V.Vorza. Viņa lepojas ar to, ka lielā mērā ir stāvējusi klāt tam, ka Gulbene ir ieguvusi jaunu ielas nosaukumu. Runa ir par Klēts ielu. Muzeja klēts līdz ar to ieguva adresi – Klēts ielā 4.
V.Vorza joprojām nav atmetusi sapni par muzejam blakus esošās Vecgulbenes muižas Baltās pils atdzimšanu, par gaisa tiltu no muzeja pagalma uz Rūdolfa parku, par to, ka bijušajā pastā (Šveices stila ēka) muižas teritorijā reiz būs pulcēšanās vieta radošajiem cilvēkiem. Viņa vislabākos vārdus velta Ainaram Melderam par to, kā viņš uztur kārtībā Pils parku un muižas manēžas un siernīcas ēkām ar viesnīcu un restorānu tajā.
“Bet tas, ka brīnišķīgā Baltā pils, kura ir pelnījusi milzīgu ievērību, zūd, nav pareizi. Gribētos ticēt, ka reiz atradīsies iespēja un cilvēki, kas šo pili gribēs pacelt tādā vai citādā veidolā. Atceros, ka pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Baltajai pilij vēl bija aktīvs tehniskais projekts ar mērķi tur būt Gulbenes muzejam,” saka V.Vorza.
Tātad doma par muzeju šajā vēsturiskajā ēkā bija jau pirms viņa kļuva par direktori muzejā. Pati saka – mazliet par vēlu atnākusi, brīdī, kad iespējas jau bija palaistas garām. “Es ļoti nožēloju, ka tā sanāca… Es to būtu uzdrīkstējusies, nebūtu bail nemaz. Es ticu pils veidola nozīmīgumam un tam, ka to varētu pienācīgi sakārtot,” teic V.Vorza un piebilst – gribētu mudināt sabiedrību izvērtēt un izvēlēties starp cēliem un jaudīgiem mērķiem un starp piezemētiem, uz patērēšanu virzītiem.
“Man ir tāds “jociņš”, ka varbūt mēs pie Sarkanās pils ap Amora skulptūru varētu atjaunot skrejceļu, un tad mēs dabūsim finansējumu. Sports ir ļoti nozīmīga dzīves sastāvdaļa. Taču – vienai mazai daļai cilvēku. Popularizēt novadu, Gulbeni, Latviju varam ne tikai ar sportu, bet arī ar citiem mērķiem. Muzejs šo vēstījumu nes reizē ar liecībām par mūsu kultūrvēsturi, mākslu. Uz to ir virzīti visi mūsu realizētie projekti un aktivitātes. Ne velti maijā, jūnijā Gulbenes muzejs ir aicināts Nacionālā muzeja krājuma daļu – kolekciju “Divi Jūliji” – eksponēt Baku (Azerbaidžānā) paklāju muzejā. Māksla ir tā, kas uzrunā ar klusumu. Daudzus cilvēkus tieši tas aizrauj un vieno pāri robežām,” pauž V.Vorza.
– Diāna Odumiņa
- Vēsture
- * Gulbenes vēstures un mākslas muzejam šogad 1.janvārī oficiāli paliek 40 gadu, taču muzeja pirmsākumi meklējami vēl agrāk.
- Gulbenē novadpētniecības istaba sakarā ar pilsētas 40.gadadienu tika atvērta pilsētas izpildkomitejas telpās 1968.gada februāri.
- Nākamais posms – Gulbenes sabiedriskais novadpētniecības muzejs, kas tika iekārtots 1977.gada nogalē.
- 1978.gada jūlijā Gulbenes rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja nolēma uz Gulbenes sabiedriskā novadpētniecības muzeja bāzes atvērt Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzeja filiāli – Gulbenes novadpētniecības muzeju. To izvietoja Gulbenes pionieru nama telpās. Filiāles pirmais vadītājs un zinātniskais līdzstrādnieks bija Pēteris Liepa. No tā laika muzeja darbības pārskata var uzzināt, ka filiāles pastāvēšanas trijos gados savāktas un inventarizētas 2449 fondu vienības, apmeklētāju skaits 1981.gadā jau sasniedzis gandrīz deviņus tūkstošus cilvēku.
- Novērtējot paveikto, 1981.gada nogalē tika rosināta filiāles pārveide ar 1982.gada l.janvāri par Gulbenes vēstures un mākslas muzeju.
- Avots: “Dzirksteles” arhīvs
