– Vai Karlsons arī ir drons? – kādā vakarā mani ar savu domu gājienu burtiski atsēdina piecgadnieks Saša, turklāt no viņa skatiena redzams: jautājums ir gluži nopietns un svarīgs. Multfilmu par pasaulslaveno zviedru varoni esam skatījušies bieži, tomēr līdz šim ne reizi netikām apsprieduši omulīgā, apaļīgā jumtu apdzīvotāja tehniskās prasmes un iespējas. Animācijas filmas tomēr vieglāk uztveramas nekā pasakas, pieņemot visu notiekošo kā izdomātu, neliekot uzdot jautājumus par notikumu reālo iespējamību.
– Kāpēc tu tā domā? – lēnīgi jautāju Sašam, lai gan jau paredzu atbildi. Mūsu ikdienā bezpilota lidaparāti, visbiežāk tie, kas ar kameru, kļuvuši par ērtu un modernu iespēju nofilmēt plašu panorāmu un tūristu rokās ir pamanāmi bieži. Krietni vienkāršāku modeli vecāki uzdāvināja arī kaimiņu puikam, un tagad viņš to pagalmā lidina gandrīz vai ik dienas. Arī pašlaik dzirdu dronam raksturīgu dūkoņu tepat aiz loga, un, lidaparātam uz mirkli pieskaroties palodzei, arī man prātā ienāk Karlsons.
– Vai tad viņam nav baterijas? – Saša vērīgi lūkojas manī.
Saprotu, ka nedrīkstu ielaisties pārāk nopietnā Karslona uzbūves analīzē, tāpēc atbildu ar pašas Lindgrēnas piedāvāto variantu:
– Tu taču atceries – viņš darbojas ar degvielu – ievārījumu.
– Tad jau kaut kas līdzīgs… helikopteram? – Saša turpina attīstīt domu.
Piekrītot pamāju ar galvu, cerot, ka ar šo secinājumu tēma par Karslona uzbūvi beigsies. Vēl joprojām mulstu, kad piecgadīgs bērns pārāk iedziļinās pasakainu notikumu analīzē. “Kā kukulītis var skriet un dziedāt? Kā vilks var norīt veselu vecmāmiņu un nepārplīst? Kā meža zosis var panest Ivanušku? Bet kurmītis? Tu taču teici, ka kurmji dienas gaismā neko neredz!” Un tie ir tikai daži jautājumi no visiem, uz kuriem līdz šim atbildēju:
– Jo tā ir pasaka! Iztēlojies! Tu pats taču arī reizēm iztēlojies, ka esi putns, policists, Spaidermans vai Halks.
Vēroju Sašu un prātoju: vai tēma par Karlsonu ir izsmelta vai palēnām pārtop citā. Savulaik tā notika ar Buratino. Mazdēls sēdēja pie akurātu malkas bluķīšu kaudzītes un bakstīja tos ar naglu. Kad prasīju, ko viņš tur prāto, Saša visā nopietnībā atbildēja:
– Klausos, no kura var izgriezt Buratino.
Todien izskaidroju, ka tā ir tikai pasaka, autora fantāzija, kura bērniem patīk, un māca ne tikai nemelot, bet arī nebēgt prom no skolas un no mājām.
– Tā kā kukulītis? – puika pasmaidīja. – Kukulīši nevar aizbēgt, pasakas melo.
Par melošanu var runāt daudz, īpaši ar Sašu, jo viņš jau ir sapratis, ka reizēm tieši vajag samelot, lai nevienam netiktu bāriens. Ar šo tēmu sasaucas arī mūžīgais jautājums: vai neko neteikt arī ir samelot? Vēl sarežģītāka ir tēma par to, kas ir meli, un kas – fantāzija. Piemēru ir bezgala daudz, ja vien klausītājos negadās tik āķīgs puika kā Saša.
Doma par Karlsona darbības mehānismu tomēr nav apklususi.
– Vai Zobu feja arī darbojas ar degvielu? – Saša turpina izprast faktus.
– Nē, Zobu feja ir kā maza laumiņa, viņai ir spārni, – atbildu visai pārliecinoši. Uun, lai novērstu domas no laumiņu uzbūves analīzes, steidzīgi piebilstu: – Spārni kā putnam vai kā lielam taurenim.
Redzu, ka puika aizdomājas, un vairāk nesaku ne vārda. Tad jau manīs, kur aizvedīs viņa domu gājiens.
Mūsmājās Zobu feja ir ļoti gaidīta viešņa. Sen zināma paraža: ja bērns savu izkritušo piena zobu noliek zem spilvena, naktī feja šo zobiņu apmaina pret naudiņu. Vecākajam mazdēlam šo brīnumu nācās piedzīvot pirmajam, un feja nelika viņam vilties. Nakts tumsā, nevienam nemanot, zem spilvena sameklējusi mazo zobiņu – tik mazu kā putraimiņu! – tā vietā atstāja divu eiro monētu. Patiešām! Īstu! Ah, kas tas bija par prieku visiem trim mazbērniem! Amizantais izskats ar robu pašā priekšā šķita tīrais sīkums, jo klasē tādu bērnu netrūka. Cita lieta – divi eiro.
Pēc otrā izkritušā zoba vecākais mazdēls saprata, ka feja spēj būt arī devīgāka, tāpēc trešā zoba izkrišana tika ne tikai ļoti gaidīta, bet arī aktīvi veicināta. Diemžēl fejas dienas limits tovakar bija iztērēts, arī banka jau slēgta, un nākamā rīta vilšanās bija zīmogs visai dienai. Izskaidrojām, ka fejai šajās dienās daudz darba, varbūt jāpaciešas. Svarīgi ir arī pašam gulēt savā gultā, nevis izdabāt kaķim, kurš aizmidzis tieši uz spilvena un tāpēc nav traucējams. Skaidrs taču, ka pie kaķa bērnu Zobu feja nenāks…
Vecākiem izrādījās taisnība – vajadzēja tikai pagaidīt, turklāt par kavēšanos feja kā atvainošanos atstāja veselus piecus eiro. Oho! Te jau veidojas labs biznesa plāns! Diemžēl tuvākajās dienās neviens cits zobs pat netaisījās izkustēties.
Jaunākais brālis, kas šajā gadījumā ir prātvēders Saša, vērojot visu šo būšanu ap vienu nieka zobu, nevarēja vien sagaidīt sava pirmā zoba izkrišanas brīdi: kā būs, vai feja atlidos, kāda tā izskatīsies? Ja jau viņa tik daudziem bērniem nes monētas, tad jau viņai būs vesels maiss naudas! Kā viņa panesīs? Kā tumsā redzēs ceļu? Kā zinās, zem kura spilvena jāmeklē izkritušais zobs? Par laimi, Zobu feja ļoti labi orientējās visu izkritušo zobu koordinātēs, un arī Sašas pirmais zobs tika pamanīts un atalgots. Puika ilgi lauzīja galvu:
– Kā viņa tumsā zināja atrast tādu mazu gabaliņu? Un pa kurieni tika iekšā, ja visi logi un durvis ciet? Kāpēc es neko nedzirdēju? Kad izkritīs otrais zobs, negulēšu, līdz viņu ieraudzīšu un visu noskaidrošu.
Otrais zobs izkrita, tika palikts zem spilvena, un Saša līdz pat diviem naktī prātoja, ko prasīs Zobu fejai. Pēc tam viņš aizmiga. Zobu feja, protams, ieradās, izdarīja savu darbu, bet jautājumi tā arī palika neatbildēti. To saradās vēl vairāk:
– Vai Zobu feja tumsā spīd tāpat kā jāņtārpiņš? Kaut kāda gaisma taču viņai ir! Ko viņa ēd? Varbūt pie gultas nolikt cepumiņu un pienu, lai padzeras? Ko viņa dara ar savāktajiem zobiņiem?
Atzīšos, ka ar manām fantāzijas spējām ne vienmēr pietiek. Protams, es varu atcerēties vikingus un stāstīt, ka arī Zobu fejas darina kaklarotas; varu stāstīt par brīnumu naudiņām, kuras tiek gatavotas no zobu pulvera; par dārzu, kur no iestādītajiem zobiņiem izaug brīnumskaistas puķes.
– Tās taču ir pasakas, vai ne? – jautā Saša.
Un es no sirds patiesi atbildu: – Tie ir nostāsti, jo nedz Zobu fejas, nedz viņu brīnumu dārzu neviens nav redzējis. Tu taču zini: viņas savus labos darbus paveic naktīs, kad visi guļ.
Vecākajam mazdēlam, kuram ne tik sen nācās doties pie zobārstes, lai palīdzētu izkrist kādam slinkam piena zobam, nācās iestāstīt, ka zobārste ir fejas labā palīdze. Izrādījās, ka nebiju kļūdījusies. Izrauto zobiņu ārste bija ielikusi miniatūrā, zobam līdzīgā kastītē, kas iesieta aukliņā un nēsājama ap kaklu. Atgādinājums naktī kastīti palikt zem spilvena nebija divreiz jāatkārto. Cerība par izrauto zobiņu saņemt fejas nolikto naudiņu un jautājums, cik būs šoreiz, jo šis piena zobs iegūts caur skarbiem pārbaudījumiem, ātri vien lika aizmirst zobārstes krēslā piedzīvoto, un gribas domāt, ka bērna nākamo stomatologa apmeklējumu nepavadīs bailes un nepatika.
– Nu, bet Santa Klauss? Kā tie viņa brieži var pacelties debesīs? – Saša bija aizdomājies tālāk. – Un vēl pavilkt smagas kamanas… Ne viņiem baterijas, ne degvielas, ne spārnu…
Labi, ka mana mute tobrīd bija aizņemta ar ābola šķēli, un pietika tieši tik daudz laika, lai saprastu – iestāstīt, ka tie vienkārši ir TĀDI brieži, man neizdosies, tāpēc izlēmu šo tēmu iegrozīt citā gultnē.
– Tu jau droši vien būsi pamanījis, ka iepriekšējos gados Salatētis jeb Santa Klauss pie mums ieradās kājām, – apdomīgi uzsāku izvērst domu. – Ja atceries, viņš pat teica – mašīnu ar bezgala lielo dāvanu maisu atstājis uz ielas, jo nevarējis pagalmā iebraukt.
Puika atceras, jo ne tik sen skatījāmies pagājušā un aizpagājušā gada Ziemassvētku videoierakstus. Bērni to vēlējās, lai atcerētos. Es gan iebildu, jo baidījos no jaunām vērīgā Sašas atklāsmēm. Vēl negribējās, lai atklājas rūpīgi gatavotais un sargātais noslēpums. Ja pagājušajos Ziemassvētkos Santa Klauss izskatījās labi barots, ar īsti veciem, nobružātiem zābakiem, raženu bārdu, lielām brillēm uz sarkanā deguna un svešādu balsi, tad gadu iepriekš vecākais puika man jautāja:
– Kāpēc viņam uz pirksta bija mammas gredzens? Un uz zābakiem maisiņi (kas patiesībā bija bahilas, lai noslēptu labi zināmos mammas zābakus)?
Atkārtoti skatoties tā gada Santa Klausa apmeklējumu, vēroju Sašu un redzu, ka viņš ieklausās, vai tā nav mammas balss.
Un pēc laba brīža skarbs secinājums:
– Tā ir mamma. Kāpēc viņas nekad nav, kad atnāk Santa Klauss?
Atrodu ierakstos tieši tās vietas, kur mana un papa balss paskaidro ilgi gaidītajam viesim – mamma vēl ir darbā, tūlīt būs, bet pagājušajā gadā viņa tieši pirms brīža bija izgājusi uz tuvējo aptieku, jo man stipri sāpēja galva.
– Tūlīt, tūlīt būs! Tikmēr uzcienāsim Santa Klausu ar cepumiņiem, nodejosim, ko esam iemācījušies, un mamma būs klāt! – ierakstā skaidri dzirdams, kā pārliecinoši mudinu bērnus. Saša notic, jo arī papa ļoti pārliecinoši piedalās šajā spēlē. Manī mostas aizdomas, ka šogad viņš Santa Klausu vēros vēl pamatīgāk. Kaut tikai neizdomātu paraustīt aiz bārdas, lai vēl citugad mazajai māsai paliek šis pārsteigums. Vecākais brālis gan klusībā smīn, bet zinu – viņš klusēs.
Cenšos atcerēties savus pirmos Salatēta apmeklējumus. Četrgadnieces izjūtas gan atmiņā maz saglabājušās, tomēr ar fotogrāfiju palīdzību prātā nāk mammas stāstītais par manām bailēm.
Milzīga egle Jaungulbenes pils, tolaik – arodskolas, zālē; rokās sadevušies bērni tai apkārt; krūtīs ievilkta dziļa elpa un sauciens, cik spēka: “Salatēti! Salatēti! Kur tu esi?”
Pēc piektā vai sestā sauciena balss šķita pavisam aizsmakusi un prātā bija palikusi tikai viena doma: “Kā gan es tagad noskaitīšu dzejolīti par veco pirtiņu?”
Tad zālē ienāca Sniegbaltīte un vesels bars meža zvēru. Iestūmuši zāles vidū milzīgu vezumu dāvanu sainīšu, viņi iejuka bērnu aplī un, ritmiski soļojot uz priekšu, mudināja vēlreiz pasaukt Salatēti. Nodzeltējušajā fotogrāfijā redzu savu nelaimīgo seju un asaras, kas tūlīt ripos pār vaigiem. Interesanti, tas no bailēm par aizsmakušo balsi vai arī no… ņirdzīgā vilka, kas cieši sagrābis manu plaukstu?
Kaut kad pēc tam Salatētis beidzot ieradās, tikai manī bija zudis viss prieks par notiekošo – es jutu, ka esmu palikusi bez balss, turklāt vienā ausī kāds bija iebāzis vati. Gribējās uzmeklēt tēti, kurš vēl pirms bērnu stāšanās aplī bija stāvējis man aiz muguras, tikai – tur neviena nebija. Dzirdēju, kā tiek izsaukti bērnu uzvārdi, skatījos, kā meitenes droši pakniksē un zēni pievelk kāju pirms sāk deklamēt iemācītos pantus, bet es? Ko darīšu es?
Kad izsauca manu vārdu un drebošās kājas atteicās spert kaut soli, nez no kurienes blakus uzradās Sniegbaltīte un mammas balsī teica: – Ejam droši!
Kāds tur droši, ja nevari parunāt! Tomēr es mēģināju, un mammas balss mani uzslavēja: – Malacis, meitiņ!
Saņēmusi lielo saldumu paku, uz brīdi atļāvos atspiesties pret Salatēva ceļgalu, par ko liecina miglains fotouzņēmums. Tagad, ieskatoties rūpīgāk, atpazīstu aiz kupliem, baltiem matiem un bārdas paslēptu tēva seju, tomēr tikai astoņu gadu vecumā es uzdrošinājos izteikties par savu atklājumu: – Tēti, tas biji tu!
Arī pašlaik man gribas, lai mani vērīgie mazdēli vēl patur pie sevis savus vērojumus, lai Santa Klauss nāk pie mums arī citu gadu, jo tie ir ne tikai gaidīšanas un dāvanu saņemšanas svētki! Tā ir arī kopīga gatavošanās, kopīga aizvadītā gada notikumu atcerēšanās, kopīga dziesmas vai dejas mācīšanās un ļoti pacilājošs, ilgu un cerību pilns noskaņojums. Tik ļoti gribas, lai šādu prieku izjustu ikviena ģimene!
– Iveta Kilinkaridou
