Artūrs Deksnis priecājas, ka viņa kājai kustība ir saglabāta, celis ir saglabāts un viņš varēs gan braukt ar riteni, gan peldēt, gan skriet. “Kājai ir liela rēta, bet tas pret to visu, kam iziets cauri, ir sīkums,” smaida Artūrs. Slimnīcā, kur viņš ārstējies, ir vislabākās medmāsas, ārsti un sanitāri, kuri viņam tik sarežģītā laikā spēja nodrošināt sirds siltumu un mīlestību. “Aprūpe bija visaugstākajā līmenī!” uzsver Artūrs. Foto: Gatis Bogdanovs.
Artūrs Deksnis uztic “Dzirkstelei” savas dzīves skarbākā gada stāstu. Pirms gada gulbenietim Artūram Deksnim atklāja onkoloģisko slimību – mīksto audu ļaundabīgu audzēju. Ārstēšanās posms, kas vēl ilgst, nav viegls, bet viņš ir pārliecināts, ka viss būs labi. Viņš sevi nešausta un neuzdod sev tūkstoškārt vienu un to pašu jautājumu: “Kāpēc tas notika ar mani?” – jo tas, viņaprāt, neko nedod. Viņš aicina ikvienu rūpēties par savu veselību, nevilcināties ar iešanu pie ārsta vai analīžu nodošanu, izmeklējumu veikšanu.
“Un nekad nevajag domāt, ka ar tevi tas nenotiks. Tas tomēr var ar tevi notikt, un tad vajag atcerēties, ka vēzis ir diagnoze, nevis nāvessods. To ir iespējams uzveikt, jo notiek arī brīnumi. Reti, bet notiek. Nolaist rokas pie šīs diagnozes, kad ir jācīnās, jo tās nav nekādas iesnas, nedrīkst! Man arī bija galvā domas: cik man vēl atlicis? Bet spēju saņemties, jo spēju šo slimību uzveikt. Ticība ir ļoti svarīga. Esmu kristīts, bet vairāk ticu sev – man ir divas kājas, divas rokas un galva uz pleciem. Es paļaujos uz sevi un ticu pats sev. Pats esmu savas dzīves kalējs. Visvairāk sāp, ja citi raud un pārdzīvo par mani, īpaši mamma. Ar to arī pietiek. Man ir dēls, kuram ir pieci gadi. Mums vēl futbols abiem kopā jāuzspēlē! Mums vēl viss ir tikai priekšā!” smaidot pārliecinoši saka Artūrs.
Domāja, ka trauma
Artūrs uztic “Dzirkstelei” savas dzīves skarbākā gada stāstu. Viņš pats ir gatavs sarunām pat ar svešiniekiem, atbalstīt ar vārdiem, pārliecināt, iedvesmot, lai tikai neviens nesabrūk mirklī, kad uzzina diagnozi – vēzis.
Daudzi noteikti Artūru atceras no konkursa “Mis un Misters Gulbene 2012”. Konkursā viņš ieguva “Dzirksteles” simpātiju balvu. Artūrs ir arī kaislīgs futbola cienītājs. Spēlēja FB “Gulbene”, Balvu sporta centra komandā, arī Norvēģijā viņš spēlēja “Konnerud IL” futbola komandā.
Pirms četriem, pieciem gadiem, pamanot kreisajai kājai ceļa rajonā bumbulīti, domājis, ka futbola spēles laikā, visticamāk, guvis kādu traumu. Tas viņam nelikās nekas īpašs, lai pievērstu tam sevišķu uzmanību. “Domāju: gan jau sadzīs. Tas bija nesāpīgs. Dzīvoju tik tālāk un turpināju spēlēt futbolu. Sāpīgs tas bija tikai mirkļos, ja tam kāds pieskārās vai trāpīja ar bumbu,” atminas Artūrs. Tā pagāja gads, bet bumbulītis uz kājas nepazuda. Pagāja otrs gads, un bumbulītis kļuva lielāks, bet Artūrs tam nepievērsa uzmanību, jo tas viņam netraucēja.
“Pagāja vēl viens gads, un bumbulis kļuva vēl lielāks. Es joprojām tam nepievērsu īpašu uzmanību, domājot, ka gan jau kaut kāda futbola spēlē gūta trauma. Bet tad man sākās kustību problēmas. Es vairs nevarēju iztaisnot kāju, bet atrunājos ar darbiem, kas jāpaveic, jo strādāju arī ārzemēs Islandē pie vecākā brāļa, turpināju nepievērst tam uzmanību, līdz kļuva sliktāk tieši saistībā ar kājas kustību. Arī sāpēt sāka vairāk. Atbraucu uz Latviju 2020.gada decembrī, un draudzene uzstāja, lai aizeju pie ārsta. Sākumā atrunājos, ka neiešu, jo nav laika un ir jāstrādā. Nosvinējām 2020.gada Ziemassvētkus, sagaidījām 2021.gadu. Pagāja janvāris, un februāra sākumā palika pavisam slikti. Vairs nevarēju lāgā paiet, arī sāpes nepazuda. Kliboju. Kustības kļuva jocīgas. Draudzene atkal uzstāja, lai eju pie ārsta, un es devos pie traumatologa Gulbenē. Izstāstīju viņam savu bēdu stāstu. Kad viņš ieraudzīja manu kāju, uzreiz iedeva man Rīgas ārsta traumatologa Laura Repšes tālruņa numuru, kurš specializējas kaulu un mīksto audu audzēju un saslimšanu ārstēšanā,” stāsta Artūrs.
Bija sliktākais scenārijs
Un tad jau viņa ceļš ar visiem nepieciešamajiem izmeklējumiem, kas bija jāveic, tālāk veda uz Rīgu. “Izstāstīju šim Rīgas ārstam savu situāciju, un viņš teica: tur kaut kas ir. Lai zinātu, kas tas par veidojumu uz manas kājas, bija jāveic biopsija. Es, neko sliktu nedomājot, piekritu: kas jādara, tas jādara. Februāra beigās man veica biopsiju, pēc kuras devos mājās. Tā bija trešdiena, un ārsts man teica, lai es viņam piezvanu nākamajā piektdienā, jo tad būs zināmi rezultāti un zinās, ko darīt tālāk,” spilgti atmiņā Artūram palicis notikušais.
Bet smagākais periods, par ko Artūrs, vēl nenojauta, bija tikai priekšā. Nesagaidot piektdienu, ārsts pats viņam jau zvanīja pirmdienas rītā, kad viņš kopā ar mammu, brāli un tēti pie brokastu galda malkoja kafiju. “Paceļu telefonu, un viņš man saka: ir atnākušas analīzes. Un tad sekoja pauzīte… pēc kuras viņš turpināja: diemžēl ir sliktākais scenārijs. Es, neko sliktu nenojauzdams, prasu: kas tad ir? Viņš atbild: tev ir ļaundabīgs mīksto audu audzējs, un tas ir agresīvs,” telefonsarunu atminas Artūrs, kurš tajā mirklī vēl īsti tā līdz galam neuztvēra slimības nopietnību. Ārsts paskaidrojis, ka pēc iespējas ātrāk tas jādabū ārā. “Izstāstīja, kāda būs operācijas gaita, proti, ka ņems ārā audzēju, ņems ārā arī daļu kaula un liks protēzi. Audzējs bija tuvu kaulam. Es atbildēju: labi, darām!”
Artūra mamma nespēja valdīt asaras. “Es mammai prasu: kāpēc tu raudi? Viņa atbild – vai tad es nesaprotot, ka tas ir vēzis. Un tad es aizdomājos… audzējs… vēzis… Zvanīju atpakaļ ārstam un vēlreiz pārjautāju, vai man tiešām ir vēzis. Laikam sākotnēji tas bija šoka stāvoklis, jo nesapratu uzreiz, ka tas patiešām ir ļaundabīgs audzējs un ka tas viss notiek ar mani. Tas bija 8.marts. Pabeidzām dzert kafiju ar domu, ka viss būs kārtībā un pirms laika nevajag satraukties,” stāsta Artūrs.
Zināju, ka nedrīkstu sabrukt
Tajā pašā dienā viņš devās uz darbu, bet galvā sāka līst dažādas domas. “Sāku apjēgt, kas īsti ar mani ir noticis. Likās, ka tas ir nāvessods un manis nebūs. Pieķēru sevi pie šīs domas un mēģināju sevi piespiest tā nedomāt. Sapratu – tā domāt nedrīkst! Spēju sevi saņemt rokās. To dienu nostrādāju. Pat spēju normāli gulēt un ēst. Tad man ārsts lika veikt datortomogrāfiju plaušām. Sākumā nesapratu, kam tas vajadzīgs. Apskatot izmeklējuma rezultātus, ārsts man piezvanīja un teica, ka ar plaušām viss kārtībā – metastāžu nav. Izrādās, tieši šī audzēja gadījumā metastāzes var būt tikai plaušās. Bet ar plaušām man viss kārtībā,” stāsta Artūrs.
Marta vidū Artūram jau bija paredzēta operācija. Viss risinājās ātri, lai arī tam pa vidu bija vēl Covid-19 pandēmija. “Onkoloģija netika apstādināta, tur viss notika,” saka Artūrs. Viņš ļoti slavē savu ārstu Lauri Repši, kuru uzskata par profesionāli un no Dieva dotu ārstu. “Viņam ir 37 gadi. Ļoti gudrs. Viņš arī mani operēja. Man nepaveicās ar diagnozi, bet paveicās, ka es tiku pie viņa. Operāciju man nozīmēja 14.martā, bet es uz nervu pamata saslimu ar strutojošo angīnu, tāpēc operāciju atcēla. Atkal galvā domas: laiks, laiks, laiks, kas ievelkas, jo katra diena bija no svara. Bet tajā pašā laikā es tā īsti līdz galam tomēr nespēju pieņemt, ka man ir ļaundabīgs audzējs. Iekšēji turējos. Zināju, ka nedrīkstu sabrukt, jo vecāki ļoti pārdzīvoja. Līdz ar to es nedrīkstēju atļauties vēl pats skriet ar galvu sienā, izrādīt savu vājumu, jo tad tuvinieki pārdzīvotu vēl vairāk. Man liekas, ka mamma katru dienu raudāja. Gribēju pasargāt savējos no pārdzīvojumiem,” saka Artūrs.
Viņš tika galā ar angīnu, un operācija viņam tika nozīmēta 30.martā. “Iestājos stacionārā, un tuvāk vakaram atnāca mans ārsts, lai vēlreiz pārrunātu visu situāciju. Viņš skaidroja, ka tas viss ir nopietni. Pasaulē zāļu tieši pret šo audzēju nav. Ir tikai viens veids, kā to ārstēt – izgriezt ārā. Ja metastāzes ir plaušās, var veikt ķīmijterapiju, bet tā neārstē, tā pavelk tikai tavas dzīves laiku. Dakteris bija godīgs un izstāstīja visu, kā ir. Un labāk ir dzirdēt taisnību, nekā kaut ko pašam lasīt un domāt. Mēs visu izrunājām. Es arī prasīju, kas būs, ja es atsakos no kājas, jo biju gatavs dzīvot arī bez kājas, lai tikai paliktu dzīvs. Ārsts paskaidroja, ka no onkoloģiskā viedokļa tam īsti jēgas nav. Tagad metastāžu nav, bet nevar garantēt, ka tās neparādās. Ir posms divi gadi – laiks, kad slimība var atgriezties. Ja pēc diviem gadiem nekas nav, līdz pensijai es dzīvošot. Bet nodzīvot Latvijā līdz pensijai jau ir labi. Ar to man pietiks,” smejas Artūrs.
Operācija ilga gandrīz septiņas stundas un bija veiksmīga. “Pēc operācijas ārsts teica, ka vēža šūnu tur vairs nav. Tās visas ir izņemtas, un tas ir ļoti labi. Pēc daktera teiktā jutos atvieglots. Prieks bija to dzirdēt,” smaidot atzīst Artūrs.
Bet ar to vēl nekas nebeidzās. Konsilijs lēma par viņa turpmāko ārstēšanu. Kājai bija jāveic starošana. “Ārsts man paskaidroja, ka ar starošanu ir viens “bet”: tā kā man kājā ir protēze, tad starot ir bīstami – varu palikt bez kājas. Biju gatavs riskēt un dzīvot arī bez kājas, ir taču 21.gadsimts, medicīna attīstās. Ir dažādas protēzes, un dzīve tāpēc neapstājas. Sākumā biju par starošanu, bet ārsts pastāstīja, ka ir vēl viens variants, kādu ceļu varam iet – veikt tādu īpašu izmeklējumu, kas ir ļoti dārgs, jo maksā aptuveni 2000 eiro. Tā laikā ievada radioaktīvu vielu, tā pa visu organismu aizceļo, un, ja ir metastāzes vai vēža šūnas, izgaismo. Tieši manam audzējam valsts šo izmeklējumu neapmaksā. Domāju, kur es uzreiz varu dabūt tādu naudu,” stāsta Artūrs.
Viņš nolēma savu lūgumu ziedot ievietot sociālajos tīklos. Liels bija Artūra pārsteigums, ka divu stundu laikā visa nepieciešamā summa bija saziedota. Atsaucība bija milzīga, un viņš joprojām visiem saka lielu paldies par šo atbalstu. “Es biju cerējis uz jebkādu summu, bet necerēju, ka tik īsā laikā savāks visu. Ziedoja gan draugi, gan nepazīstami cilvēki. Tā man bija kā otra elpa. Sapratu, ka ir cilvēki savā pilsētā, kuri neatstāj tevi vienu savās bēdās. Zvanīju ārstam un teicu, ka piekrītu šim izmeklējumam. Izmeklējuma rezultāti liecināja, ka esmu tīrs no vēža šūnām, līdz ar to no starošanas es atteicos,” stāsta Artūrs.
Un tad mana pasaule sabruka…
Nu jau Artūram likās, ka var uzelpot un dzīvē viss nostājies savā vietā, kā tam arī būtu jābūt, bet viņš nenojauta, ka emocionāli smagākie pārdzīvojumi viņam vēl ir tikai priekšā. Ik pēc trim mēnešiem viņam bija un arī vēl tagad ir jāveic dažādi izmeklējumi, kuriem seko vizītes pie ārsta. Vienā no vizītēm, lasot izmeklējumu aprakstu, ārsts kļuvis “tāds jocīgs” un vaicājis Artūram, vai viņš pats izmeklējuma aprakstu ir izlasījis. “Atbildēju, ka nē. Viņš saka: rakstīts, ka tev kājā ir recidīvs (slimības atkārtošanās – red.). Un tad mana pasaule sabruka…” atklāj Artūrs.
Ārsts gan centies viņu nomierināt, sakot, ka vajag kārtīgi pārliecināties. Otrreiz uzzināt, ka ir onkoloģiska slimība, Artūram bija daudz smagāk nekā pirmajā reizē. Viņš jutās ļoti slikti. “Mans ārsts nebija simtprocentīgi pārliecināts, ka slimība atgriezusies. Tas mani nedaudz nomierināja, bet tajā pašā laikā sāku domāt: varbūt viņš tā saka, lai mani nesatrauktu? Bija miljons domu galvā! Es sabruku. Dzēru miega zāles, jo bez tām es nespēju aizmigt, nomierinošas zāles. Sākās grūtākais posms – nevarēju kontrolēt savas emocijas, domas. Biju uzvilkts, stresa pārpilns, ļoti pārdzīvoju un sapratu, ka man nepieciešama psihologa palīdzība. Jā, man bija nodarbības ar psihologu, un tas man palīdzēja. Arī protēze nebija sadzijusi, kā vajag, līdz ar to nerimās sāpes kājā. Bija nepieciešama operācija,” stāsta Artūrs un piebilst, ka viņam tika veikts arī izmeklējums – skeleta scintigrāfija. “Tajā arī parādīja, ka ir recidīvs, bet ārsts teica, ka arī tam nepiekrīt, un veica vēl biopsiju,” stāsta Artūrs.
Un visa epopeja, kā Artūrs saka, sākās no jauna – izmeklējumi, slimnīca, operācija, gaidīšana…
Ir tomēr veiksme dzīvē!
“Skaitīju dienas, gaidot ārsta zvanu. Un tad kādā dienā, kad braucu pie stūres, zvana man ārsts. Piestāju ceļa malā, un viņš saka: “Ir labas ziņas – tev nav atrastas vēža šūnas! Viss ir kārtībā.” Un tajā mirklī man kā akmens novēlās no pleciem. Ir tomēr veiksme dzīvē! Tev saka, ka vēzis ir atgriezies, un izmeklējumi uzrāda, ka ir, bet beigās tomēr izrādās – nav. Un tas viss pateicoties mana ārsta profesionalitātei. Esmu bezgala priecīgs, ka viņš ir mans ārsts!” uzsver Artūrs.
Pēc visa pārciestā un pārdzīvotā tagad Artūrs jūtas labi, un tas ir redzams viņa sejā. Arī “Dzirksteles” redakcijā uz šo sarunu viņš ieradās smaidīgs un ar atvērtu sirdi, daloties savā skaudrajā pieredzes stāstā. Viņš uzrunā ikvienu, kuram klājas grūti – nedrīkst nolaist rokas, kad priekšā sarežģīta cīņa par dzīvību, vajag cīnīties un ticēt! Lai arī vēl kāds laiks pašam jāstaigā ar kruķu palīdzību, viņš zina, ka pienāks mirklis, kad ar dēlu dosies uzspēlēt futbolu un piepildīs savu sapni – būt vislabākajam saimniekam kādam foršam franču buldoga kucēnam.
– Inita Savicka
Gulbeni misteri 
Gulbeni misteri 
