“Reiz “Dzirkstelē” mēs lasījām, cik blusa augstu lec…” ar šādu muzikālo veltījumu jauno gadu redakcijā ieskandina Gulbenes lauku muzikanti Juris Slaucītājs un Vilis Grasis, kuri ar nosaukumu “Retro” “zaļajā režīmā” koncertē arī pandēmijas laikā. Tā atraktīvi norit intervija ar abiem kungiem, kuri redakcijā ieradušies, līdzi nesot savu dziesmu grāmatu un akordeonu. Viņi piesaka dziesmu pēc dziesmas, ar optimismu un sirsnību uzlādējot “Dzirksteles” kolektīvu. Arī saruna redakcijā raisās brīvi un dabiski.
Abi vīri par sevi saka: “Esam “zaļi”.”
“Esam tādi nemiera gari. Mums gribas dziedāt. Jautras un nopietnas dziesmas. Un tas ir jādara regulāri. Apstāšanās nav! Citādi “stīgas sāk rūsēt”. Ir jābūt biežiem mēģinājumiem, koncertiem. Vajag dziedāt, vajag vibrācijas. Mēs uzstājamies visur, kur ir izdevība. Mūs aicina arī tagad, pandēmijas laikā, esam “zaļi” (abiem muzikantiem ir Covid-19 vakcinācijas sertifikāti – red.) Rudenī dziedājām sociālās aprūpes centra “Siltais” pagalmā, uzstājāmies struktūrvienībā “Dzērves”. “Siltajā” uzstājāmies vairākas stundas. Aplausi nerima. Atsaucamies arī aicinājumam piedalīties padziedāt un pamuzicēt mājas kārtībā. Mums ir tādas “zelta fonda” dziesmas, kuras zinām un bez atmiņas atsvaidzināšanas varam nodziedāt jebkurā brīdī. Dziedam repertuāru, kurš piestāv mūsu kolektīva nosaukumam – “Retro”,” saka J.Slaucītajs.
Viņam un V.Grasim katram esot tuvu 80 gadu vecumam, taču abi uzsver: “Mēs esam jauni! Dziedāšana mūs notur.” Viņi šo aizraušanos dēvē par sava veida terapiju. Un ne tikai koncertu vai mēģinājumu laikā.
J.Slaucītājs saka – svarīgi ir arī mājās paņemt rokās akordeonu, padziedāt kopā ar sievu. Sevi viņš jokojot nokristījis par “akordeona pavēlnieku”. “Pazūd visi kreņķi,” par savu vaļasprieku saka vīrs. J.Slaucītājs stāsta, ka viņam nav muzikālās izglītības, ko ļoti nožēlo. Viņš muzicē, vadoties no izjūtām, lai gan laika gaitā ir iemācījies lasīt nošu rakstu. Seniors saka – savulaik vietējam mūzikas pedagogam Donātam Veikšānam esot pusnopietni pieteicies, lai viņu uzņem par audzēkni mūzikas skolā. Tomēr tas ir palicis tikai sapnis.
Gan J.Slaucītājs, gan V.Grasis mūzikā ir tā saucamie autsaideri – pašmācības ceļā izglītojušies sava ceļa gājēji. Taču viņiem ir pats galvenais – milzīga interese par to, ko dara. Abi ver vaļā savu dziesmu grāmatu – 147 dziesmas! Ar vārdiem, ar vai bez nošu raksta – kādi tikai dārgumi nav atrodami šajā grāmatā! Un par katru dziesmu vīriem ir, ko pateikt. Katrai dziesmai ir sava vēsture. J.Slaucītāju un V.Grasi interesē šī vēsture, viņi par to var runāt nebeidzami. Un reizē tā ir arī Latvijas kultūras vēstures daļa, kuru viņi studē un uztur dzīvu. “Mēs varam dziedāt piecas stundas no vietas, neatkārtojot nevienu dziesmu. Un tad gan viss. Mums taču balsis nav loterijā vinnētas,” noteic J.Slaucītājs.
“Viens “Retro” beidz, otrs sāk pastāvēt
J.Slaucītājs un V.Grasis ir bijuši saistīti ar diviem dažādiem viena nosaukuma – “Retro” – kolektīviem. Pirmais darbojies pirms gadiem astoņiem kā piecu vīru vokālais ansamblis Gulbenes invalīdu biedrības paspārnē. Vadījis to J.Slaucītājs. Taču laika gaitā kolektīvs pajucis, mūžībā aizejot divu stipru balsu īpašniekiem. “Atrast dziedātājus ir grūti. Ar večiem ir tā: kad ir iešņabojuši, dzied visi, bet, kad ir skaidrā, tad sākas atrunas,” teic J.Slaucītajs.
Kad iestājusies pauze minētā kolektīva darbībā, viņš uzrunājis V.Grasi, aicinot “atšķelties” un divatā veidot jaunu muzikālo vienību. Atkal jau ar nosaukumu “Retro”. “Man gan Gulbenes invalīdu biedrības toreizējais priekšsēdētājs Jānis Mednieks pārmeta, ka vajadzējis nākamo kolektīvu nosaukt par “Retro 2”,” stāsta J.Slaucītājs. Tomēr viņš palicis pie tā paša nemainīgā nosaukuma – vienkārši “Retro”.
Jaunais kolektīvs jau trīs gadus balstās uz diviem pirmā tenora balsu īpašniekiem – J.Slaucītāju un V.Grasi, kuri līdztekus vēl arī paši muzicē. Viens spēlē akordeonu, otrs – bungas. V.Grasis stāsta – sākumā bungu nebijis. Uztaisījis pats no kazas ādas. “Divu mēnešu laikā tiku pie paša veidotu bungu komplekta. Vēl šodien skan,” viņš komentē. J.Slaucītājs piebilst – tagad kolektīvam ir arī vēl viens bungu komplekts – no Vācijas pasūtīts. Tāpat arī sava skaņas pastiprināšanas aparatūra.
Lauku muzikantu grupa”Retro” sākotnēji ir darbojusies Gulbenes novada pensionāru biedrības “Atspulgs 5” telpās, bet šobrīd ir uzsākta sadarbība ar Gulbenes pilsētas pensionāru biedrību.
Palaikam viņiem gribējis piepulcēties vēl kāds trešais, bet viņi nav to akceptējuši. Iemesls? Divatā esot vieglāk organizēties gan mēģinājumiem, gan koncertiem. Viņi abi ir sadziedājušies tiešā un pārnestā nozīmē. Viņiem ir vēl viens kopīgs vaļasprieks – makšķerēšana. Abi saprotas ļoti labi. Interesējas par citu līdzīgu muzikālo kolektīvu darbību Latvijā. Tā ir pieredzes apmaiņa! J.Slaucītājs saka – labprāt piedalītos kādā lauku muzikantu saietā, kāds savu reizi pirms pandēmijas noticis Litenē. Bijusi ļoti radoša un rosinoša atmosfēra.
Muzikālo gaumi veidojis “Namejs”
Kopumā Gulbenes novada muzikālajā dzīvē šie divi kungi roku rokā darbojas apmēram 16 gadus. Vispirms viņi sadziedājās Gulbenes kultūras centra vīru-senioru vokālajā ansamblī “Namejs”, kurš pastāv jau 23 gadus. Šobrīd kolektīvu “Namejs” ar septiņu vīru sastāvu vada Vitauts Bošs. Taču pirms viņa bijuši daudzi citi vadītāji – gan stiprā, gan daiļā dzimuma pārstāvji. “Edgars Mārtinsons visstingrākais bija. Vienubrīd pie viņa mēs dziedājām 14 vīri!” atceras V.Grasis. Par daudz liels sastāvs – tā tagad secina J.Slaucītājs, jo toreiz kādi 3 vai 4 no dziedātājiem esot halturējuši uz pārējo rēķina.
Abi vīri ar cieņu piesauc visus savus “Nameja” vadītājus, kuri veidojuši un nostiprinājuši viņos muzikālo gaumi un palīdzējuši gadu gaitā noturēt darba kārtībā balss saites. Arī dāmas – Ritu Vēverbranti, Ligitu Plešanovu-Jarusovu, Santu Kalniņu. “Protams, kad meitenes vadīja “Nameju”, mēs, veči, bijām smaidīgāki. Atplaukām,” atzīst J.Slaucītājs. Kā izcilu viņš piemin divu gadu ilgo sadarbību ar Emīlu Rusovu, kurš gan vadījis “Nameju”, gan bijis divu šā vokālā ansambļa izpildīto oriģināldziesmu autors. Savukārt vārdus dziesmām sacerēja V.Grasis.
”Emīlam (Rusovam – red.) bija 20 gadu, kad viņš sāka ar mums strādāt. “Namejam” arī bija 20 gadu. Vienaudži!” ar sirsnību saka J.Slaucītājs.
– Diāna Odumiņa
