Patiesībā jau viņas bija divas: uz samērā paprāva kalna izpletušos saimniecību pārvaldīja Liena, bet turpat blakus, no meža cirsmas atbrīvota, krietni lielāka kalna dienvidu pusi jau četrdesmit gadus apsaimniekoja Helēnas ģimene. Pie Lienītes vārda abas tika skolas gados, kad gan viena, gan otra tika saukta pamazināmā formā, kas izrādījās ļoti lipīga. Lienai jaunais vārds pat piestāvēja, jo, būdama sīka auguma, allaž skaisti sapucēta, viņa patiešām atgādināja mazu lellīti. Helēnai mātes dotais vārds nepatika, tāpēc viņa bija pateicīga skolotājai, kura meiteni sāka saukt par Lienīti. Vēlāk, stādoties priekšā, viņa nekautrējoties vispirms sauca tieši šo vārdu.
Kamēr Liena un Helēna dzīvoja katra savā ciemata malā, viņu dzīves īpaši nevienu neinteresēja, bet tad no galvaspilsētas ieradās pēc lauku dzīves izslāpis uzņēmējs Oskars, pāris mēnešos atjaunoja pussabrukušo pienotavu, apprecēja Helēnu un nopirka nevienam nevajadzīgo ar mežu apaugušo kalnu tieši Lienai kaimiņos. Liena saprata, ka vīra iekoptajai bišu saimei turpmāk būs jāiztiek bez iecienītā viršu lauka, un kur nu vēl celtniecības radītie putekļi, kas vārda tiešā nozīmē pārklāja viņu ikdienu! Kaut kad ap to laiku aizsākās notikumi, kas Lienas vārdam arvien biežāk lika izskanēt kopā ar vārdu “kalns”.
Pēc patiesības tas gan vairāk piestāvētu Helēnai – gan pati augumā raženāka, gan kalns Radītājam padevies prāvāks. Arī mājas saimnieks, divmetrīgais Oskars, kaut izbijis rīdzinieks, bet ar lielu krampi: gan atjaunojis ciemata pienotavu, gan ar iespaidīgu tehnikas krājumu ķēries pie vērienīgiem saimniecības iekopšanas darbiem. Ar katru gadu paplašinājās ne tikai saimniekošanai noderīgā zemes platība, bet arī ienākumi. Ciematā par to vien runāja, ka lielā kalna jaunie saimnieki šai pusei iedevuši jaunu dzīvību. Lielā kalna Lienīte un lielā kalna Oskars – tā viņus slavināja tuvumā un tālumā, un bija jau arī par ko.
Saprotams, ka Lienai viss notiekošais nepatika. Viņas vecāki jau kopš mazotnes bija daudzinājuši: senči gan bijuši gudri, jo “Vālodzes” uzcēluši augstākajā ciemata vietā, visa apkārtne kā uz delnas pārredzama, un ēnu arī nekas nemetīs! Mazās pagalma liepas tolaik vēl nevarēja saukt par kokiem. Kalna Vālodzes – tā nereti tika saukti Lienas vecāki, un viņa varēja justies lepna, ka piederēja šai vietai. Šķiet, tieši tāpēc arī Imants savulaik nolūkoja Lienu, jo bieži mēdza teikt:
– Šeit, virsotnē, tik tīrs gaiss! Saelpojies un dodies kalnus gāzt.
Saimniekotājs viņš nudien izrādījās prasmīgs – jau pirmajā kopdzīves gadā iegādājās pārdesmit bišu saimes un uzsāka medus ražošanu. Pircēji sastājās rindā, jo labi pazina gan vecos Vālodzes, gan Lienu, bet par Imantu bija dzirdējuši tikai atzinīgus vārdus. Viņiem ticēja un novērtēja.
Kad Helēnas vīrs astoņdesmito gadu beigās nopirka lielā kalna mežu un strauji uzsāka celtniecības darbus, ēnu sāka mest ne tikai biezie putekļu mākoņi, bet arī satraucošas domas par zaudēto savrupību. Piešķīruši mājai nosaukumu “Vēja ligzda”, jaunie kaimiņi labprāt visiem stāstīja par saviem nākotnes plāniem: kalna dienvidu nogāzē būvēšot viesu māju, ziemeļu pusē vēlāk tapšot slēpotāju trase. “Ka tik ne vēl kas! Sabraukuši te visādi, un tagad izrīkosies kā lieli kungi! Te ir lauki, blakus ekoloģiskā saimniecība un bišu drava ar pussimtu stropu!” Liena nebeidza pie sevis purpināt.
Viņas vīrs Imants, tolaik jau krietni apvēlies, tomēr ļoti kustīgs un apsviedīgs vīrelis, visu uztvēra krietni mierīgāk. Tie trakie putekļi reiz beigšoties, viņš iekopšot rapšu, pieneņu, kumelīšu un akāciju laukus, un viss atkal būšot labi. Viesu māja tepat kaimiņos nākšot par labu arī viņu biznesam, svaigi ievākto medu varēšot iztirgot tieši no sviedes. Liena viņā ieklausījās, Imants patiešām tam ticēja! Bet viņa? Tobrīd Liena aptvēra, ka viņai vairāk grauž ne jau skāde, kas nodarīta Imanta bišu dravai, bet doma par ēnu, ko tagad metīs Lielais kalns. “Lielā kalna saimnieki, lielā kalna māja, lielā kalna Lienīte…” jau tagad daudzu mutēs bija iedzīvojušies šie vārdu savienojumi.
Nekā nebija! “Vālodzes” vienmēr bijušas kalna mājas! Liena neļaus to nevienam aizmirst. Nebūs nekādas Lielā kalna Lienītes, būs tikai viņa – Kalna Lienīte, kā kādreiz! “Jau rīt, kad prāts būs nedaudz atvēsis, sākšu domāt par to, kā paturēt savu vārdu!” vairākus vakarus pēc kārtas Liena sev iestāstīja un ļāvās nemierīgas snaudas skavām.
Kādā naktī miegs tomēr viņu uzvarēja, un no rīta, pamodusies ar skaidru galvu, Liena zināja: viņa vāks ārstniecības augus! Ievāks tos atbilstoši dabas ritmam un mēness fāzēm, kaltēs dabīgos apstākļos, saglabājot zālīšu vērtīgās vielas, smaržu un garšu, fasēs linu maisiņos un pārdos. Izgatavos zāļu un augļu tējas: vitamīnu un pirts tējas, vīriešu un sieviešu tējas, ziemas un vasaras tējas, uzmundrinošas un miera tējas. Imants jau firmai pamatus bija ielicis, atlika tikai paplašināt produkcijas klāstu. Blakus skaisti noformētām medus burciņām un ziedputekšņu kārbiņām, vaska svecēm un koka karotēm labi iederēsies arī “Kalna Lienītes tējas”. Lai citiem tiek prieks no “Vēja ligzdas”, viņai svarīgi ir saglabāt savu vārdu!
Sākums kā jau visiem izrādījās grūts – nekas nebija tik vienkārši, kā sapņos izsapņots un domās izdomāts. Visu vajadzēja atrast, savākt un pareizi izkaltēt. Daudz izlasīt, apgūt un saprast, kā rīkoties, lai sanāktu vēlamais produkts. Visu ko iegādāties un ierīkot. Labi, ka Imants ar prieku palīdzēja, tāpēc ar vīra atbalstu jau pēc pāris mēnešiem etiķetes ar tekstu “Kalna Lienītes tējas” skaisti rotāja mazas papīra kārbiņas un linu maisiņus ar aromātiskām zālītēm. Diemžēl pircēji pēc šīm precēm nestājās rindā, un Lienai vajadzēja domāt, kā savu produkciju popularizēt. “Vēja ligzdas” saimnieki gan aicināja kaimiņus uz viesu mājas atvēršanu, un Imants jau bija gatavs gājējs, tikai Liena vēl labi atcerējās, kāpēc visu šo būšanu bija uzsākusi. Nē, viņa nedomāja draudzēties ar lielā kalna saimniekiem! Ja viņiem ko vajag, lai paši nāk pakaļ. Viņa neies piedāvāties.
Pāris negaidītas iespējas gan viņai radās – rajona gaišajām galvām radās doma rīkot mājražotāju tirdziņu, kur viņas produkcija tika labi novērtēta – Lienai tika piedāvāta iespēja sadarboties ar privāto aptieku. Viņa šo iespēju, protams, pieņēma ar prieku, bet ar to bija par maz, lai ciematā ielāgotu Kalna Lienītes vārdu. Nāksies domāt par citām iespējām.
Kamēr Liena domāja, lielā kalna saimnieki jau bija atbrīvojuši plašu stigu ziemeļu pusē, kur kaislīgākie slēpot gribētāji pēc pāris mēnešiem varētu izmēģināt pārdesmit metrus garu nobraucienu. Tāds nieks vien jau tas bija, tomēr – solis uz lielās ieceres pusi bija sperts.
Ziema iestājās jau novembrī, un visu mutēs atkal bija lielā kalna Lienītes vārds, kuras smaidošais profils, ieskauts latviskā rakstā adītas šallītes, cepures un cimdu ietvarā, lielus un mazus aicināt aicināja izmantot piedāvāto iespēju: baudīt aromātisku kafiju viesu namā un turpat netālu izbaudīt pirmā sniega priekus. Imants vēlreiz mudināja Lienu sakraut piekabē abu saražoto produkciju un doties uz “Vēju ligzdu”. Viņu kopējam biznesam viesu nama apmeklētāji varētu sagādāt gana lielus ienākumus. Vīra teiktajam Lienas prātā vajadzēja ieķerties kā liela kuģa enkuram, tomēr tas uzbangoja kā pāri skrejošs, putojošs vilnis – Lienas acu priekšā vēl arvien vīdēja afiša ar smaidīgo Helēnas seju.
Tuvojās gadu mija, bet ciemata iedzīvotāju prātos vēl arvien nebija ieķēries Kalna Lienītes vārds. Ko darīt? Tās tējas taču nevarēja glabāt mūžīgi! Liena izšķīrās par galēju soli. “Štrunts” par biznesu, viņas mērķis taču bija Kalna Lienītes vārds. Tad lai tā arī notiek! Jau rīt tas būs lasāms katrā ciemata mājā.
Gada pēdējā darbdienā pasta nodaļa vēl nebija atvērusies, kad Liena ar lielu kasti stāvēja pie iestādes durvīm. Viņa bija gatava ne tikai izdalīt, bet pati personīgi ieiet katrā mājā, lai uzdāvinātu saujiņu vasaras – aromātisku tēju, malku veselības, mirkli cerību un sapņu…
Lielākā daļa par šo pārsteigumu patiešām priecājās, jutās bezgala pateicīgi par skaisti iesaiņoto dāvanu un ieinteresēti pētīja Lienas sagatavoto bukletu par ģimenes uzņēmuma produkciju. Daži atturīgi pateicās un krāsaino lapu nolika vēlākai apskatīšanai. Tikai retais smīkņāja un paziņoja, ka sēnalas nedzerot, bet tādu bija pavisam maz, un neko citu no viņiem arī nevarēja gaidīt.
Kad pastniece pagriezās uz Lielā kalna pusi, Liena saminstinājās – viņa pat nebija iedomājusies, ka cita starpā nāksies pārkāpt arī šīs mājas slieksni. Varētu jau vienkārši palūgt pastniecei, lai ienes – kā pasta sūtījumu, kā reklāmas preci, kā izdales materiālu, bet kā to uztvers “Vēja ligzdas” saimnieki? Kā nekā – tuvākie kaimiņi… Teiks, ka augstprātīgi, iedomīgi vai lielīgi? Nesapratīs. Kamēr Liena neizlēmīgi mīņājās pie pasta mašīnas durvīm, pastniece jau zvanīja pie sētas vārtiņiem. Lienai aizrāvās elpa – ja nu pretim iznāk Helēna? Gan jau sāks izjautāt, aicinās ienākt, gribēs parunāties un aicinās ciemos. Liena to noteikti nevēlējās!
Viņai par laimi, uz pastnieces zvanu neviens neatsaucās. Riteņu iebrauktās rises izskatījās gluži svaigas. Laikam jau kaut kur aizbraukuši. Pāris laikraksti un kaudzīte apsveikumu viegli ietilpa pasta kastē, tomēr tējas paciņu šaurajā spraugā neiebīdīt.
– Nav lemts, – Liena atviegloti atmeta ar plaukstu, tomēr pastniece nepadevās. Izvilkusi no somas dziļumiem plastikāta maisiņu rullīti, viņa veikli iesaiņoja tējas paciņu un piekāra uz pastkastes stūra.
– Kad jau visiem, tad visiem, – viņa svinīgi noteica. – Kalna Lienītes tējas nav vis kaut kādas vienkāršas tējas! Gan jau zini, ka tava tēva māti viens otrs dēvēja par zintnieci un burvi. Ciemata vecie ļaudis to atceras, ne viens vien Otīlijas pirtiņā ārstējis rozi, krustu sāpes un nedzīstošas brūces. Paprasi tēvam. Viņam vajadzētu zināt mātes mākslu ārstēt ar sāli un ūdeni.
Liena samulsa. Kā tā var būt, ka viņa ko tādu dzird pirmoreiz? Vai tas ir kas slēpjams, ja neviens viņai par to nav stāstījis? Liena gan saprata, ka padomju laikos par tādām lietām nedrīkstēja runāt, bet nu jau tā bija tā kā modes lieta – izzināt pārdabisko, ārstēt ar netradicionālām metodēm.
Tēvs sākumā liedzās – cilvēki izrunājuši, māte neko tādu nav darījusi. Pirtiņa gan bijusi, zaru slotiņas un spēka vārdi arī, sāls kompreses un sēdvannas arī, bet vai gan tā kāda burvestība. Tas viss jau sen tautā zināms un piekopts. Lienai ar to nepietika, viņa gribēja zināt vairāk. Vai tad tēvam neesot saglabāta neviena mātes manta? Kāda sadzeltējusi burtnīca, nobružāta grāmata ar piezīmēm uz lappušu malām, kalendārs ar atzīmēm…
Galu galā tēvs izcēla senu finiera čemodānu, kurā starp vecā drukā sarakstītām ārstniecības grāmatām atradās arī misiņa svari, kapara karotes un stikla burkā iesaiņotas divas sāls bumbas. Lūk, kur atbilde visiem Lienas meklējumiem! Viņa gatavos vannas sāls bumbas! Pēdējā laikā bieži lasīts par to lietderību, taču nopērkamas tās reti kur. Imants gan jau neiebildīs, jo arī šis produkts ļoti labi iederēsies veikala sortimentā. Piparmētru un lavandu ziedu bumbas ar ēteriskām eļļām un kaltētiem ziediem. Saldo apelsīnu, aprikožu un mandeļu bumbas. Rožu ziedlapiņu un bergamotes bumbas. Lienas fantāzija aizlidoja neticamos augstumos. “Kalna Lienītes aromātiskās vannas bumbas”. Viņa jau izbaudīja triumfu, iztēlē skatot šo uzrakstu uz skaisti iesaiņotām kārbiņām. Ar šo preci viņas vārds noteikti iegūs gaidīto ievērību!
Tomēr līdz pirmās produkcijas tirgošanai pagāja krietns laiks – birokrātiskās formalitātes, iemaņu nostiprināšana, iecerēto izejvielu meklēšana. Lielā kalna saimnieki tikmēr atvēra otro viesu namu un nelielu kafejnīcu.
Šoreiz Liena neskopojās ar reklāmu – līdzīgi Helēnas smaidīgajam foto, arī viņas veidoto afišu rotāja smalks profils, turklāt – papildināts ar putās grimstošu puskailu plecu. Imants gan iebilda – tas nudien esot par daudz, bet Liena pastāvēja uz savu taisnību: ja jau vanna, tad vanna. Un patiešām – pircēji nekavējās. Pasūtīja, pirka, arī tējas un medu. Tad kāds pažēlojās, ka ceļa galā vajadzētu uzlikt norādi, kur meklējama “Kalna Lienītes” produkcija, un Liena ar lielāko prieku steidza to atrisināt. Beidzot viņas sapnis bija piepildījies! Kalna Lienīte! Viņa bija atguvusi savu vārdu.
Dienā, kad “Vālodžu” mājas pagalmā iebrauca neatliekamās palīdzības mašīna, lai paņemtu sev līdzi pēkšņi saļimušo Imantu, pēc neilga brīža sētā ieripināja lepns džips. Pirmajā brīdī Liena sabijās – kas tad nu? Rekets vai mafija? Lēnām atvērās mašīnas durvis, un Lienas priekšā nostājās Helēna.
– Es manīju, tev gadījusies nelaime. Varbūt varam kaut kā palīdzēt? – viņa draudzīgi jautāja.
Liena apstulbusi lūkojās kaimiņienes sejā, kurā nebija ne vēsts nedz no lepnības, nedz augstprātības, drīzāk – vārdos neizteikta līdzjūtība un sirsnība. Helēna pastiepa roku, lai pieskartos kaimiņienes rokai. “Ak, es muļķe!” Liena pie sevis nodomāja, un asarām acīs piekļāvās senās draudzenes plecam. Cik sen neviens viņai nebija ļāvis sajusties vājai…
– Iveta Kilinkaridou
