Pirms kāda laika, dzīvojot Lielvārdē un strādājot mākslas skolā, Linda Kukare-Aldersone palaikam aizvietoja veidošanas skolotāju. “Tas bija briesmīgi! Viss bija tik netīrs. Manas rokas, drēbes, reizēm arī brilles bija sasmērētas. Rokas arī kļuva sausas. Vēlējos uztaisīt sievieti ar krūtīm, bet sanāca krokodils ar diviem zobiem. Turklāt visa tā pļura no manis izsūca enerģiju jau pirmajās minūtēs. Es ienīdu darbošanos ar mālu un nekad nevēlējos tam pieskarties darbu radīšanas procesā. Biju ieciklējusies, ka māla trauki – zaļās krūzes, šķīvji, ir tikai tāda klasiskā tautas māksla, un toreiz mani tā neinteresēja,” atminas Linda. Tagad viņa Rankas pamatskolas skolēniem ar prieku pasniedz māla nodarbības. Bērni Lindas pārraudzībā atveras un ar lielu interesi, aizrautību un prieku strādā ar mālu. Par to pārliecinājās arī “Dzirkstele”.
Lindas draudzības stāsts ar mālu ir ļoti interesants. Pārceļoties pirms sešiem gadiem uz dzīvi Rankā, kādā pavasara dienā, brienot pa zemes ceļu, mālaini smilšainā masā viņa pamanīja zariņa iespiedumu. Redzētais viņu sāka kņudināt un izmainīja līdzšinējās sajūtas uz visiem laikiem. “Dzinulis mani ieveda lietišķās un tēlotājmākslas studijā “Piebaldzēni” pie brīnišķīgajām skolotājām Talitas, Kristīnes un Marikas. Un māla ceļš aizsākās,” stāsta Linda, kura tagad ar mālu ir uz “tu”.
Neatkārtojams stāsts un vizuālā sajūta
Tagad māla veidošana ir viens no viņas hobijiem. Darba process nav ātrs. Darbi top lēni, jo katram no tiem tiek piešķirts īpašs un neatkārtojams stāsts un vizuālā sajūta. Linda ir pārliecinājusies, ka augi ir brīnumskaisti – gan faktūrās, gan krāsu niansēs. “Tos pilnībā nespēj atdarināt cilvēka roka. Tikai nospiedums mālā un krāsu pigmenti var likt mums, piemēram, ziemā atcerēties par rudens sajūtām,” saka Linda.
Starp nospiedumiem uz viņas radītajiem darbiem ir Māras krusts (Krustu krusts), kurš vizuāli ir ļoti piepildīts simbols ar dziļu vēstījumu. Māras krusts ir uguns un tās robežsituāciju simbols. Senie latvieši ticēja, ka visa materiālā pasaule ir Māras pārziņā. Zīme saistās ar uguni, māju, auglību. Māras krusts ir arī mīlas zīme. Lieta, kam Māras krusts uzvilkts, simboliski tiek ziedota Mārai, saņemot pretī tās svētību un uzraudzību.
Uz Lindas traukiem ir arī tārpiņi, kuri parādās kā amizants elements, savienojot dabu un mītisko vienā veselumā. “Stāsta, ka daži trauka apbrīnotāji, arī mans brālis, šos mēģinājuši aizdzīt, pabakstīt vai uzšaut ar mušu pletni,” smaida Linda.
Viņa strādā ar balto mālu. Traukus veido lipināšanas tehnikā, kas ir visvecākais trauku veidošanas paņēmiens. Tas ir autentisks roku darbs. Ar virpu pagaidām viņai bail strādāt. Iespiedumi un 3D dizaina elementi, papildināti ar dažādu krāsu niansēm, rada vēlmi aplūkot trauku kā unikālu interjera priekšmetu. “Reizēm ir tā, ka nekas nesanāk. Vienkārši iecere neīstenojas jau pašā sākumā. Bet ir arī tā, ka pats māls kādā brīdī sāk dzīvot savu dzīvi, un es tikai palīdzu viņam tapt tādam, kāds viņš vēlas kļūt. Radīšana notiek intuitīvi,” stāsta Linda.
Darba process, lai iegūtu rezultātu, ir ilgs. “No rīta sāku lipināt krūzīti no māla un vakarā beidzu. Ģimene raugās uz manis tādām acīm – vai tad pusdienu nebūs?!” smaidot atminas Linda.
Viņas darināto māla trauku nav daudz. Pati smejas: “Es neesmu Ķīna, jo process ir darbietilpīgs. Es neizeju uz kvantitāti.”
Saviem radītajiem traukiem Linda vēlas iedot sajūtu, ka tas ir garšīgs. Un viņai tas izdodas! “Lai trauks ir kā karamele. Gribas, lai cilvēks, kuram ir mans trauks, tā ir kā meditācija. Skaties, skaties un ieraugi krāsu nianses, tad ieraugi sniegpārsliņu, parādās zvaigznītes, no lapiņas izlien kāda radība. Lai ir šī meditatīvā sajūta!” saka Linda, kura ir arī bērnu grāmatu autore un ilustratore, bet pašreiz, kā pati atzīst, grāmatas nerakstās. “Tagad “māloju” un mēģinu attīstīt iespējas, ko sniedz šis materiāls,” saka Linda.
Māls – tas nav plastilīns
Strādājot ar bērniem, mālu var veiksmīgi izmantot, lai stiprinātu sajūtu funkcijas, process palīdz izpaust emocijas, atbrīvoties no emocionālās spriedzes, attīsta pirkstu veiklību, radošumu, telpisko domāšanu, trenē uzmanību un pacietību. “Tas nav plastilīns, ir jāievēro darba specifika, lai rezultātā darbs sanāktu,” stāsta Linda.
Viņa priecājas par iespēju strādāt Rankas pamatskolā kā skolotājas palīgam un arī Gulbenes mākslas skolā kā pedagoģei, jo Rankas pamatskola ir arī Gulbenes mākslas skolas sastāvdaļa. Māla nodarbības bērniem Lindas vadībā notiek vienu reizi nedēļā. “Te ir visbrīnišķīgākie bērni!” uzsver Linda un turpina stāstīt, ka šajā mācību gadā visi 1.klases skolēni, kā arī gandrīz visi 2.klases skolēni darbojas mākslas skolā. “Kopā 34 pamatskolas skolēni mācās arī mākslas skolā. Tas, ka šeit mākslas skola kvalitatīvi darbojas un paplašinās, ir skolotājas un mākslinieces Inas Treiliņas neapsīkstošais entuziasms, enerģija un dzinulis, kā arī abu mākslas un pamatskolas direktoru sadarbība un atbalsts skolas dzīvē,” stāsta Linda.
Rankas pamatskolas direktore Laima Braše norāda, ka skolēni mākslas nodarbībās gūst pieredzi un tas palīdz arī citos mācību priekšmetos – lasīšanā, teksta uzdevumu risināšanā. “Tā ir neatlaidība, pacietība, mērķtiecība. Te ir visas kompetences,” saka direktore.
Dienā, kad māla nodarbību bija iespēja redzēt arī “Dzirkstelei”, bērni veidoja māla lādīti kā tortes gabaliņu. Nodarbība notika 2.klases skolēniem, un tajā piedalījās arī viņu klases audzinātāja Mārīte Braše. Visi strādāja ļoti cītīgi. “Veidošana no māla attīsta iztēli. Galvā iedomājies, ko veidosi un ko vari tehniski izdarīt. Tas ir sarežģīti. Ja nesanāk, tad jātiek tam pāri. Ir jāspēj saņemties un turpināt līdz galam. Protams, prieks, ka sanāk. Mammas ir priecīgas, redzot bērnu māla gatavotos darbiņus, piemēram, svečturus, traukus. Tās ir reālas lietas, ko saimniecībā var izmantot. Mācu bērniem domāt. Kādu funkciju darinātā lieta pildīs, kāds ir darinātās lietas mērķis jeb dzīves jēga. Šāda tipa domāšana ir arī atbildība par resursu izmantošanu. Tas nav viegli. Vēl man patīk būt kopā radīšanas procesā ar audzēkņiem. Tad viņi redz, ka skolotāja arī kaut ko “ķepelē”, ka tā nav tikai sausa mācība, kura jāizpilda skolēnam. Bērni redz, ka skolotājs ir praktiķis, un tā lieta rullē, lipinās, salipinās un izcepas, un ir tapis kas unikāls. Es iedvesmoju viņus un viņi mani,” stāsta Linda.
Viņa arī uzsver, ka svarīgi ir procesā neiestrēgt. “Piemēram, bērns māk uztaisīt sniegavīru, un tad taisa sniegavīru 1.klasē, pēc tam 2.klasē un tā tālāk. Nozīme ir tam, lai process iet uz priekšu, lai ir izaugsme,” uzsver Linda, kura labprāt dalās savās zināšanās, jo tikai tā, vienam ar otru daloties tajā, ko zina un prot, notiek attīstība.
Skolas kolektīvs priecājas, ka tagad skolā ir arī pašiem sava krāsns, kur māla traukus apdedzināt. “Bērniem līdz ar to ir pavisam cita interese,” saka L.Braše.
Reizēm krāsnī cepšanas mirklī darbi mēdz arī saplīst, bet Linda tāpēc neskumst, jo viss ir labojams, vajag tikai gribēt darīt to, kas patīk.
Uzdevumi – rotaļīgi un jautri
Linda šajā mācību gadā veido arī darba burtnīcu, kā rotaļīgā un interesantā veidā iemācīt bērniem risināt teksta uzdevumus. “Pagājušajā gadā Izglītības pārvalde organizēja skolotājiem konferenci, kuras laikā runāja par alternatīvu pieeju, kā palīdzēt bērniem, kuriem ir grūtības mācībās un nepadodas matemātika, īpaši teksta uzdevumi, bet, gribot vai negribot, tie ir jāapgūst. Domājam jautrus uzdevumus, kuri būs arī ilustrēti. Piemēram, dzīvoja Jānis un Aija. Jānis no rīta grib brokastis, bet Aija negrib tās gatavot. Aija paņem un uzcep viņam zeķes – vienu raibu, otru strīpainu, trešo cauru. Cik zeķes izcepa Aija brokastīs Jānim? Tie ir jautri uzdevumi, kurus bērni vieglāk uztver un rotaļīgā veidā rēķina. Ir doma, ka šogad, strādājot ar bērniem, kuriem iet grūtāk mācībās, mums taps šāda darba burtnīca, pamatojoties uz tādiem viegliem, jautriem uzdevumiem. Darba burtnīca būs gan matemātikā, gan latviešu valodā. Ideja ir, un mēs pie tās strādājam,” stāsta Linda.
Viņa ir priecīga, ka var strādāt skolā, jo līdztekus lauksaimniecībai (Linda kopā ar vīru Kalvi saimnieko “Upesbirzuļos” un audzē bio dārzeņus, kā arī tur trušus un vistas – red.) var nodarboties ar pedagoģiju un arī ar mākslu. “Un tas nav neapvienojams,” uzsver Linda.
– Inita Savicka
