Nepilnus trīs gadus vecs bērnudārza audzēknis mājās pārnāk ar “zilām acīm”. Versija – sasitums gūts, neuzmanības dēļ saskarē ar skapīša durvīm. Vecāki grib gadījumu noklusēt, jo baidās sanaidoties, taču pārējie radinieki tā nav ar mieru un saceļ trauksmi.
Par janvāra pirmajās dienās novadā notikušo gadījumu, kā arī par citiem līdzīgiem gadījumiem “Dzirkstelei” iedzīvotāji stāsta bieži. Kādai būtu jābūt rīcības shēmai, lai veicinātu problēmas identificēšanu un vienlaikus neveicinātu savstarpējo attiecību pasliktināšanos starp visām šādos incidentos iesaistītajām pusēm? To “Dzirkstele” vaicāja Gulbenes novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītājai Dacei Kablukovai.
“Katrā izglītības iestādē ir atrunāta kārtība, ka darbiniekiem ir jāreaģē un kā tieši jārīkojas šādos gadījumos,” viņa teica. To paredzot spēkā esošie normatīvie akti. Katra bērnudārza darbiniekiem ir jābūt informētiem, un iestādes vadītājs ir tas, kurš ir veicis pārrunas ar saviem darbiniekiem par šiem jautājumiem.
“Un vēl ir cilvēciskā puse, kur saprotam, ka katrs mēs varam pakrist, paslīdēt, sastrīdēties, apgāzties,” teica D.Kablukova. Viņa uzsvēra, ka maziem bērniem šīs iespējas ir vēl daudz izteiktākas, tāpēc noteikti ir jābūt sarunai par šādiem gadījumiem.
“Es ļoti ceru, ka skolotājs paspēj pirmais paziņot vecākiem, lai nav tā, ka vecāki uzzina par notikušo tikai tad, kad mājās pārnāk bērns. Un tad vecāki ierauga zilumu un sāk domāt. Lai gan ir arī izņēmuma gadījumi, kad uz vietas iestādē netiek pamanīts, ka bērns dabū zilumu. Un ja vēl bērns pats par to darbiniekiem nepasaka…” sacīja D.Kablukova.
Izglītības pārvaldes vadītāja uzsvēra – svarīgi ir, lai pēc katra negadījuma izglītības iestādes darbinieki uzsāktu sarunu ar bērna vecākiem. Sarunu vedējs var būt skolotājs, medmāsa vai iestādes vadītājs. Svarīgi ir izrunāt visu, izskaidrot.
“Un trešais solis ir vecāku atbildība. Vecākiem vajag katru situāciju pārrunāt ar saviem bērniem. Rosinām runāt ar bērnu, ņemot vērā viņa vecumu. Jautāt bērnam: “Ko tu pats varēji darīt citādāk, lai neiekļūtu tādā situācijā?” Ja bērnam nav vēl trīs gadu, tā ir cita veida saruna. Vecāki intuitīvi jūt, kā ir jārunā, un pateiks bērnam: “Tu taču zināji, ka skolotāja teica – tur nevar kāpt?!”,” teica D.Kablukova.
Tajā pašā laikā viņa uzsvēra – bērnu vecākiem ir tiesības sūdzēties par negadījumiem, kas notiek izglītības iestādēs. “To var saukt par sūdzību vai reaģēšanu. Vaicāt var tik daudz reižu, līdz rodas izpratne. Ja vecākiem ir šaubas, par to ir jārunā ar skolotāju. Ja nevar vienoties, jārunā ar izglītības iestādes vadītāju. Ja arī tad neiet raiti, nākamais solis ir vērsties pašvaldības Izglītības pārvaldē,” sacīja D.Kablukova. Viņa uzsvēra, ka mūs visus māca katra situācija, katra ir pārrunājama, izanalizējama, “lai otrreiz neuzkāptu uz tā paša un tāpat nolikta grābekļa”.
– Diāna Odumiņa
