Šobrīd Gulbenes novadā ir 12 audžuģimenes, starp kurām ir arī Ineses un Gaidara Šēperu ģimene no Stāmerienas pagasta. Par audžuģimeni viņi kļuva pavisam nejauši, un tas notika pirms 20 gadiem. Pa šiem gadiem viņi ir pārliecinājušies, ka audžuģimene ir profesija, tas ir smags darbs, bet Inese ar vīru to mīl darīt. “Un nevajag baidīties to darīt!” iedrošina Inese. “Ja ar saviem bērniem ir tikts galā, tad ar audžubērniem arī var tikt galā. Bērni vien ir! Mums ir jāizaudzina jaunā paaudze un jāsniedz prasmes, ko paši protam. Kas tad mums vecumā maizi dos, ja mēs bērnus neizaudzināsim?”
Šēperu ģimenē 2002.gads nesa lielas pārmaiņas. ““Dzelzceļā” notika samazināšana, tā skāra vīru. Arī es nolēmu vairs nestrādāt “dzelzceļā” un aizgāju strādāt uz Litenes sociālās aprūpes centru. Mums bija zemnieku saimniecība, un vīram bija jātiek galā ar visiem darbiem. Tīrumi bija jāsēj, akmeņi jālasa,” atminas Inese.
Kādā dienā Ineses vīrs Gaidars, strādājot lauku darbus, pamanīja pa ceļu nākam kaimiņu puisi kopā ar vēl kādu puisi. “Tas otrs puisis mums bija svešs. Vīrs uzrunāja kaimiņu – varbūt viņš varot atnākt palīgā palasīt akmeņus, un tas otrs puisis saka: “Vai es arī drīkstu nākt?” Vīrs atbildēja: “Nāciet abi divi.” Tā tas svešais puisis palika pie mums dzīvot desmit gadus. Viņš bija pilngadīgs, bet viņam bija vēl brāļi un māsas, un viņi nāca no riska ģimenes. Gadu viņš bija nodzīvojis pie mums, kad viens no viņa vecākajiem brāļiem, kuram toreiz bija 16 gadi, lūdza mums, vai viņš pa vasaru var palikt pie mums, jo nav, kur palikt. Protams, mēs atļāvām. Pienāca septembris, viņš mums saka, ka uz skolu viņš neies, jo nav, ko mugurā vilkt. Tad mēs aizbraucām ciemos uz viņu īstajām mājām, un tur tiešām bija slikta situācija. Mamma bija saņēmusi bērnu naudu un aizbraukusi, līdz pat šai dienai neviens no bērniem nezina, kur viņa ir. It kā kaut kur Rīgā dzīvo un neinteresējas. Pēc kāda laika šo bērnu tēvs cieta avārijā, un palika māsas, no kurām viena bija pilngadīga, otra – ne, un vēl divi mazāki brāļi. Un tas vecākais puika zvana man uz darbu un saka: “Mammu (Inesi viņš sauca par mammu – red.), brāļiem nav, kur palikt, ja nepaņemam, tad viņus aizved uz bērnunamu.” Tā es divās dienās kļuvu par aizbildni, pati nezinādama, kas tas vispār ir,” stāsta Inese.
Tad, kad apjautusi, ka viņas paspārnē ir vairāki puiši, bet algotu darbu strādāja tikai viņa, savukārt aizbildņiem ļoti maz maksāja, ar ko nepietika, lai uzturētu bērnus, viņa uzzināja, ka ir tādas audžuģimenes. “Izgāju audžuģimeņu kursus, un nāca klāt ieņēmumi, lai varētu šos bērnus uzturēt. Un tās tas viss arī aizgāja,” smaida Inese, piebilstot, ka tas jau kļuvis par viņu dzīvesveidu.
Šo 20 gadu laikā Šēperu ģimene ir uzņēmusies rūpes par vairāk nekā 10 bērniem. Vēl viņi ir arī krīzes audžuģimene. Tā ir audžuģimene, kura jebkurā diennakts laikā uzņem bērnu, kas šķirts no ģimenes. Arī šobrīd viņu ģimenē ir viens bērniņš.
Veselu grāmatu varētu sarakstīt
Inese nenoliedz, ka audžuģimenes darbs “ir maizīte ar gana biezu garoziņu” un ar to jārēķinās. “Visu laiku esi darbā 24 stundas 7 dienas nedēļā. Ja arī aizbrauc kaut kur atpūsties, visu laiku domā, kas notiek mājās, ko viņi dara. Bet pa šiem gadiem pie tā visa pierasts, kaut gan, protams, ir bijis dažādi. Viens puisis, kuram bija 17 gadi, nomira skolā ar sirdi. Neviens par nezināja, ka viņam ir kaut kāda iedzimta sirdskaite,” smago atgadījumu atminas Inese.
Emocionāli smagi viņai bija uzzināt, ka vēl kāds cits puisis aizbraucis dzīvot uz Ameriku. “Tas nav tepat Latvijā, kad var nejauši saskrieties,” saka Inese.
Viņas ģimenē bija arī bērniņš, kurš bija ļoti smagi cietis no vardarbības. “Es varu tikai brīnīties par šī bērna mātes bezspēcību kaut ko darīt, mainīt. Ne vienmēr šo bērniņu vecāki ir ar atkarībām, bet ir daļa, kas neko nedara, lai savu dzīvi kaut kā uzlabotu, kaut ko mainītu,” stāsta Inese, bet nenosoda šos cilvēkus.
Viņai kopā ar vīru ir svarīgi bērniņiem, kas nokļūst viņas ģimenē, iemācīt pamatprasmes, dzīvei nepieciešamās iemaņas, atbildību. “Ja mums, piemēram, galda, gultas klāšana, drēbju mazgāšana, tīru drēbju uzvilkšana, higiēna ir ikdienišķas, pašsaprotams lietas, tad šiem bērniem tas ir kaut kas jauns. Brīžiem audžuvecākus varbūt arī kaut kas šokē, un piezogas doma – viss es vairāk nevaru, bet paiet divi mēneši līdz pusgadam un bērni pamazām visu apgūst,” pieredzē dalās Inese.
Kad viņai pašai pacietība iet pāri mēram, tad Inese aiziet uz savu istabu, jo saprot, ka vajag mirkli sev, un pēc pusstundas jau viss ir kārtībā.
Viņa zina gadījumu, kad kāda audžuģimene atteicās no šī statusa. “Paņēma bērnus un paši rezultātā gandrīz izšķīrās. Bet viņi kā jauna audžuģimene uzreiz paņēma vairākus bērnus, taču vajag sākt ar vienu. Viņi izdega, tāpēc nevajag trakot. Bet, kad redzi, ka esi tajā ritmā iekšā, tad var rūpes uzņemties jau par vairākiem. Tas jāsaprot, ka sava dzīve jāpakārto viņiem. Bērni arī nespēj pieņemt visu uzreiz. Iedomājieties, ja jūs pašu pēkšņi naktī aizved uz svešu ģimeni. Bērns ir šķirts no vecākiem, viņam ir stress, viņš arī pretosies un reizēm darīs kaut ko par spīti, jo kaut kur viņam savas emocijas ir jāliek. Un tas ir tikai loģiski,” saka Inese.
Ineses vīrs Gaidars saka, ka varētu veselu grāmatu sarakstīt, kā ir gājis pa šiem gadiem. Savukārt Inese visus notikumus, kas piedzīvoti, atminas ar labestīgu smaidu. Patīkami, ja bērni pēc gadiem atminas, palaikam piezvana vai uzraksta apsveikumu. Liels pārsteigums bija, kad ciemos atbraucis viens no pirmajiem puišiem, kas dzīvojis viņas ģimenē. “Atbrauca ar visu ģimeni – meitām, sievu. Bija šoks un pārsteigums!” vēl joprojām priecājas Inese un turpina stāstīt, ka ir arī tādi, kas dzīvo savu dzīvi un nekādus kontaktus neuztur. Ir, kuriem dzīve nokārtojas, ir tādi, kuriem dzīvē neveicas tik labi, viņi iet vecāku pēdās. “Bet sadzīves prasmes audžuģimenēs iemāca. Pēc gadiem viņi atminas manu stingrību un novērtē to. Un pēc gadiem pašiem ir prieks par to,” stāsta Inese.
Pietrūkst nometņu
Inese priecājas par atbalstu, ko saņem no Gulbenes ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra “Airi vecākiem”. Centra darbinieki ir ļoti pretimnākoši, ir psihologs. “Man ļoti patīk klausīties dažādas izglītojošas lekcijas, un to var darīt attālināti, kas man patīk, notiek pilnveides kursi. Ikdienā esmu sociālais darbinieks, līdz ar to tajā atbalstā varbūt esmu vairāk iekšā nekā citas audžuģimenes. Agrāk audžuģimenēm rīkoja nometnes, bet tagad, Covid-19 pandēmijā, vairs nerīko. Tās man ļoti patika. Bērni, kas nāk no daudzbērnu ģimenēm, ir izdalīti pa audžuģimenēm, līdz ar to nometņu laikā viņiem bija iespēja satikties kopīgās aktivitātēs, kā arī audžuģimenēm pašām savā starpā parunāties, dalīties pieredzē un ar informāciju,” stāsta Inese, kura darbojas arī kā trenere un apmāca jaunās audžuģimenes. “Mūsu audzinātās audžuģimenes jau ir uzņēmušas bērnus,” viņa priecājas.
Pensionēšanās vecums audžuvecākiem
Pirms vairākiem gadiem tika aktualizēts jautājums – Latvija bez bērnunamiem! Laiks pagājis, bet mērķis tā arī nav realizēts. Inese spriež, ka šo mērķi, iespējams, būtu arī reāli sasniegt, ja audžuģimeņu atbalstā daudz ko mainītu tieši no likumdošanas puses. Piemēram, daudzbērnu ģimeņu vecākiem ir iespēja pensionēties agrāk. “Bet ar ko audžuģimene ir sliktāka, jo būtībā audzināt svešu bērnu ir grūtāk. Un, ja audžuģimene darbojas, piemēram, desmit gadus, cik bērnu viņa ir izaudzinājusi!” uzsver Inese.
Viņa arī pastāsta, kādu ļoti nepatīkamu atgadījumu, ar ko saskārās, kad atveda viņai bērniņus kā krīzes audžuģimenei. “Bērnam naktī sāka sāpēt zobs. No rīta es divas stundas zvanīju visiem Gulbenes, Balvu, Alūksnes zobārstiem, bet visur atteica. Pateicība Viļakas zobārstam Buzijanam. Tur mūs paņēma!” piedzīvoto ar rūgtumu vēl tagad atminas Inese.
Lai ikdienas nasta nebūtu par smagu un nepagurtu, Inese enerģiju smeļas rokdarbos. Viņa filcē, šuj un ada. “Tagad gan tam ir maz laika, jo papildus strādāju algotu darbu – pensija jāpelna. Ļoti gribu pensionēties, bet likumi tā mainījušies! Man vēl ilgi jāgaida,” smaida Inese.
– Inita Savicka
Fakti
Gulbenes ārpusģimenes aprūpes atbalsta centrs “Airi vecākiem” darbojas jau kopš 2018.gada.
Šobrīd atbalsta centra atbalstu saņem jau 50 audžuģimenes no dažādiem novadiem.
“Airi vecākiem” nodrošina: sociālā darbinieka konsultācijas un atbalstu; psihologa konsultācijas un atbalstu; citu iesaistīto speciālistu (jurists, psihoterapeits, logopēds, speciālais pedagogs, psihiatrs u.c.) konsultācijas; atbalstu nepieciešamo pakalpojumu plānošanā un piesaistē bērniem; audžuģimenes zināšanu pilnveides apmācības un izglītojošus seminārus; atbalsta grupas audžuģimenei un citu.
Atbalsta centra darbības laikā secināts, ka bērniem nereti ir grūtības mācībās, kas īpaši atklājās attālināto mācību laikā. Lai sniegtu atbalstu ģimenēm, tika izveidots jauns pakalpojums bērniem ar mācīšanās grūtībām. Tiek sniegts atbalsts bērniem ar mācīšanās grūtībām, piesaistot atbalsta personu konkrētā mācību priekšmetā, speciālo pedagogu, logopēdu.
Atbalsta centrs atrodas Gulbenē, Rīgas ielā 47. Intereses gadījumā jāsazinās pa tālruni 26681443 vai e-pastu: ginta.brakovska@sosbca.lv.
Uzziņai
Kā kļūt par audžuģimeni
Šobrīd Gulbenes novadā ir 12 audžuģimenes, taču tas nav pietiekami, lai visiem bez vecāku gādības palikušiem bērniem nodrošinātu ģimenisku vidi, tā nodrošinot iespēju bērnam dzīvot novadā un nemainot viņa ikdienas gaitas, piemēram, izglītības iegūšanu Gulbenes novada izglītības iestādēs, interešu izglītības iegūšanu, saglabājot iespēju ikdienā komunicēt ar draugiem un citu.
Līdz ar to, Gulbenes novada bāriņtiesa un Gulbenes atbalsta centrs “Airi vecākiem” informē par kārtību, kā iespējams kļūt par audžuģimeni un par iespēju saņemt palīdzību ikdienā, veicot audžuģimenes pienākumus.
Nosacījumi audžuģimenes statusa piešķiršanai: vismaz viens no laulātajiem (persona) ir: Latvijas pilsonis, nepilsonis vai ārzemnieks, kuram ir ar attiecīgiem dokumentiem apliecinātas tiesības uzturēties Latvijas teritorijā ne mazāk kā divus gadus pēc iesnieguma (par piemērotību audžuģimenes pienākumu veikšanai) iesniegšanas bāriņtiesā; vismaz viens no laulātajiem (persona) ir vecumā no 25 līdz 60 gadiem. Lai laulātie (persona) iegūtu audžuģimenes statusu, sākotnēji laulāto (personas) deklarētās dzīvesvietas bāriņtiesai jāatzīst laulātie (persona) par piemērotiem audžuģimenes statusam. Lai to izdarītu laulātie (persona) deklarētās dzīvesvietas bāriņtiesā uzrāda personu apliecinošu dokumentu, kā arī iesniedz: iesniegumu, psihiatra un narkologa atzinumu.
Bāriņtiesa pēc minēto dokumentu saņemšanas izvērtē tos.
Audžuģimene saņem atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu (par vienu audžuģimenē ievietoto bērnu – 171 eiro mēnesī; par diviem bērniem – 222,30 eiro mēnesī, par trīs un vairāk bērniem – 273,60 eiro mēnesī). Vienlaikus pašvaldība, kura ir pieņēmusi lēmumu par bērna ievietošanu audžuģimenē, izmaksā pabalstu bērna uzturam ne mazāk par 215 eiro mēnesī (bērnam līdz 7 gadiem) un 258 eiro mēnesī (bērnam no 7 līdz 17 (ieskaitot) gadiem).
