Mājas ir tur, kur ir sirds. Raimondam Gabrānam (37) tā ir Gulbenē. Šķiet, viņam ir bijuši visi vajadzīgie priekšnosacījumi, lai iekarotu pasauli un aizietu no savas dzimtās mazpilsētas neatskatoties. Taču tas nav viņa gadījums.
“Ramirent” Nacionālajā basketbola līgā spēlējošajā BK “Gulbenes Buki” Raimonds pirmo sezonu ir galvenais treneris, nomainot Artūru Brūniņu. “Dzirkstelei” Raimonds saka – ar Artūru viņi joprojām ir labie vecie draugi. Kā zināms, A.Brūniņš tagad ir BK “Jēkabpils” galvenais treneris, tomēr komunicēt savā starpā viņiem iznākot ļoti bieži, jo, kā stāsta Raimonds, abi mācās Latvijas Universitātē studiju programmā “Sporta treneris”.
Ar cieņu un atbildību pret publiku
Raimonds ļoti augstu vērtē to, ka cilvēkiem ir interese par “Buku” spēlēm. Tas, ka zālē ir pilnas tribīnes ar skatītājiem, uzreiz piešķir spēlei citas krāsas. Ar lepnumu viņš saka, ka laikam gan “Buku” spēles ir viens no populārākajiem vai pat populārākais un apmeklētākais pasākums Gulbenē. To viņš novērojis visas 25 gadus garās “Gulbenes Buku” vēstures gaitās. Ilglaicība liecina par tradīcijām.
““Buku” spēles ir vieta, kur skatītāji izliek savas emocijas. Arī tie, kuri ir skaļi un sevi neapvalda. Slavenākie mūsu līdzjutēji… Lai atceramies Ivaru Briedi. Viņa kolorītie komentāri, kas adresēti spēlētājiem vai tiesnešiem, vienmēr piedeva tādu odziņu. Nevar nepieminēt cilvēku, kurš izdomāja saukli: ““Buki” – labākie!” Tas ir Kārlis Liše,” saka Raimonds.
Prieks esot redzēt, ka tagad uz “Buku” spēlēm nāk daudzi tie paši skatītāji, kuri savā laikā pašu acīm ir piedzīvojuši šīs komandas piedzimšanu, uzvaras un zaudējumus, panīkumu un atdzimšanu. “Nāk ģimenes ar bērniem skatīties spēles. Patīkami, ka no paaudzes paaudzē nāk. Lai vai kādi ir rezultāti, turpina sekot līdzi. Mēs jau spēlējam skatītājiem! Tukšām tribīnēm var spēlēt, bet tad nav tās sajūtas,” spriež Raimonds.
Raimonds uzreiz esot varējis pārslēgties no “Buku” komandas spēlētāja uz treneri. Protams, tā sajūta bijusi tāda, it kā jāsāk dzīvot no jauna. Viņš atzīst – būt spēles laukumā, pārstāvēt sevi komandas interesēs ir atbildēt par sevi, bet treneris atbild par visiem 12 komandas spēlētājiem gan sportiskajā, gan psiholoģiskajā ziņā. Tas tomēr, kā secina Raimonds, ir daudz grūtāk.
“Basketbols ir izrāvienu sporta spēle. Tur nedrīkst būt par daudz emociju, nedrīkst iekrist psiholoģiskajā bedrē. Spēles ritējums mainās. Uzbrukums, aizsardzība… Ir jābūt viltīgam. Nevari pārdzīvot! Katram spēles laukumā ir jāpilda savi uzdevumi. Es piekrītu tiem, kas saka – basketbols ir visintelektuālākā sporta spēle. Pats par sevi saprotams, ka sportistiem ir jābūt labai fiziskajai sagatavotībai. Bet daudz var panākt, domājot ar galvu,” saka Raimonds.
“Buku” fenomens un sporta skola
Arī Raimonds atbalsta kādreizējā “Buku” spēlētāja Ulda Rudzīša ideju par to, ka pie Gulbenes sporta skolas vajadzētu veidot kādu piemiņas zīmi, kurā būtu iemūžināti to cilvēku vārdi, ar kuriem saistās gan “Gulbenes Buku”, gan sporta skolas vēsture un izaugsme. “Tas ir procesā,” saka Raimonds. Bet tuvākais plāns ir vasarā sportiski nosvinēt “Buku” 25 gadu jubileju. “Organizējamies,” viņš saka. Atbraukšot arī tie bijušie komandas biedri, kuri stāvējuši pie “Buku” pirmsākumiem, bet tagad dzīvo ASV.
“Daudziem no bijušajiem jau ir vairāk pāri 40… Kamēr varam vēl satikties spēles laukumā, tas ir jādara! Gribam kopā sapulcināt arī “Buku” vecos trenerus. Tas notiks 30.jūlijā Gulbenes pilsētas svētkos. Gribam spēli mums pašiem un skatītājiem. Mēs, vecie, daudzi vairs neesam profesionāļi. Vairs nebūs tāds spēles līmenis kā agrāk. Tomēr būs interesanti pārliecināties, kurš ko vēl var, un satikties visiem, redzēt skatītājus. Plānots, ka tas viss notiks rīta cēlienā,” stāsta Raimonds.
Atskatoties “Gulbenes Buku” vēsturē, Raimonds saka – viss sākās vēl Alda Sproģa vadītajā Gulbenes sporta skolā: “Es pats vēl tad biju mazs puika.” Viņa brālis Edmunds un citi 1979.gadā dzimušie spēlēja Jaunatnes līgā. Jau gatavu komandu saskatīja un iespēju startēt Latvijas Basketbola līgā nodrošināja Egils Čakars, kurš kļuva par “Buku” komandas menedžeri, un pirmā 1997./1998. gada sezona varēja sākties.
“Protams, pielasīja vēl klāt spēlētājus, jo ar savējiem vēl bija par maz. Tomēr puskomanda savējo bija. 1978.gadā dzimušie U.Rudzītis un Jānis Graudiņš jau junioru vecumā bija Latvijas izlases kandidāti. Tāda līmeņa spēlētāji bija vajadzīgi. Un bija labi arī 1979.gadā dzimušie basketbolisti. Tur – Raitis Garais, Gundars Rauza, Gatis Grīnbergs. Un pēc tam 1982.gadā dzimušie – Artūrs Brūniņš, Igors Dudarevs. Un tad 1983.gadā dzimušie – Pāvels Veselovs, Daumants Dreiškens, arī es,” atklāj Raimonds.
“Buku” sākums sakrita ar laiku, kad Gulbenei medaļas Jaunatnes basketbola līgā bija kaut kas jau pašsaprotams. Tagad tā vairs nav, tomēr Raimonds ir pārliecināts – būs atkal.
Basketbolā – vecāko brāļu pēdās
No sešu gadu vecuma Raimonds ir uz “tu” ar basketbola bumbu. Viņa pirmais treneris līdz pat 14 gadu vecumam bija Juris Baškers Gulbenes sporta skolā. “Nosvērts, mierīgs cilvēks,” par savu treneri saka Raimonds. Iespējams, tieši J.Baškers ir tā autoritāte, kuras stilu tagad pārņēmis viņš, pats būdams trenera statusā. Daudzi vērotāji no malas saka – Raimondam piemīt apbrīnojams miers. Tas ir neierasti, tāpēc ir pamats domāt – šim trenerim ir savs stils.
Raimonds puikas gados esot audzis basketbolā līdz ar abiem saviem vecākajiem brāļiem Helmutu un Edmundu, kuri arī bija basketbolisti un sākumā visās nozīmēs pārāki par junioru. Vecākais no trim brāļiem gan metis mieru savai sportista karjerai līdz ar mācību beigšanu vidusskolā, bet Edmunds ir profesionāls basketbolists vēl arvien. Sācis sevi pierādīt “Buku” komandā, pēc tam – ārzemēs. “Tagad viņš ir Norvēģijā,” stāsta Raimonds.
Viņa paša saikne ar “Buku” komandu sākās pēc 14 gadu vecuma. Tad par Raimonda treneri sporta skolā kļuva Agris Galvanovskis, kurš vienlaikus bija “Buku” komandas spēlētājs. Tolaik “Bukiem” bijusi dublieru/junioru komanda. Raimonds bijis tās sastāvā divus gadus. Komandas galvenais treneris bija Pēteris Višņevičs – personība “ar vārdu, ar raksturu”. Raimonds atceras: “Mēs braucām līdzi “Bukiem” uz spēlēm. Bijām kā fanu klubs. Tā bija laba skola.”
No 16 gadu vecuma Raimonds jau bijis pilntiesīgs “Gulbenes Buku” komandas spēlētājs. Tad komandas galvenais treneris bija Jānis Zeltiņš. Sākumā viņš Raimondu retāk laidis spēles laukumā. Lielākoties puisis bija vērotājs no rezervistu soliņa. Pabeidzot vidusskolu, viņš palika komandā. Laika gaitā par “Buku” treneri kļuva A.Galvanovskis, vēlāk – Arvis Steckis. Raimonds “Gulbenes Buku” komandā bija aizvadījis piecas sezonas kā saspēles vadītājs.
Sportista karjeru noslēdza mājās
Kad A.Galvanovskis pārcēlies uz Ventspili, Raimonds pievienojies turienes basketbola komandai. Pēc tam bija Grieķijas periods – Atēnas, Krēta – un basketbols turienes klubos, tad atgriešanās Latvijā, pievienošanās Liepājas, tad – Valmieras komandai. Pēc tam uz pāris mēnešiem viņš devies uz Venēciju Itālijā, spēlējis basketbolu tur. Atkal uz septiņu mēnešu sezonu devies uz Kipru. Pēc tam atkal sekoja Valmieras periods, tad – divi gadi Norvēģijā gan spēlētāja, gan trenera statusā. Tad atkal bija Valmiera. Un beidzot atgriešanās Gulbenē.
“Es gribēju savu sportista karjeru noslēgt šeit. Divus gadus nospēlēju komandā. Tad mēs arī vinnējam Latvijas 2.līgā. Man kā jebkuram vislabāk spēlēt vienmēr ir paticis mājās,” saka Raimonds. Viņš uzsver – šeit stiprina ikdiena. Te jūties kā savējais jebkurā brīdī un situācijā.
“Ārzemniekam ir savādāk. Tur ir citas prasības. Un pietrūkst mājas sajūtas, ģimenes, draugu. Turklāt mani vecāki arī nekļūst jaunāki. Tas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc es esmu atpakaļ šeit, Gulbenē,” stāsta Raimonds. Un vēl viņš atzīst – sportists ir cilvēks, kurš dzīvo šodienai un kuram nav sociālo garantiju rītdienai. Gadiem ejot, tas vairs neapmierina.
Protams, viņam bija iespēja pamest sportu, mainīt nodarbošanos, pārcelties uz dzīvi ASV, kā to savā laikā ir izdarījuši vairāki komandas biedri. “Runa bija,” atzīstas Raimonds. Viņš ar draugiem pāri okeānam sazinās visu laiku. Tomēr izvēlēties ASV atturējis lielais attālums no mājām, turklāt viņam ir bagātīga ārzemju dzīves pieredze. Raimonds sapratis, ka dzīves kvalitāte katram saistās ar kaut ko citu. “Agrāk dzīvoju “uz koferiem”. Gandrīz katrs gads nesa pārmaiņas. Jaunāks nepalieku,” viņš saka. Šodien viņa dzīves kvalitāte saistās ar Gulbeni. Te viņam ir savas vietas sajūta.
– Diāna Odumiņa
