Es viņu zinu jau sen, varbūt gadus septiņus vai pat deviņus. Ne reizi vien esam tikušies uz Pafosas piejūras pastaigu takas vai tuvākajās pludmalēs. Savulaik gan vīrietis izskatījās jaunāks – solis bija raitāks un mugura taisnāka, un arī domāšana elastīgāka. Vēl pirms četriem gadiem sirmgalvis, sparīgi pūzdams, pārvarot liedaga smilšu pretestību, brida uz manu pusi, lai kā ik pavasari un nez kuru reizi pēc kārtas izteiktu vēlēšanos ar mani iepazīties. Tolaik jau biju sapratusi, ka viņa ikdienas mērķis ir savaldzināt kādu pusmūža tūristi, tāpēc tikai pasmīkņāju un īsi atbildēju, ka nebūšu tā, ko viņš meklē. Vīrietis nedz apvainojās, nedz centās pierādīt pretējo, jo laikam bija jau pieradis pie pastāvīgiem atteikumiem.
Pirmajā tikšanās reizē pirms septiņiem vai pat deviņiem gadiem gan biju pieklājīga un pie uzstājīgā aicinājuma kopā iedzert kafiju uzreiz nepagriezu muguru. Toreiz vīrietis lepni stādījās priekšā, militārā stājā sasitot kopā papēžus, laikam jau domājot, ka vārds Cēzars vien izsauks cieņas un pielūgsmes pilnu attieksmi. Grūti iedomāties, kā reaģējušas citas sievietes, ieraugot šo augumā nelielo, krietni neveiklo un vecišķo sirmgalvi, jo ar kādreizējo romiešu militāristu un diktatoru līdzības nebija nekādas: nedz staltā auguma, nedz augstās pieres un taisnā deguna, nedz vīrišķīgā profila, nerunājot nemaz par oratora prasmēm. Es ap to laiku jau biju iepazinusies ar pāris Aristoteļiem, Dionīsiem, Apolloniem un Afrodītēm, tāpēc arī šis personvārds mani daudz neizbrīnīja.
No toreizējās sarunas prātā palikuši vien daži zīmīgi fakti: Cēzaram pašam esot divi mazdēli, māja īpašumā tepat netālu, desmit gadus lietots džips darba kārtībā, kā arī Hērakla spēks un enerģija, lai lūkotos pēc jaunas sievas. Iepriekšējā it kā sen apglabāta. Spraunais vīrelis toreiz vēl šķita gana asprātīgs, un parunāties ar šo sešdesmitgadnieku bija pat interesanti, tomēr ne tik ļoti, lai apspriestu iespējas sarunas turpināt vakarā pie vīna glāzes viņa mājas terasē. Kad pēc pāris dienām Cēzars savu manevru atkārtoja, sapratu, ka atmiņa viņam ir īsāka par sveces degli – visu, ko par sevi biju pastāstījusi, vīrietis jau bija aizmirsis. Kaut kur no prāta dzīlēm vienīgā uzpeldējusī doma bija, ka ar vienu latvieti viņš nesen esot mēģinājis iepazīties…
Turpmākajās tikšanās reizēs uz Cēzara centieniem iepazīties un viņa īso atmiņu reaģēju ar visdažādākajiem aizbildinājumiem, jo šķita – tādā veidā bezcerīgā saruna izbeigsies ātrāk. Tiku vicinājusi roku ar zeltnesim uzvilktu gredzenu; minējusi neesošu vīru, pat mājusi tam iztālēm ar roku; tiku stāstījusi par draugu, kurš re kur jau nāk; aizbildinājusies ar valodas nesaprašanu; galu galā pat smejot piekritusi iet pie viņa ciemos uz kafiju ar visiem mazbērniem, meitu un znotu, jo mums vienistabas dzīvoklī ir tik garlaicīgi. Nabaga Cēzars! Tādu izbīli! Toreiz gan viņš mani ielāgoja uz ilgu laiku – vismaz divas vasaras gāja mums apkārt ar līkumu. Vismaz es tā domāju, jo ierastajās vietās netiku manījusi.
Kad pirms diviem gadiem marta sākumā Cēzars pāri liedagam atkal slāja uz manu pusi, sākumā viņu nepazinu – sakrities, novecojis. Varbūt slimojis? Līdz šim zināmo akurāto bļodiņas matu griezumu bija aizstājusi astoņdesmitajos gados tīņu meitenēm tipiskā frizūra “pret vēju skrējiens” ar brīvā stilā izspūrušiem, ataugušiem matiem, tikai Cēzaram tie bija sirmi pelēki un nemaz ne tik plandoši. Agrāk līdz ar augšlūpas malu precīzi nolīdzinātās ūsas tagad spurojās uz visām pusēm kā nekopts krūmājs, bet rūpīgi ieturētos bārdas rugājus bija nomainījusi šķidra, pagara kazbārdiņa.
Apstājies cieši mums blakus, Cēzars kā parasti ilgi lūkojās uz bērniem un tikai tad pievērsās man. Šoreiz viņa skatiens bija aizdomīgi vērīgs.
– No Latvijas, – pastiepis pirkstu uz manu pusi, vīrietis it kā precizēja.
Atbildē klusējot pamāju viņam ar galvu.
– Tavu vārdu es neatceros, bet zinu, ka esmu saticis, – viņš piebilda visai nopietnu sejas izteiksmi.
Ar to arī mūsu saruna būtu beigusies, ja vien vīrietis nebūtu apsēdies uz netālu esošā soliņa, bet pēc īsa laiciņa – atlaidies guļus. Puikas pamanīja pirmie:
– Onkulim slikti!
Piestājusi blakus Cēzaram, brīdi ieklausījos. Varbūt vienkārši guļ? Vīrietis atvēra acis – tātad dzīvs.
– Kas noticis? – jautāju pirmo, kas ienāca prātā.
Cēzars klusēja, pat nepakustējās.
– Tas labi, ka no Latvijas, – beidzot viņš izrunāja. – Negribu satikt nevienu no Ukrainas.
Īsā mirklī mana apziņa aptvēra visu Cēzara traģēdiju – laikam jau kāda ukrainiete būs sabojājusi spraunā mīlnieka dzīvi.
– Pameta? – īsi prasīju.
Cēzars īsi pamāja ar galvu, un viņa apaugušā vaiga rugājos ieritēja labi pamanāma asara:
– Apzaga. Visu, kas vērtīgs bija, paņēma.
Brīdi stāvēju viņam blakus, īsti nesaprazdama, kas man vēl būtu jādara. Bija labi redzams – vīrietim nudien ir smagi, ja pat iepazīties necenšas. Pamājis man atvadas, Cēzars novērsa skatienu un aizvēra acis.
Pēc šīs īsās sarunas pāris mēnešus viņu nekur nemanīju, līdz kādā dienā ieraudzīju sēžam uz jau zināmā soliņa. Kaut arī daļu sejas slēpa tolaik jau obligātā sejas maskas, vīrietis izskatījās manāmi sakopies, un viņa skatiens atkal klīda pār “saulesgultās” zvilnošo atpūtnieču mugurām.
“Re, cik ātri atlabis,” pie sevis pasmīnēju un jau grasījos nemanāmi nozust no viņa redzesloka. Pamanīja! Kā vienmēr acīgs, brunču mednieks!
– Piesēdīsi? – Cēzars īsi pajautāja, un man neatlika nekas cits, kā piemesties uz soliņa gala.
Toreiz runāja viņš, jo acīmredzami bija pienācis laiks kādam izkratīt sirdi. Neveikli teikumi krievu valodā, pa kādam – angļu un grieķu, un no visa tā man vajadzēja saprast, cik nežēlīgs ir sieviešu dzimums, it īpaši ukrainietes, kuras ir meles, savtīgas aprēķinātājas un zagles. “Un tu, Brut?” esot Cēzars izsaucies, Natālijai dodoties prom, tikai viņa laikam jau neko nav zinājusi par šādu romiešu oratora citātu. Nekad vairs viņš neielaidīšoties nekādās avantūrās, nekad vairs nevienai neļaušot bojāt viņa dzīvi! Šī bijusi pēdējā. Nudien pēdējā! Viņa sešdesmit astoņos gados jau viss esot bijis, jau sen visa esot par daudz. Nevienu vairs nesaukšot uz mājām un nedzirdīšot ar vīnu! Nekad vairs!
Garš bija Cēzara monologs. Ik pa laikam domas jaucās un atkārtojās, tomēr galvenā frāze “nekad vairs” šķita izsāpēta līdz matu galiņiem. “Tam nabagam gan tikusi laba mācība,” līdzjūtīgi nodomāju, un, šo izjūtu vadīta, arī turpmāk reizi pa reizei pieņēmu viņa uzaicinājumu uz brīdi piesēst blakus uz soliņa un parunāties.
Jutu, kā pamazām norimst vīrieša aizvainojums pret sieviešu dzimumu. Manīju, kā skatieni arvien biežāk aizklīst pār vientuļajiem un garlaikotajiem sieviešu stāviem pludmalē. Žēlabainajā monologā vārdu “nekad” bija aizstājusi frāze: “Ak, es, muļķis!” Protams, arī tā ar laiku izzuda no Cēzara samērā niecīgā vārdu krājuma, un viņa domas atkal sāka virmot ap vasarīgi atkailinātajiem, kārdinošajiem sieviešu augumiem. Es sāku mest viņam līkumu. Pa šo laiku man jau bija apnikušas viņa abas lomas: gan pieviltā un žēlojamā neveiksminieka, gan – jaunības gados nerealizētā mīlnieka tēls. Pats Cēzars vēl nebija izlēmis, kura no šīm lomām sievietēs raisītu lielāku interesi. Man viņa sabiedrības pietika tajā dienā, kad, pasniedzies pēc manas plaukstas, Cēzars atkal ieminējās par kopīgu tējas dzeršanu viņa mājas terasē. Atbildēju diezgan asi:
– Tu taču teici – nekad vairs!
Cēzars smagi nopūtās:
– Bet vīrietim vienam taču arī nav viegli! Pašam pārtika jāpērk, pie plīts jāstāv, trauki jānokopj, drēbes jāmazgā un jāgludina, zeķes jālāpa, māja jāuztur kārtībā un tīrībā, puķes jālaista, dārziņš jākopj, mauriņš jālaista, kaķi jābaro, suns jāizved pastaigā… Tas ir tik nogurdinoši!
Klausoties darāmo darbu uzskaitījumu, kas Cēzara versijā bija vēl detalizētāks un garāks, sapratu, ka no tāda piedāvājuma var nobīties jebkura Eiropas pases un Kipras īpašuma tīkotāja. Kad viņam par to ieminējos, Cēzars šķībi uz mani paskatījās:
– Tu domā, ka es kādai tā uzreiz to pasniegšu? Pamazām vajag, pa solītim. Natālijai es arī sākumā tikai gultas klāšanu uzticēju, pat vakariņas neliku taisīt, uz krodziņu gājām vietējo mūziku klausīties. Viņa pati pamazām visu pārņēma, tā ļoti strauji par galveno komandētāju ietaisījās. Pats nesapratu, kā jau pēc trīs mēnešiem atkal biju laulāts vīrs. Bet Natālija bija īpašs cilvēks. Ja viņa ko ieņēma galvā, tad gāja uz visu banku. Kopējais konts bija viņas ideja. Pats esmu vainīgs, ka visu izīrēto dzīvokļu naudu ieskaitīju tajā. Ar viņu nebija viegli, bet tas nenozīmē, ka bez sievietes ir vieglāk.
Toreiz diskusijā neiesaistījos, kā nekā – tā paša Cēzara darīšana. Kādu nedēļu vēlāk manīju viņu pastaigas solī virzāmies gar jūras krastu, turklāt vīrietis nebija viens – pie rokas Cēzaram turējās augumā krietni raženāka pusmūža sieviete, kautrīgi viņam smaidīja, un man bija skaidrs: Cēzara sirdssāpes mitējušās pilnībā. Vienīgi sievietes bija nedaudz žēl, jo šis vīrietis diezin vai spēs viņai sniegt kaut minimālo kūrorta romāna saldmi, lai gan – kādas nu kurai tās prasības…
Tajā vasarā Cēzaru tikpat kā nemanīju, bet es jau arī īpaši pēc viņa nelūkojos. Kaut kad rudens pusē manīju viņa mājas pagalmā grozāmies divas korpulentas dāmas baltās platmalēs un plandošos bikškostīmos, bet nedēļu vēlāk visi krāmi, kas no iekštelpām bija izbīdīti terasē, bija sakrauti lielā piekabē un acīmredzot gaidīja savu aizvešanas stundu. Iztālēm manīju Cēzaru – kaut ko nesam, kaut ko krāmējam, vēlāk krāsojam mājas sienu un pārmūrējam sētu. “Re, jauna slota tīri slauka,” pieminēju sen zināmo vērojumu. Tad jau viņa dzīvē viss nokārtojies.
Tā īsti parunāties mums izdevās tikai nesen, kad Cēzars pats piestāja man blakus un apjautājās par labsajūtu. Apsveicu viņu ar jaunas dzīves sākumu, uz ko pretī saņēmu visai izbrīnītu skatienu – kādas jaunas? Rudenī viņam esot izdevies veiksmīgs darījums – pusi mājas pārdevis divām izdarīgām lietuvietēm, piecdesmitgadniecēm, un kopš tā laika dzīvojot, cepuri kuldams. Abas māsas esot pietiekami pārtikušas, tāpēc viņa naudas makā neskatoties. Samaksājušas prasīto summu, lietišķi ķērušās pie darbu un pienākumu sadalīšanas. Sev Cēzars paturējis tikai vienu istabu pirmajā stāvā un telpu, kurā jau pašā sākumā ierīkojis darbnīcu. Māsas iekārtojušās otrajā stāvā un izbūvējušas sev ieeju no otras puses. Pirmā stāva gaitenis un virtuve tāpat palikusi koplietošanā, bet Cēzars par to tikai priecājoties – māsas čakli sakopjot visu un labprāt rosoties arī virtuvē. Kad ēdot pašas, vienmēr atceroties arī Cēzaru. Labākas līdzīpašnieces grūti iedomāties. Šo teikumu gan pavadīja divdomīgs smīniņš, tāpēc jautāju:
– Vai tiešām viss ir tik labi?
Cēzars brīdi virpināja pirkstos akurāti apgrieztās ūsas, it kā nevarēdams izlemt, cik daudz man stāstīt, tomēr no viņa sejas nepazuda smaids, un tā bija laba zīme.
– Nav gan labi, – līdz ar garu nopūtu sirmgalvis izdvesa. – Kad viņas iedzer, tad auro: “Veni, vidi, vici” – un nāk uz manu istabu. Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju. Ko man par to domāt? Reizēm nāk viena, reizēm otra, reizēm abas. Bet es jau vairs neesmu nekāds puišelis, kuram katru nakti gribas sievišķi. Un man bieži nesanāk. Un tad šīs par mani smejas. “Veni, vidi, vici”.
Šajā brīdī arī man bija grūti noturēties nepasmaidot.
– Nu, re, kā tev paveicies! Tik ilgi nenoguris skraidīji, meklēdams īsto, un nu beidzot tev iedots dubultā!
Manīju, kā Cēzars greizi pasmaidīja, tomēr neko neteica. Brīdi klusējām, un man pēkšņi radās ideja:
– Varbūt appreci vienu un tad otra liks mieru?
Cēzars ilgi klusēja, līdz izstomīja:
– Ja apprecēšu vienu, otra apvainosies, un kāda tad pēc tam būs mūsu dzīve? Pašlaik abas nemitīgi sacenšas gan ēst gatavošanā, gan asprātībā, gan aptekalēšanā. Pie visa tā strīdus nedzird un skandālu nav. Turklāt man abas patīk.
– Bet reiz tev būs jāizlemj, – bilstu. – Varbūt atrodi otrai kavalieri? – pati pabrīnījos par savu attapību.
– To vēlāk. Pašlaik es ierīkoju savai istabai atslēgu, – Cēzars plati pasmaidīja. – Un nelaižu iekšā nevienu. Iemācīju viņām vēl vienu Cēzara teicienu: “Divide and rule.” Sadali un valdi. Tagad varu mierīgi gulēt.
– Iveta Kilinkaridou
