7.martā Austrai Veikšanai paliktu 75 gadi. Viņas vienīgā darbavieta bija Gulbenē. 37 gadus viņa bija mūzikas skolas direktore. Daudzus gadus šīs sievietes vārds bija kā Gulbenes zīmols. Viņu pazina un asociēja ar mūsu pilsētu, novadu. A.Veikšāne bija vietējās kultūras dzīves magnēts. Tā laika bagātīgos mūzikas pasākumus Gulbenē un pagastos, audzēkņu un profesionāļu vieskoncertus joprojām atceras daudzi. Visi slavenākie komponisti, mūziķi viesojās Gulbenē. Un viņiem aplaudēja pilnas klausītāju zāles. A.Veikšānes ieguldījums ir novērtēts – 1998.gadā viņai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Viņa ir ne tikai mūsu kultūras vēstures daļa, viņa kā pedagoģe ir atstājusi savu ietekmi uz daudziem cilvēkiem. Viņi neaizmirst A.Veikšāni.
Septiņus gadus viņa ir projām – mūžības iesaukumā. Mīlestībā uz A.Veikšāni piederīgie rīko muzikālus pasākumus – Gulbenes kultūras centrā 5.martā, kad Austrām ir vārdadiena, pulksten 16.00 un Balvu kultūras un atpūtas centrā 6.martā pulksten 16.00. Šajos koncertos muzicēs Anna Katrīna Paukšēna – Austras un Donāta Veikšānu mazmeita, kura studē Sibeliusa Akadēmijā Helsinkos un kuras instruments ir čells, bet pie klavierēm būs viņas studiju biedrs Kārlis Gusts Zariņš. Dziedās ģimenes drauga Ulda Kokara vadītais koris “Mirklis” (Balvi). Šajos piemiņas pasākumos būtu piedalījies arī izcilais čellists Ainārs Paukšēns, kurš ir Annas Katrīnas tētis, taču šos plānus izjauca viņa Rīgas koncertu blīvais grafiks. Tātad – citu reizi. Vadītāja Gulbenes un Balvu koncertos būs Liene Paukšēna – Veikšānu ģimenes vecākā meita. “Siltumu ar pateikto vārdu šādā pasākumā var ienest tikai mūsu ģimenes cilvēks. Tāpēc – Lienīte,” “Dzirkstelei” teica viņas tētis D.Veikšāns. Viņš izcēla arī to, ka 6.martā Balvu katoļu baznīcā pulksten 14.00 būs dievkalpojums. Arī tajā skanēs mūzika.
Šādu dāvanu – uzrunāt A.Veikšāni dvēseliski, caur mūziku, apliecināt cieņu un mīlestību – ir noorganizējis viņas dzīvesbiedrs. Laikrakstam D.Veikšāns sacīja – gribas praktiski izdarīt un tad ļauties emocijām. “Arī Austra bija tāda. Viņa darīja. Daudz darīja. Un cilvēki to redzēja. Mums arī ir jābūt darītājiem,” viņš piebilda.
Pasauli redzēja caur mūziku – gaiši
A.Veikšānes profesionālā un sabiedriskā karjera atspērienu guva padomju gados, kad valdīja stagnācija. Taču viņa dzīvoja šim politiskajam laikam pāri. Citā dimensijā. Un viņai kāju priekšā neviens neuzdrošinājās likt. Šķiet, tieši par tādiem cilvēkiem kā A.Veikšāne reiz zīmīgus vārdus ir teicis rakstnieks Ērihs Marija Remarks: “Tumšos laikos ļoti labi var redzēt gaišus ļaudis.” Viņa vienmēr bija mūzikas gaismā. Par sevi 1987.gadā “Dzirkstelei” A.Veikšāne ir teikusi, ka zīmīga ir viņas mātes ietekme “ar savu gaišo, labsirdīgo pasaules uztveri” un ka viņa to ir centusies ieaudzināt savās meitās, kā arī ņēmusi “par pamatprincipu pedagoģiskajā darbā”.
A.Veikšāne bija pozitīvi lādēts cilvēks un vēl vairāk. “Mērķtiecība – tā viņai bija dota līdzi šūpulī,” tagad pārdomās par savu Austru dalās dzīvesbiedrs. Bet ar mērķa apzināšanos vien būtu par maz. A.Veikšāne ir visā pratusi “saskatīt ķēdes otro galu”, “ja viņa apņēmās, viņa uz to gāja”, piebilda D.Veikšāns. Viņš arī uzsvēra – A.Veikšāne “tiecās uz profesionalitāti un visu, ko darīja, paveica perfekti”. Apkārt esošie kolēģi tāpēc “bija spiesti skatīties, mācīties un tiekties” uz sasniegumiem.
1972.gadā pēc Latvijas Valsts konservatorijas beigšanas Austra ar dzīvesbiedru Donātu ieradās strādāt Gulbenē. Tas notika pēc novadnieku, slaveno kordiriģentu Imanta un Gido Kokaru iniciatīvas. Gulbenes mūzikas skola kļuva par Veikšānu pāra darbavietu. Jau 1973.gadā mūzikas skolā Austra esot nodibinājusi skolēnu jaukto kori, kurš skatē Liepājā 1974.gadā ieguva otro vietu. Mūzikas skolas audzēkņu koncerti bija regulāri – reizi nedēļā, A.Veikšāne ir stāstījusi “Dzirkstelei” 1979.gadā. Mūzikas skolas audzēkņi tolaik bieži uzstājās bērnudārzos, vispārizglītojošajās skolās. Tā tika gūta nepieciešamā koncertu dalības pieredze.
“Septiņdesmitie gadi bija ārkārtīgi veiksmīgs darbošanās periods,” D.Veikšāns 2001.gadā ir teicis izdevumam “Dziesmusvētki: Tautas Māksla, Kultūrvide”. A.Veikšāne arī atrotīja piedurknes, lai pieaugušo vidū uzturētu kordziedāšanas tradīcijas. Šajā sakarā “Vadugunī” 1976.gadā tika rakstīts: “Litenes ciema jaukto kori kopš 1973.gada vada Gulbenes bērnu mūzikas skolas direktora vietniece Austra Veikšāne. Katrā nākošajā skatē vērojam diriģentes lielo ietekmi uz kora dziedājumu. Tas ir maigs, klusināts, vokāli noapaļots. Litenes ciema koris aug gadu no gada un izveidojies par vadošo rajona kori.”
Lai cik paradoksāli būtu, tajos gados tradicionālā kultūra cilvēkiem bija daudz vajadzīgāka nekā šodien. Varbūt tāpēc, ka tas bija sava veida patvērums, iespēja būt citā – garīgā – pasaulē. Būt labā klasiskās mūzikas koncertā klausītājiem nozīmēja to pašu, ko būt baznīcā.
Piepildītais sapnis par zēnu kori
A.Veikšānes lielais lolojums bija mūzikas skolas zēnu koris. “Zēnu kora klase Gulbenes mūzikas skolā dibināta 1979.gadā, un tā dibinātāja un diriģente ir Austra Veikšāne,” 2004.gadā rakstīja “Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas Avīze” un “Latvija””. Tas – sakarā ar uzstāšanos Daugavas Vanagu pasākumā Anglijā tajā pašā gadā. “150 uzmanīgiem klausītājiem koncertēja Gulbenes mūzikas skolas zēnu koris un pūtēju orķestris – meitenes un zēni. Korī ir 17 un orķestrī – 24 dalībnieki. Kopā programmā bija 11 latviešu un četri cittautu komponistu darbi,” 2004.gadā rakstīja jau minētais ārzemju latviešu izdevums.
Gulbenes zēnu koris ieguva augstākās vietas republikas šādu koru skatēs, bijis visu republikas zēnu koru salidojumu un skolēnu Dziesmu svētku dalībnieks, kā arī sniegti koncerti ārvalstīs: Zalcburgā (Austrija) un Gapā (Francija).
Bet līdz tam bija daudzi koncerti un uzstāšanās mājās. Autorkoncerti, pieaicinot izcilus komponistus, izpildītājmāksliniekus – tā bija tradīcija. “Cik fantastiski tas bija! Allaž pirmajā dienā uzstājās mūzikas skolas audzēkņi, otrajā dienā – profesionāļi. Tā bija iespēja bērniem redzēt savu iespējamo izaugsmi. Kādi mūziķi viņi paši reiz kļūs, ja nopietni strādās. Savukārt komponisti par svētu pienākumu uzskatīja atstāt Gulbenes mūzikas skolai kāda sava skaņdarba notis. Mapīte krājās,” laikrakstam ieceres ideju atklāja D.Veikšāns.
1985.gadā “Dzirkstele” rakstīja – zēnu koris dziedājis komponista, novadnieka Jāņa Porieša “Ceriņdziesmu” ar Ojāra Vācieša vārdiem. Zēnu koris Gulbenē uzstājies koncertā kopā ar Nacionālās operas solistu, novadnieku Ingu Pētersonu – par to “Dzirkstele” rakstīja 1989.gadā. Iespēju “dzirdēt skanīgo Gulbenes zēnu kori” kā būtisku akcentu fiksējuši nometnes “3×3” dalībnieki Jaungulbenē 1999.gadā – par to tika rakstīts izdevumā “Latvija Amerikā”.
2000.gadā 7. Latvijas Skolotāju koru svētkus Gulbenē “atklāja Austras Veikšānes vadītais mūzikas skolas zēnu koris” – rakstīja izdevums “Dziesmusvētki: Tautas Māksla, Kultūrvide”. Tie visi ir kultūras fakti, kuri ietekmējuši cilvēku dzīves. Ka tāda ietekme notiek, par to A.Veikšāne bija pārliecināta. “Dzirkstele” 1981.gadā bija publicējusi viņas rakstu, kurā teikts: “Ikviens cilvēks kopš agras bērnības kaut kādā veidā izbauda mākslas labvēlīgo, iedvesmojošo spēku. Tas veicina viņa garīgo izaugsmi, palīdz orientēties sarežģītos sabiedriskās un personiskās dzīves jautājumos un bieži vien arī apzināties savu vietu pasaulē. Mūzikai kā mākslas veidam cilvēka estētiskajā audzināšanā ir milzīga nozīme. Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir mūzikas pieskandēta.”
Gulbene pārsteidza ar uzdrīkstēšanos
Mūzikas skola A.Veikšānes vadībā gadu no gada bija nostiprinājusies. 1979.gadā “Dzirkstele” rakstīja: “1.septembrī mācības uzsāka 229 audzēkņi no gandrīz visām rajona skolām.” Pieminēti audzēkņi, kuri mūziku studēt devušies nākamajā pakāpē: “No 25 beidzējiem 14 savu nākotni nolēma saistīt ar mūziku.”
“Mūsu rajona bērnu mūzikas skola ieguvusi pelnītu autoritāti. Tās direktore Austra Veikšāne ir pratusi panākt, ka mācību iestādes pedagogi ir radošas personības, kuru interešu loks ir plašs, kuri savu darbību prot sekmīgi izteikt reizē divos virzienos – būt pedagogi un būt mūziķi,” “Dzirkstele” vēstīja 1983.gadā. Izaugsme notika, nemitīgi plānojot sadarbību ar komponistiem, gatavojoties koncertiem, aicinot uzstāties Gulbenē Latvijas izcilākos izpildītājmāksliniekus. Tā komponista Arvīda Žilinska jubilejas autorkoncerts Gulbenē notika 1980.gadā. “Teicami muzicēja mazie instrumentālisti. Arvīds Žilinskis atzinās, ka viņš vēl nekad neesot dzirdējis tik daudz un dažādus instrumentālos ansambļus, kuri prasmīgā aranžējumā atskaņoja jubilāra mūziku,” rakstīja “Cīņa”.
Brāļu Kokaru dienas, mūzikas skolas audzēkņu koncerti un koru “Daile”, “Dziedonis”, “Ave sol” uzstāšanās Gulbenē, Ozolkalnā. Daudz ziedu. Pilnas klausītāju zāles. Par to “Dzirkstele” rakstīja 1981.gadā, bet 1982.gadā A.Veikšāne laikrakstam stāstījusi – drīz Gulbenes rajona kultūras namā uzstāsies Valsts akadēmiskais koris. Togad “Dzirkstelē” arī tika vēstīts – Gulbenē viesosies komponisti “Ģederts Ramans, Ādolfs Skulte, Pēteris Plakidis, Juris Karlsons un izpildītāji. Audzēkņi gatavo koncertu, domāts par visu šo komponistu skaņuplašu izstādi un citiem pasākumiem”. Donāts Veikšāns šajā sakarā šodien atminējās – J.Karlsons uzdāvinājis Austrai skaņdarbu “Es paceļu rokas”. A.Veikšāne suģestēja. Arī ar savu vizuālo tēlu. D.Veikšāns tagad to nevar nepieminēt. Saņemt komplimentus dzīvesbiedrei bijis pierasts.
“Gulbenes bērnu mūzikas skolas vadība ielūgusi uz Imanta Kalniņa autorkoncertu…” – ar šādu virsrakstu 1983.gada “Cīņā” bija publicēts raksts. Daudzpunkts mudināja aizdomāties par gulbeniešu ambīcijām. Bija vai nebija? Bija! “Tā ir sastapšanās ar cilvēkiem, kas par savu darbu un kultūras Izplatīšanu rajonā deg kā lāpas. Tie vispirms ir Austra un Donāts Veikšāni — bērnu mūzikas skolas direktore un viņas dzīvesbiedrs,” rakstīja “Cīņa”.
1984.gads – divas dienas mūzikas skola organizē komponista J.Porieša mūzikas koncertus. “Mūzikas skolas audzēkņi un pedagogi gatavojās ilgi un rūpīgi, par atsevišķu skaņdarbu interpretāciju bijām konsultējušies ar pašu autoru. Ar galarezultātu varam būt apmierināti,” A.Veikšāne toreiz teica “Dzirkstelei”.
Diriģenta, komponista, pedagoga Gunāra Ordelovska jubilejas koncerts Gulbenē notika 1987.gadā, par to rakstīja “Dzirkstele”. Uzstājās mūzikas skolas audzēkņi, pedagogi, D.Veikšāna vadītais tautas pūtēju orķestris “Degsme”.
1989.gadā notika novadnieka, komponista Jāņa Rijnieka autorkoncerts – vēsta tā laika “Dzirkstele”.
Atskatoties uz tā laika Mūzikas dienām Gulbenē, D.Veikšāns tagad var rezumēt: “Nebija nekas jāizkaro. Mūsu mūzikas skolas darbs Latvijā bija pamanīts, novērtēts, un sadarbība veidojās dabiski. Uz Gulbeni brauca Latvijas komponistu zieds!”
Pārmaiņas uztvēra dabiski un radoši
A.Veikšānei bija ļoti nozīmīga loma un ietekme, lai Gulbenē uzplauktu skolotāju koris, kuru vadīt 1985.gadā tikai pieaicināts U.Kokars, tomēr daudzus mēģinājumus ar kolektīvu joprojām aizvadīja arī viņa. Arī koncertos kori diriģēja gan viens, gan otrs. 1985.gadā intervijā “Dzirkstelei” A.Veikšāne teica: “Cilvēkiem vispār vairāk vajadzētu dziedāt. Tas, kurš izjūt dziesmas dvēseli, nespēj būt ļauns. Taču, pirms dziesma sāks skanēt, ir jāiegulda milzīgs darbs. Diriģenti strādā ar lielu atdevi un no kora pretī gaida to pašu.”
Panākumi tika kaldināti, un skolotāju korim bija sasniegumi. 1995.gadā “NRA” rakstīja: “Gulbenes koris ir starptautisku festivālu stiprinieks – pārsteidzis un uzvarējis Čehijā.”
Arī mūzikas skolas vadīšanā direktore nelaida garām 21.gadsimta dotās iespējas nostiprināt materiālo bāzi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. “Latvijas Vēstnesī” atrodama informācija par to, ka 2006.gadā A.Veikšānes vadītajai mūzikas skolai instrumentu iegādei ir piešķirti 1030 lati un tikpat – 2007.gadā. Viņas nesatricināmā uzticība savai profesijai, misijas apziņa vienmēr bija kā vairogs. Viņa palika savā postenī līdz pašām beigām. D.Veikšāns šeit piebilda – Gulbenes mūzikas skola bija dārgums, kas jāsaglabā. Līdz ar vadības maiņu Kultūras ministrijā bijuši brīži, kad māca neziņa par nākotni. “Katrs jaunais kultūras ministrs nāca klajā ar savām idejām, kā viņš strādās. Kad šo posteni ieņēma Raimonds Pauls, viņš izteicās – Latvijā ir par daudz mūzikas skolu. Tolaik Latvijā tās bija kādas 65. Es aizbraucu pie viņa uz Rīgu. Viņš man lika nodot Austrai, ka tādu, kāda ir Gulbenes mūzikas skola, viņš netaisās likvidēt. Šī skola ir galvgalī! Tā ir paraugs un apliecinājums,” atmiņās šodien var dalīties D.Veikšāns.
Zīmīgas ir A.Veikšānes pārdomas, kuras viņa “Dzirkstelei” ir uzticējusi 1987.gadā: “Cilvēks visā savā mūža gaitā mainās. Uz kuru pusi? To nosaka vide. Tāpēc tik svarīgi, lai tā būtu labvēlīga, rosinātu uz personības izaugsmi.”
D.Veikšānam svarīgs ir katrs gads, kas aizvadīts laulībā ar Austru. Viņi bija sākuši dzīvot lauku mājā Litenē un brīvajā laikā nodevušies mājsaimniecībai, turējuši mājlopus. Ar labestīgu smaidu D.Veikšāns tagad var atminēties – reizēm teicis, lai Austra pasēž malā, paskatās, jo viņš viens ar visu tiks galā. Gribējis pasaudzēt… Taču dzīvesbiedre tam nav piekritusi. Gājusi palīgā kūts darbos. “Viņai patika lauki, lauku darbi,” sacīja Donāts. Un piebilda – Austra pratusi pēc melnā darba atkal uzvilkt balto kreklu, lai strādātu “balto darbu”. Kā pedagoģe, kā diriģente.
– Diāna Odumiņa
