Te dabā spirgta rīta saule, te drūmas, miglas pilnas debesis, arī pasaulē dabas stihijas: vētras un plūdi. Citviet jau pavasaris pilnā sparā. Arī gaišas un darbīgas domas mijas ar vienaldzību un pelēcību, un reizēm dusmas un bezcerība uzmācas bez jelkāda iemesla. Viss kā jau dzīvē! Kur vieniem prieki, turpat blakus nelaimes un bēdas. Bez iemesla bieži, kā tautā saka „lecam uz ecēšām”. Tad balts nav balts un melns nav tik melns kā zīmējam.
Tā arī manu virtuālo un telefona draugu vidū izcēlās spriedumu un diskusiju vētra: televizoru vērojošos dažus draugus bija dvēseliski aizskāris televīzijas raidījums „Literatūre”. Šoreiz sižets vēstīja par divām dažādu gadsimtu mūsu novada rakstniecēm un tās līdzinātas vēsturiskā skatījumā. Pagājušā gadsimta dzejnieces un mūsdienu personības daiļrades un dzīves līnijas vilktas it kā paralēli. Arī man raidījuma laikā radās dažādi pretrunīgi spriedumi un secinājumi. Ar draudzenēm izvērsās vētrainas telefona diskusijas.
Anniņa – sena tirzmaliete, vaicāja: “Kā tad tā? Paskaidro man! Raidījumā mūsu mīļās Tirzas vide parādīta tik neglaimojošās krāsās! Apdrupušas ēkas, nekādu paskaidrojumu fonā! Tikai lasījums no grāmatas, kuru nespēju, laikam jau sarežģītības dēļ, sagremot! Tik nepatīkami bija raidījumā redzēt gan skolu no pagalma puses, gan raidījuma veidotāja slotas vicināšanu, it kā rudens lapas vai gružus slaukot! Un kāpēc rādīja apkopšanas darbos iznākušu personu pie skolas ar melno polietilēna maisu, drazas savācot? Viņa nejauši ieklīdusi kadrā vai speciāli? Un tās drupas, pa kurām lodāja sižeta personas? Tās taču nav Tirzā, bet Gulbenes Baltās pils drupas! Un mūsu baznīcai tik prasta slēdzene, kuru ne atmūķēt!”
Tā ilgi runājām un analizējām pēc savas saprašanas raidījuma sižetu, un pie skaidrības arī es netiku. Raidījumā vairākas minūtes uz ceļa tika izjautāts par abstraktām lietām kāds ceļa gājējs, pilnīgi nesaprātīgs uzdoto jautājums atšifrēšanā. Pie mūsu Svētavota arī sižeta iekrāsojumi nelikās simpatizējoši un senās dzejnieces mājas un Draudzesskola izskatījās tik nesakoptas: fonā vecas vanniņas, sagāzti dēļi un aizaugušas takas. Vai tad mēs tādi esam? Tā vietā, lai atsvaidzinātu atmiņu par sižeta galvenajām varonēm, laikam arī es bija fiksējusi skatienus uz sīkumiem un nekārtībām, kuras varbūt bija rādītas, lai paspilgtinātu personības. Bija jau arī jaukais un aizkustinošais.
Tā analizējot un pārdomājot raidījuma sižetu, zvanīju savai literārajai draudzenei, lai viņa ievieš skaidrību, kā jāsaprot arī tas nepatīkamais, kas izsauca emocijas skatītāju prātos mūsu pusē. Viņa bija noskatījusies šo raidījumu un absolūtā mierā pavēstīja, ka viss esot pilnīgi normāli. Viņa neko tādu, uztraukuma vērtu, neesot pamanījusi. Tā tagad darot! Lai es paskatoties arī nākamos un bijušos raidījumus! Šos raidījumus sponsorējot Valsts kultūrkapitāla fonds un tagad esot moderni likt skatītājam domāt, paust savu viedokli un “saprast arī starp rindām.” Varbūt viņai arī taisnība? Mums jau tas savs, tas savs bērns, tā sava zeme, sēta un pagasts tie mīļākie. Lokālpatriotisms pie mums modē!
Pēc šī raidījuma papētīju atsauces interneta vietnēs, vēlreiz noskatījos raidījumu un jau ar mierīgu prātu uztvēru redzēto. Pašķirstīju dažas grāmatas un iedziļinājos dzejnieces dzīvesstāstā. Viņa man sevišķi mīļa, jo bija arī manas mammas draudzene un klasesbiedrene Tirzas Draudzesskolā. Esmu piedalījusies dzejnieces simtgades svinībās Tirzas pagasta kultūras namā, rakstījusi par viņu avīzē. Tā nu tas ir! Savējie pat no liela gadu attāluma ir mīļi un cienījami. Tomēr – cik cilvēku, tik viedokļu! Tagad skatīšos šo raidījumu ciklu ar citādu skatījumu un vēl nopietnāk pievērsīšos izglītojošajiem raidījumiem.
Vai tad televīzijā nesen redzētais kultūras raidījums palika bez emocijām? Prāta izteiciens: vienam patīk māte, citam meita, bet vēl citam – kleita. Nominācijā “Kilograms kultūras” sadaļā “Pārsteigums” aktīvie skatītāji visvairāk nobalsojuši par tik pretrunīgi vērtēto mākslinieka Kristiāna Brektes Rīgā uz skolas sienas zīmēto (vai varbūt gleznoto) “murāli”. Kad “murālis” tikko parādījas uz brandmūra, sekoja vai visas Latvijas sašutuma vētra. Un ko viņš novēlēja skatītājiem savā pateicības uzrunā? Nevēlos atkārtot… (man tas likās ļoti… ļoti negaidīts un rupjš vēlējums, teikto izprotot arī parnestā nozīmē). Būs ko “šūmēties” skatītājiem! Nu mēs beidzot zinām, kā sauc tos zīmējumus un arī mākslas darbus uz ēku sienām un mūriem! “Murāļi”! Un tas ir moderni, ka veicina šādā garā cilvēku fantāzijas! Es tomēr esmu pret tādu mākslu, jo man nav par to pietiekamu zināšanu.
Ieilgušās epidemioloģiskās situācijas garajā laikā ir labi, ka rodas svaigas domas un interese uzzināt jaunumus par sevi, interneta draugiem un klausīties radioraidījumus, un lasīt grāmatas, paust arī savu viedokli. Visur tik daudz jaunumu, modernu uzskatu! Reizēm pat sapņos uzplaiksnī kāds zemapziņas produkts no pārdzīvotā, izlasītā un sajustā. Tā ir laba pazīme: mēs esam notikumos līdzdalīgi, aktīvi un ar savu viedokli! Jāpaskatās no cita skatpunkta!
Tā arī es ieraudzīju sevi neierastā gaismā. Manas mazmeitas, izvirzījušās Gulbenes sporta skolas spicē. Ar savu Gulbenes sporta skolas komandu braukā uz valsts līmeņa sacensībām. Es pati nekad neesmu bijusi ne sportiste, ne sporta fane. Zinu tikai dažu spēļu noteikumus un jaunībā volejbols bija vienīgā bumbas dauzīšanas spēle, kurai sekoju un kurā piedalījos. Kādu dienu saņēmu interneta adresi, kurā varu redzēt meiteņu spēli volejbolā Kuldīgā. Kā es aizrāvos! Kā fanoju! Kā lepojos ar gulbeniešu uzvaru un savu mazmeitu servēm, gremdēm! Pat “feisbukā” no komentāra nespēju atturēties. Varbūt arī gulbenietes juta manu atbalstu un uzmundrinājuma saucienus! Uzvedos sev pilnīgi neraksturīgi. Laikam tiešām vecums nenāk viens. Paradumu izmaiņas nāk tam līdzi, un nolēmu savus paradumus rediģēt un pamēģināt ko citu. Pat pastaigu maršrutu pamainīju. Lai smadzenes strādā citā virzienā, nekā bija ierasts! Arī datorā piespiežu sevi painteresēties par notikumiem dažādās programmās un mājaslapās. Lasu internetā dažas avīzes. Sanāk!
Domājot par dažādām cilvēciskām emocijām, sapratu, kāpēc daudzi pieķeras negatīvajam, bet citi dzīvi uztver ar optimismu. Klausos radio, un tik daudz jauna var uzzināt! Daudz interesējoša var atrast grāmatās. Tagad bibliotēkā tāda izvēle! Diena palikusi par īsu visu iecerēto padarīt. Vēl nesen ar interesi klausījos radio pirmās programmas “Krustpunkti” “brīvo mikrofonu”. Kas notiek cilvēku prātos? Vieni un tie paši runā par vienu un to pašu! Tikai negatīvais, kaitinošais, un tik reti dzirdami pateicības vārdi žurnālistiem un raidījumu vadītājiem un veidotājiem. Rupji komentāri un necenzēti vārdi sit pa smadzenēm kā ar pletni. Tie sociālajos tīklos vairs neizbrīna. Nelasu! Naida un dusmu izvirdumi, alkoholisms, šausmu filmas, narkotikas! Atslēdzos no nepatīkamā. Var jau cilvēkus, arī sevi, savus draugus un radus saprast. Ilgais niknās slimības pasaules pandēmijas laiks ir pie vainas! Ne viss, pirmo reizi sastopoties ar slimību, pat valdībām bijis skaidrs. No kļūdām jāmācās! Un tauta var ienirt negatīvos komentāros, ja burtus datorā prot sasaistīt.
Vajadzīga izlāde. Varbūt vajadzīgs tas boksa maiss, kur izlādēt ar fizisku spēku savu negatīvo enerģiju. Vajadzīgs pozitīvs skatījums. Nesen piedzīvoju cilvēku atsaucību un uzmanību, kas uzlādēja ar pozitīvismu. Vakara stundā nodzisa elektrība, un paliku tumsā. Taustīdamās sasniedzu telefonu un sērkociņus. Telefons izrādījās funkcionētspējigs. Avārijas novēršanas organizēšana ar mazdēla palīdzību aizgāja kā pa sviestu. Vakara tumsā pamanīju pie strāvas pienākošajiem stabiem gaišu rosību. Elektriķi bija klāt! Vēroju remontdarbus kā filmas kadrus. Pa atvērto logu nosaucu skaļu paldies. Un viņi aizbrauca droši vien uz nākamo bojājuma vietu. Tāds darbs! Mēs taču viņiem maksājam nodokļus! Pēc reglamenta mans līnijas strāvas bojājums esot jāsalabo 24 stundu laikā, viss rindas kārtībā, un mana rinda dziļā tumsā bija pienākusi. Vai arī tas bija kā bonuss šinī vējainajā laikā? Vajadzēja no elektrības staba noņemt stārķa ligzdu. Žēl, ka putns pavasara plaukumā atlidos, bet mājas nav… Mierinu sevi: ja stārķi būs neatlaidīgi, būvēs jaunu ligzdu, bet varbūt cilvēks, dabas draugs un puiši – elektriķi nāks palīgā?
Un tā es mēģinu saskatīt vairāk pozitīvā, jo saka, ka reizēm arī nelaimei esot laimīte galiņā. Jauku, priecīgu, darbīgu, domās mierīgu pavasara gaidīšanas laiku novēlu sev! Tev! Jums!
– Ieva Bērziņa
