Ziedi spēj dziedēt – par to pārliecinājusies Velga Maksteniece no Stāmerienas, kurai ir nenoliedzams talants zīmēt ziedus un ne tikai – vasarās viņas piemājas dārzs ir vienos pašas audzētos ziedos.
Par ziediem Velga runā ar lielu mīlestību un atzīst, ka šoziem, kad izjutusi smagu depresiju, tieši ziedu zīmēšana palīdzējusi justies labāk un atgriezusi dzīvesprieku.
Velgas istabas sienas ir vienos viņas radītos ziedu zīmējumos. Tas viss tapis trīsarpus mēnešu laikā šoziem. “Pirms tam pēdējo reizi rokās paņēmu zīmuli un otiņu pirms sešiem gadiem,” saka Velga.
Viņa ir atklāta: pandēmijas laiks smagi iedragājis darba gaitas, līdz ar to arī mentālo veselību. “Strādāju tepat Stāmerienā pie karavīriem. Biju apkopēja, priecīga par darbiņu. Sākās pandēmija un visus plānus izjauca. Apstākļi tā sakrita, ka aizgāju prom no darba. Tad divas nedēļas jutos ļoti, ļoti slikti. Es raudāju, gulēju un nevarēju tikt ar sevi galā,” atklāta ir Velga. “Bet manas dzimtas sievietes ir stipras sievietes, stipra kaluma. Tad es sev pateicu: Velga, pietiek, saņem sevi rokās! Brālis man atveda krāsas un papīru, un tā šis viss, kas tagad redzams manā istabā, arī tapa. Un tie vēl nav visi zīmējumi, daži ir aizdāvināti prom. Ziedu zīmēšana bija manas zāles pret depresiju,” stāsta Velga.
Pirmie uz balta fona ar krāsu zīmuļiem tapa trauslie ābeļziedi. Pēc tam pazīstamas meitenes lūgušas Velgu uzzīmēt magones, un tad tapa magoņu sērija. “Man patīk puķes, esmu puķu meitene,” uzsver Velga.
Vienu darbu beidz, otru uzreiz sāk
Velga par savu zīmēšanas talantu stāsta kautrīgi, kaut gan viņas zīmējumus noteikti būtu vērts redzēt plašākai publikai. Savā laikā, kad strādājusi Stāmerienas bērnudārzā, uz sienām zīmējusi pasaku tēlus. “Es redzu zīmējumu un varu tādu pašu uzzīmēt uz sienas. Man ir redzes atmiņa. Atliek vien man redzēt kvadrātcentimetru lielu attēlu, un es varu to pašu uzzīmēt uz sienas. Piemēram, redzu Margaritas Stārastes pasaku tēlus un varu uzzīmēt tos lielus uz sienas. Pilsētas bērnudārzā “Rūķītī” divas reizes aizvietoju auklīti, tur arī tika zīmēts. Bet uz pasūtījuma, ja kāds vēlas, lai kaut ko uz sienas uzzīmēju, es atsaku,” stāsta Velga.
Arī dzīvniekus, izņemot pasaku tēlus, dabasskatus un cilvēku sejas viņa nezīmē. “Tas nav man,” saka Velga.
Kad Velga ķeras klāt ziedu zīmēšanai, tad dzīvesbiedrs tiek aizsūtīts uz turpat netālo Stāmerienas ezeru zvejot. “Tad mēs abi ar kaķi paliekam. Es zīmēju, bet kaķis guļ man blakus,” smaida Velga.
Ir dienas, kad Velga ņem rokās zīmuli, bet nekas nesanāk. Par to gan viņa neskumst – noliek zīmuli malā un ņem rokās nākamajā dienā. Pēc tam, kad zīmējums ar zīmuli ir uzzīmēts, otrā dienā sāk krāsot ar akvareļa, guašas krāsām un to dara tikai dienas gaismā.
“Es arī esmu makšķerniece. Šoziem gan biju tikai vienu reizi. Kad nesanāca zīmējums, tad devos uz ezeru. Visu dienu biju uz ezera. Laiks – jauks. Nākamajā dienā kā sēdos zīmēt, tā viss sanāca,” saka Velga.
Ziedu zīmēšana Velgai ir kā zāles viņas iekšējai pasaulei, lai labāk justos. “Dvēsele man prasa zīmēt tad, kad man ir slikti. Kad ir slikts garastāvoklis, tad ņemu rokās zīmuli. Tas mani noteikti dziedē. Ja man ir labs garastāvoklis, tad neprasās zīmēt. Šoziem bija tā – kad vienu darbu beidzu, tā sāku nākamo, un tā visu laiku. Nevarēju apstāties,” stāsta Velga.
Viņa nav skaitījusi, cik kopā ziedu zīmējumu ir tapis, bet šoziem tie vien ir aptuveni 30 darbi. “Pirms tam man peonijas nesanāca, nemācēju tās uzzīmēt, bet šoziem es tās uzzīmēju,” priecīga ir Velga.
Zīmējumus vēlas atstāt mantojumā mazbērniem
Ir tādi zīmējumi, kuri pašai tik sirdij tīkami, ka tos Velga nevienam nedāvina, jo domā, ka otrreiz vairs nekad tā neuzzīmēs. Tāds ir, piemēram, zīmējums ar lilijām. Ir zīmējumi, kur ziediem izmantots melns fons, ko ieteicis pamēģināt dēls. “Viņš teica: mammu, uztaisi kādu zīmējumu ar melnu fonu, lai zieds vairāk izceļas. Paklausīju dēlu,” smaida Velga.
Pie sienas vienā no zīmējumiem redzamas narcises, kas zīmētas pirms 15 gadiem. Savukārt saulainās saulespuķes, kas arī ir apskatāmas Velgas istabā, tapušas pirms 10 gadiem. Ir arī zīmējums ar viņas mīļākajā puķēm – petūnijām. Vasarā tās “zied” ne tikai viņas zīmējumā, bet arī ļoti krāšņi ārā pie mājas. “Kādreiz zīmēju gladiolas, bet tās ir ļoti grūti zīmēt. Bet, kamēr vēl ārā rosīties nevar, vēlos uzzīmēt narcises, ar akvareļkrāsām – ābeļziedus. Orhidejas esmu zīmējusi. Mēģināšu vēl. Doma ir atstāt savus zīmējumus mantojumā mazbērniem,” saka Velga.
– Inita Savicka
