– Es vairs neraudu, – stingu skatienu pievažojusi plānajai apvāršņa līnijai, aizsmakušā balsī nosaka Elena. – Es esmu izsīkusi. Nav manā bēdu upē vairs ne lāses…
Sēžu viņai blakus pludmales smiltīs un, neko nedomājot, vēroju, kā kārtējā – varbūt jau piecdesmitā – smilšu sauja manās plaukstās izsīkst sīkās urdziņās un pārvēršas neauglīgā tuksnesī… Atceros, ka citā dienā tieši šajā pašā vietā, sēžot blakus dvēseliskajai un visādā ziņā simpātiskajai ukrainietei, šī pati smilšu sauja lika domāt par pavasari – saule mostas agrāk, zeme sasilst, drīz bērni basām kājām ienesīs pludmalē prieku, tikai šobrīd šī doma ir aizslīdējusi tālumā.
Februāra vidū Elenas vīrs bez kāda būtiska pamatojuma iesēdinājis sievu un abus bērnus lidmašīnā uz Kipru, tik vien pateicis: “Tā vajag. Tā būs labāk.”
Elena sākumā domājusi, ka tas ir kāds pārsteigums – 24.februārī ir viņas un četrgadīgo dvīņu dzimšanas diena, gan jau uz to laiku vīrs viņiem pievienosies. Turklāt – nebrauca jau arī uz tukšu vietu: janvāra sākumā Elenas brālis Dimitro šurp bija atvedis savu ģimeni. Noīrējuši māju piekrastē, viņi ciemos gaidīja arī Elenu ar bērniem. Ar savādu trauksmes sajūtu saules pinumā viņa sēdusies lidmašīnā, un tā nebija radusies tikai no prātam nepatveramajiem brīdinājumiem, ka pēc nedēļas gaidāms militārs iebrukums no Krievijas puses. Tas bijis kas vairāk – tādas kā neizskaidrojamas bailes. Par vīru un par vecākiem, par draugiem, par iekopto vasaras māju un nesen izremontēto dzīvokli, par milzīgo pasaules literatūras krājumu četrās valodās, kas bija viņu ģimenes lepnums, par baltajām klavierēm un darbu mūzikas skolā, kas bija Elenas sirdslieta. Viņai pašai to grūti izskaidrot, kāpēc, lidmašīnai paceļoties no Harkovas lidostas, viņa it kā atvadījusies no visa iepriekš nosauktā.
Elena izvairās lietot vārdu “zemapziņa”, jo tas nozīmētu – viņa to kaut kad jau paredzējusi. Drīzāk – intuīcija, nojausma, kas asinsritei uzliek bremzes, līdz absolūtai nelabuma sajūtai. Vistiešāk to viņa sajutusi, kad divas dienas pēc atlidošanas uz Pafosu Dimitro pēkšņi paziņojis, ka viņam jāatgriežas Ukrainā. Laikam jau arī viņa sieva kaut ko bija zinājusi par briestošo nelaimi, jo nākamajā rītā Elena pamodusies no četru mazgadīgu bērnu jampadrača un ledusskapja durvju virināšanas. Uz virtuves galda bijusi tikai īsa zīmīte ar vārdiem “Tā vajag!” un, kā tobrīd šķitis – ar paprāvu naudas summu. “Pēc nedēļas būs vēl,” brālis bija atstājis cerību. “Tad jau drīz tiksimies,” Elena sevi mierinājusi, lai gan tā pati sasodītā nojausma atkal stindzinājusi asinsriti.
Elena raksta dzeju un arī savu izjūtu raksturošanai lieto neparastus salīdzinājumus. Ir grūti aprakstīt sarunas ar viņu, jo manā tulkojumā uz latviešu valodu tās zaudē labu daļu no dvēseliskās smeldzes, kas jauno sievieti pavada pēdējo nedēļu laikā.
Es Elenu uzrunāju dienā, kad, izmisīgi žestikulēdama ar rokām, viņa kādam tālruņa savienojuma otrā galā vēl un vēlreiz centās iestāstīt, ka nonākusi bezizejas situācijā. Dzīvokļa saimnieks prasot nekavējoties samaksāt īres maksu, bērni – ēst, turklāt vienam no viņiem beigušās zāles. Tikmēr dvīņi bija novērtējuši manas mazmeitiņas leļļu ratus, un man nācās iesaistīties sarunās.
Kad Elena pie mums pienāca, viņa centās slēpt asaras un izmisumu.
– Bērni man tic. Viņi ir pārliecināti, ka es atradīšu risinājumu, – viņa čukstēja, – bet es nezinu, kā. Jau divas nedēļas man nav ne ziņas ne no vīra, ne no brāļa. Mierinu sevi ar domu, ka tur, kur ir viņi, nav elektrības un līdz ar to iespējas uzlādēt telefona bateriju, un vispār – viņiem tagad citas rūpes. Man nav tās baisās sajūtas, ka kāds no viņiem varētu būt miris. Vienkārši – nav iespēju! Vecāku māja esot sabombardēta, bet viņiem paveicies – ar nenozīmīgiem lūzumiem abi esot slimnīcā.
No šī monologa sapratu, ka jaunā sieviete ir no Ukrainas. Pēdējo nedēļu laikā ukraiņu bēgļu šeit sarodas arvien vairāk. Pārliecinājusies, ka man nav iebildumu sarunāties ar viņu, Elena atvainojās, ka tik pēkšņi ļāvusies jūtu izvirdumam, un iepazīstināja mani ar bērniem.
Kad satikāmies nākamajā dienā, es viņus varēju uzcienāt ar tikko no cepeškrāsns izņemtu pīrāgu un launagam līdzi iedot vairākas cepumu pakas. Elena esot sazvanījusi kādu radinieci, kura drīzumā solījusi atsūtīt naudu, bet par viņas tuviniekiem neko vairāk nezinājusi. Varbūt tā pat labāk – vēl paliek cerība, ka visiem ir izdevies paglābties.
– Kā tu domā – kad mēs varēsim atgriezties mājās? – Elena meklēja manas acis, it kā es varētu zināt nezināmo. – Cik ilgi vēl? Man meklēt šeit darbu? Kur paliks bērni? Vai mans vīrs atbrauks? Kas notiks ar Ukrainu?
Elena uzdod virkni retorisku jautājumu, uz kuriem atbildi šobrīd nezina neviens. Viņa izlīst emocijās par cilvēcību, iejūtību un mīlestību, par ikvienam cilvēkam doto iespēju un tiesībām dzīvot zem mierīgām debesīm, un es varu tikai piekrist. Elena ir izglītots un domājošs cilvēks, tāpēc labi izprot lietu norisi. Ar viņu ir viegli runāt, jo mums abām sāp līdzīgi, tikai viņai – daudz vairāk.
– Par ko mums tas viss? Mēs tikai gribējām normāli dzīvot, kā jebkurš cilvēks. Vai tas cerbers reiz saņems savu sodu? Esi lasījusi Dantes “Dievišķo komēdiju”? Palasi! Īpaši nodaļu par elles deviņiem apļiem. Rijība, alkatība, dusmas, vardarbība, krāpšana, nodevība… Vai nenojaut līdzības, kuru elli Dante ir aprakstījis?
Pēdējā nedēļa Elenu ir izmainījusi.
– Es vairs neraudu, – stingu skatienu pievažojusi plānajai apvāršņa līnijai, viņa nosaka aizsmakušā balsī. – Es esmu izsīkusi. Nav manā bēdu upē vairs ne lāses…
Pirms pāris dienām viņa uzzinājusi, ka ienaidnieka bumba iznīcinājusi māju, kurā slēpušies viņas vecāki. Brālis apglabāts masu kapā kopā ar citiem kritušajiem Harkovas aizstāvjiem, bet par vīru joprojām nav nekādu ziņu. Pie šīs neziņas tad nu arī Elena turas kā pie pēdējā cerību stariņa – vīrs joprojām atrodas Ukrainas aizstāvju rindās.
– Kāpēc? – Elena jautā izdzisušā balsī, un es nojaušu, ka šis ir vissmagākais, visdziļākais, visietilpīgākais, vissāpīgākais “kāpēc?” pasaulē…
Man nav atbildes, jo baidos, ka tās nav nevienam. Ir tikai asaras, kas līdzīgi smiltīm izsīkst no bezspēcības turēties pretim bezjēdzībai.
* * *
– Es vairs neraudu, – savilkusi ciešāk lakatu ap allaž salstošajiem pleciem, aizlūzušā balsī nočukst Irina. – Es esmu iztukšota. Nav manī nedz gribas, nedz spēka turēties virs ūdens… Nav vairs jēgas.
Maskavieti Irinu zinu jau sen, šķiet, kādus četrus gadus. Mērojot tos pašus piejūras līkumus pa Pafosas gājēju taku, laiku pa laikam esam pa kādam vārdam pārmijušas, priecājušās par augošajiem mazbērniem. Mūs vienu pie otras savulaik piesaistīja literatūra un grāmatas – Irina divdesmit gadus strādājusi bibliotēkā, vēlāk piepelnījusies ar tulkošanu no bulgāru un čehu valodas. Īpaši satuvināties gan neesam paspējušas, jo audzināmo bērnu intereses joprojām koriģē mūsu brīvo laiku, tomēr periodiskām īsākām un garākām sarunām laika ir pieticis.
Parasti Irina ir klusa un sirsnīga savā labvēlībā, viņā nav ne kripatas augstprātības, ko bieži novēroju pie maskaviešiem. Viņa notic un piekrīt visam, ko saku, ar prieku piebalso, un reizēm man šķiet – tas ir tāds padomju cilvēka naivums, labi ieaudzināta paklausība un samierināšanās ar visu, kas notiek. Tāpēc sarunāties ar viņu ir viegli un tajā pašā laikā – mazliet kaitinoši.
Ukrainietes Elenas asaras jau biju redzējusi, kad uz attāla piekrastes soliņa pamanīju pazīstamo Irinas stāvu, šoreiz bez mazdēla. Viņa savukārt, ieraudzījusi mani tuvojamies, strauji piecēlās un aizsteidzās pretējā virzienā. Todien pat neiedomājos prātot par iemesliem, kāpēc tā, varbūt cilvēks aizdomājies, aizsēdējies un attapies, ka jāsteidzas. Pāris dienas vēlāk tas atkārtojās atkal, un tad jau es sapratu – viņa nevēlas ar mani sarunāties.
Tomēr cik gan ilgi tā izvairīsies. Pirms dažām dienām mēs satikāmies uz tāda ceļa posma, kur vienīgā iespēja aizbēgt ir strauji apgriezties un doties atpakaļ virzienā. To Irina nedarīja. Neveikli uzsmaidījusi, viņa pasveicināja ar ierasto: “Labrīt!” – un grasījās doties tālāk. Sievietes bālā seja un zilie riņķi zem acīm lika man pasniegties pēc viņas piedurknes un līdzjūtīgi apjautāties, vai nevaru palīdzēt.
– Es taču esmu krieviete! – viņa neierasti strupi izmeta. – Jūs ar mani vēl gribēsiet runāt?
Šādai atbildei nebiju gatava, lai gan medijos jau plaši tika apspēlēta ievērojamas sabiedrības daļas attieksme pret krievu tautības cilvēkiem. Nupat iepriekšējā dienā kāds tūrists, mani uzrunājot, atvainojās, ka runāšot krievu valodā, lai gan patiesībā viņš esot polis, tikai tā angļu valodā viņam slikti padodoties. Es viņam pasmējos pretim ar to pašu: vai man arī jāatvainojas, ka runāšu krieviski, lai gan esmu latviete?
– Irina, jūs to nopietni? – centos dziļi ieskatīties sievietes acīs. – Jūs taču esat izglītots cilvēks, kāpēc runāt tādas muļķības?
Sapratusi, ka man nav iebildumu sarunāties ar viņu, Irina atspiedās uz mana elkoņa – septiņdesmit piecu gadu vecumā kājas vairs neklausot, bet nu jau nedēļu arī sirds streikojot, ja to īpaši nepalutinot. Īsais ceļa gabaliņš, ko pagājāmies blakus, izrādījās tāda smaguma pilns, ka vēl šodien, domājot par Irinu un viņai līdzīgās situācijās nonākušajiem, asaro acis.
To zināju jau iepriekš, ka Irinas jaunākā dēla ģimene dzīvo Pafosā un viņai īrē atsevišķu dzīvokli, lai vajadzības gadījumā būtu, kas pieskata pirmskolnieku Denisu. Sīkāk par viņas ģimeni nebiju taujājusi, tāpēc tikai tagad uzzināju, ka vecākajam dēlam Jurijam, kuram jau pāri piecdesmit, pirms desmit gadiem sākusies otrā jaunība, un viņš apprecējis ukrainieti Oļesju. Viņai māja Ukrainā pie pašas Pripetas upes, uz kurieni arī ģimene pārcēlusies. Jurija dēls Igors pirms diviem gadiem nolūkojis sievu Voroņežā, un pēdējā laikā jaunie dzīvojuši tur. Diemžēl Jurijs un Igors ir militāristi un šodienas situācijā – katrs savā pusē: Jurijs – Ukrainā, Igors – Krievijā.
Ar Juriju viņa vēl pirms pāris dienām bija telefoniski pārmijusi kādu vārdu – abi ar Oļesju viņi nikni aizstāvot ukraiņu zemi. “Malā palikt ir neiespējami,” Igors saucis klausulē. ”Vai tad tu, māt, vienkārši tāpat gribētu atdot savu māju iebrucējam? Iedomājies – kāds pārkāpj tavas mājas slieksni un pasaka: tagad es te dzīvošu! Ko tu darītu?”
“Gāztu ar pannu pa galvu,” Irina nodomājusi, bet teikusi pavisam ko citu.
“Bet Igoriņš! Kā tad Igoriņš?” viņa kliegusi telefonā, tikai atbildi neesot saņēmusi – sprādzienu troksnis visu noslāpējis. Slikta nojausma viņai esot par puiku, ļoti slikta… Nē, par to viņa ir pārliecināta, ka Igors drīzāk nošautos pats, nekā paceltu ieroci pret savu puiku ierakumu otrā pusē, bet – vai tad tajā vājprātā kaut ko var saprast? Krievs pats uzmetīs kādu bumbu, un pārdesmit cilvēku uzreiz pagalam. Tik daudz zēnu jau bezjēdzīgi iedzīti Ukrainā un tieši zem lodēm! Un ne jau ukraiņus par to vainot, bet tos, kas iebruka viņu zemē! Kur skatās Dievs, ka kaut kam tik vājprātīgam ļauj notikt? Kā tā var būt, ka nekas to nespēj apturēt?
Klausos Irinas izmisumu un bailes un apjaušu, ka – tā ir cita Irina, vairs ne tā klusā un ar visu notiekošo mierā esošā. Turklāt arī viņa pārdzīvo par Ukrainu un tāpat kā es apraud abās frontes pusēs bojā gājušos. “Tik jauni zēniņi, vēl īsti dzīvot nesākuši, nemīlējuši, bērnus neauklējuši… Ja nu mans Igoriņš arī starp viņiem? Par ko tiem bērniņiem tāds liktenis? Vai tad to visu nevarēja atrisināt citādākā ceļā?”
Augu dienu, cik vien mājas darbi atļauj, Irina lasot internetā bezgala daudzos viedokļus, minējumus, prognozes, apsvērumus, jo – tik daudziem cilvēkiem tagad ir iespēja izteikties. Par laimi, netrūkst arī to, kas rīkojas, un tas vieš cerību. Viņa tikai nesaprotot vienu: cik lielam naidam ir jābūt pret pilnīgi svešu cilvēku, lai roka celtos viņu nogalināt? Cik smadzeņu ir tādā galvā, kas ļauj rokai vadīt iznīcinošas raķetes, lodes, bumbas? Kas tik ļoti var saindēt cilvēku, lai viņam gribētos iznīcināt visu pasauli?
Kādu brīdi ejam blakus klusēdamas, līdz es iejautājos, kur tad šobrīd ir lielais klaigātājs Deniss. Jau trešo dienu sēžot mājās ar mammu. Pirmdien bērnudārzā viņu piekāvuši trīs puikas, apsaukājuši par krievu, par fašistu un nacistu. Vedeklai grūti nācies mazajam izskaidrot šo vārdu nozīmi un visu radušos situāciju. Deniss vairāk neiešot uz to bērnudārzu, vismaz ne pagaidām. Varbūt kaut kad vēlāk, kad cilvēki atkal sāks domāt, kurš tad ir tas īstais vainīgais, kuru lamāt un piekaut.
– Tāpēc es vairs neraudu, – aizlūzušā balsī nočukst Irina. – Esmu iztukšota.
– Iveta Kilinkaridou
