(Turpinājums no 22.februāra)
Dienu pirms Melisas aizlidošanas abi jaunieši satikās, un meitene apņēmīgi paziņoja, ka neļaus vecākiem regulēt viņas dzīvi. Jau pirmajā dienā sāks kārtot dokumentus, kas ļaus ārzemēs iesāktās studijas turpināt Latvijā. Tad viņi varēs tikties ik dienas, varbūt pat noīrēt mazu istabiņu, un sāpīgā ilgošanās pēc otra tuvuma nebūs tik mokoša. Normunds jau bija gatavojies šai sarunai, tāpēc teikumi, kas šajā brīdī šķita izšķirošie, nāca viegli:
– Tavi vecāki jau tā mani diez ko neieredz. Ja tu pārtrauksi studijas Grieķijā, viņi mani nolādēs līdz mūža galam un neļaus mums būt kopā. Divi gadi – tas nav daudz. Es tevi gaidīšu – tu zini. Turklāt – tu taču ik pa laiciņam atlidosi.
Melisa kaislīgi centās apstrīdēt visu teikto, bet Normunds palika pie sava. Arī viņš esot vecākiem apsolījis pabeigt studijas, atrast darbu un tikai tad domāt par savas ģimenes dibināšanu. Saruna beidzās ar Melisas dusmu izvirdumu – Normunds viņu vairs nemīlot, citādi darītu visu, lai abi paliktu kopā. Puisis šos apvainojumus norija klusējot – labāk tā nekā Melisas visvareno vecāku nevēlamas rīcības sekas. Reiz jau viņi bija ieradušies Normunda vecāku fermā, un abu izturēšanās bija atstājusi rūgtas mieles.
Melisa aizlidoja nepiedevusi Normundam. Puisis gan viņai vairākkārt sūtīja īsziņas, zvanīja, taču meitene bija izvēlējusies viņu ignorēt. Visai drīz viņas “Facebook” profilā parādījās fotouzņēmumi, kuros Telioss apskāvis meitenes plecus, un katram ziņkārīgajam bija acīm redzams – abi jaunieši ir laimīgi. Normunds saprata, ka ir zaudējis. Saprāts gan visgudri čukstēja, ka varbūt tā arī labāk, jo Melisas vecāki tāpat nedotu viņiem svētību, bet sirds smeldza no sāpīgā zaudējuma.
* * *
Viņi satikās pēc trīs gadiem, īsi pirms Ziemassvētkiem. Melisas šalle bija aizķērusies aiz neveiksmīgi novietota lielveikala reklāmas stenda, un tas bija licis meitenei apstāties. Normunds, pētīdams vitrīnā izliktos produktus, savlaicīgi nepamanīja priekšā notikušo aizķeršanos, tāpēc uzgrūdās meitenes mugurai. Abu izteiktie atvainošanās vārdi aprāvās neizteikti, ieraugot pirms gadiem tik mīļos vaibstus. Ar tādu vieglumu, it kā nedz pēdējās sarunas, nedz spītīgās klusēšanas nemaz nebūtu bijis, abi vienojās par kafijas tasi tuvējā kafejnīcā un jau pēc pusstundas sēdēja viens otram iepretim.
Melisa daudz nebija mainījusies – tāda pat runātīga, izdarīga un aizrautīga, tikai vēl sievišķīgāka un nobriedušāka kļuvusi. Augstskolu Grieķijā pabeigusi, tomēr strādāt izlēmusi Latvijā. Ar Teliosu attiecības izjukušas jau sen, tā īsti nemaz neiesākušās. Tās bildes “Facebook” vairāk bijušas adresētas vecākiem, kuri līdz pēdējam nebeiguši ticēt meitas ģimenes laimei un spožajai nākotnei ārzemēs. Diemžēl Melisas prakses vieta un tur sastaptie iespējamie nākamie kolēģi neradījuši viņā ne mazāko piederības sajūtu šai vietai.
Latvijā toties izglītotā abituriente tikusi uzņemta ar atplestām rokām. Labi atalgotais darbs savā specialitātē arī vecākiem drīz vien ļāvis samierināties ar meitas izvēli, un viņi pat piekrituši palīdzēt ar neliela dzīvokļa iegādi tuvāk darbavietai. Patstāvīgās dzīves uzsākšana Melisai ļāvusi distancēties no vecāku kontrolējošās uzraudzības, tomēr viņi joprojām nav beiguši plānot meitas nākotni. Nespēdami pārdzīvot diplomētā grieķu znota zaudējumu, viņi ķērušies pie ietekmīga un pārtikuša vīra meklēšanas savu paziņu aprindās. Pirmie divi mēģinājumi izrādījušies absolūti neveiksmīgi, un Melisā neizraisījuši ne mazāko interesi.
Normunds par sevi daudz neko jaunu nespēja pastāstīt. Kaut arī raksturā nešķita daudz mainījies – tāds pat uzmanīgs klausītājs un dziļdomīgs klusētājs, tomēr Melisa viņā saskatīja nobriedušu vīrišķību, noteiktību un izlēmību. Pabeidzis universitāti, Normunds sācis strādāt Latvijas ģeoloģijas dienestā, piedalījies vairākos projektos ārpus Latvijas robežām, tad sapratis, ka šis darbs tomēr nav viņam – pārāk vienmuļš un neinteresants. Nesen uzsācis darbu kādā pasažieru pārvadāšanas firmā, kas viņam piešķīrusi dienesta dzīvokli. Mulsā atzīšanās, ka Melisu nav spējis aizmirst, ka bieži apmeklējis vietas, kur reiz abi kopā staigājuši, meiteni tikai iepriecināja. Arī viņa neslēpa, ka to neatkārtojamo sajūtu, kas jau no pirmā acumirkļa pietuvinājusi Normundam, tiekoties ar citiem jauniešiem, nav izjutusi.
Melisa patiešām priecājās par šo nejaušo satikšanos ar Normundu. Viņa to uztvēra kā ilgi gaidītu Likteņa zīmi. Ne velti pirms trīs gadiem viņas kurpes papēdis nolūza netālu no veikala, kurā tieši tajā laikā pircējus apkalpoja Normunds; ne velti viņas šalle aizķērās aiz stenda tieši tajā brīdī, kad Normunds atradās viņas tuvumā. Arī tie trīs gadi starp abām tikšanās reizēm bija vajadzīgi – tagad viņi zināja, ka reiz radušās jūtas ir neatkārtojamas un noturīgas.
Tādas nejaušības, kas drīzāk bija uztveramas kā likumsakarības, nedrīkstēja atstāt bez ievērības, tāpēc Melisa nekavējās ar svētku vakariņu rīkošanu, kur vienīgais viesis bija Normunds. Saņēmusi no viesa liliju pušķi un suši paplāti, Melisa bija gatava atzīt: viņi radīti viens otram. Normunds bija uzminējis jaunās sievietes gaumi, kas tikai retajam bija zināma! Pēc nesteidzīgām vakariņām sveču gaismā un lēniem valša soļiem liegas mūzikas pavadījumā, Melisa ļāvās Normunda glāstiem un nesteidzināja doties mājup.
Pāris dienas aizvadījusi vieglā jūtu reibonī, Melisa izlēma neatlikt sarunu ar vecākiem. Lai ko māte ar tēvu šoreiz teiktu, viņas lēmums būs nemainīgs: Normunds ir tieši tas vīrietis, ar kuru kopā iet turpmāko dzīves ceļu. Pa šiem trim gadiem viņš bija gan ieguvis augstāko izglītību, gan profesiju, kā arī pierādījis sevi darbā ārzemēs. Turklāt viņam ir gan savs auto, gan dzīvoklis, un tas viņiem nav jāzina, ka to piešķīrusi darbavieta. Pašreizējo Normunda darbu lai vecāki pieņem kā pārejas periodu uz kaut ko labāku, jo – gan jau par to viņiem būs iebildumi. Tad nu redzēs, cik svarīga viņiem šoreiz būs meitas laime! Runāt par to viņi allaž pratuši itin skaisti.
Kad pāris dienas vēlāk Melisu nez kāda atklātības dziņa paraustīja aiz mēles un viņa mātei priecīga izstāstīja, ka veikalā satikusi Normundu, jaunā sieviete ātri vien saprata, ka vecāku runas par meitas laimi ir tikai tukši vārdi. Garās tirādes par atbilstošu statusu un materiālo labklājību, kas taču esot visas dzīves pamats, neļāva Melisai bilst ne vārda par abu nodomiem. “Nu, ja jau tā…” viņa aizkaitināta nodomāja, “tad es jūs nolikšu fakta priekšā!” Atlika tikai pierunāt Normundu doties uz dzimtsarakstu nodaļu pieteikt laulību reģistrāciju.
Izrādījās – tūlīt un bez vecāku piekrišanas spert tik atbildīgu soli Normunds nebija ar mieru. Vismaz viņa vecāku svētību taču varētu saņemt? Melisa neiebilda, un jau tuvākajās brīvdienās viņi ciemojās Normunda vecāku mājās. Tur nākamā vedekla tika uzņemta kā karaliene – sēdināta pie porcelāna traukiem klāta galda, cienāta ar izmeklētiem ēdieniem, guldināta “Dormeo” matračos un segās. Normunda māte bija pieaicinājusi palīgos pieredzējušu kāzu galdu pavāri, lai tikai galvaspilsētas situētā viešņa nerauktu degunu par lauķiem un viņu prasto dzīvesveidu. Melisa gan nekad nebija Normundam teikusi kādu nievājošu vārdu par viņa vecākiem un fermu, tāpēc tagad viņa sajutās neērti. Viss taču bija tik labi, kad bija dabiski un no sirds!
Lai nu kā, Normunda vecāku labvēlību abi bija saņēmuši un laulību datumu izlēmuši. Dienu pirms laulībām Melisa par šo notikumu pavēstīs arī saviem vecākiem. Tā viņi abi nolēma todien, bet Melisas vecāku uzstājīgā interese par meitas dzīvi un kārtējo mēģinājumu iepazīstināt ar kādas bankas direktora vienīgo dēlu – uzpūtīgu un iedomīgu mēslu, Melisai lika pieņemt citu lēmumu: iepriekš vecākus par šo notikumu neinformēt. Zinot viņu ietekmes jomas, nevarēja izslēgt nevēlamu iejaukšanos no malas.
Mēnesi līdz noliktajam laulību datumam abi tikās tikai vēlās vakara stundās, kad Melisas māte jau bija devusies pie miera, jo pēc meitas ierunāšanās par tikšanos ar Normundu viņa uzskatīja par nepieciešamu “turēt roku uz pulsa”. Reizēm māte pēc darba sagaidīja Melisu pie slimnīcas, reizēm atveda gatavas brokastis vai vakariņas, reizēm ieradās izmērīt asinsspiedienu. Tieši gan viņa nekad nejautāja – kas un kā, bet Melisai nešaubīgi bija skaidrs, kā dēļ viņa tik ļoti tika aprūpēta.
Neskatoties uz to, jaunieši tomēr iemanījās ik pārdienas satikties – tik ļoti gribējās dot un saņemt tās maiguma devas, kas trijos gados bija taupītas un krātas. Melisai tik daudz bija ko teikt, un Normunds nenogura klausīties. Abi skaitīja stundas līdz dienai, kad, neslēpjoties no Melisas vecākiem, drīkstēs kopā būt ik vakaru.
Laulību ceremonijā piedalījās tikai četri cilvēki – jaunais pāris un viņu liecinieki, Melisas kolēģe ar vīru. Pat savai labākajai draudzenei Melisa neko nebija teikusi – ja nu tā izpļāpājas vecākiem? Ne reizi vien draudzenei uzticētie noslēpumi bija nākuši gaismā visai drīz pēc atklātas pačukstēšanās… Šādu noslēpumu viņa noteikti nespētu paturēt pie sevis.
Pēc vakariņām skaisti dekorētā restorāna zālē, visi četri devās uz viesnīcu – Melisa nevēlējās sabojāt šo viņas dzīvē nozīmīgāko dienu ar izskaidrošanos ar satraukto māti, kura gan jau atkal sēdēja pie meitas dzīvokļa durvīm ar siltas zupas trauku vai kotlešu kārbu. Viņas dēļ Melisa bija atslēgusi telefonu, bet sevi mierināja ar domu: “Rīt. Es visu paskaidrošu rīt.”
Nākamā diena smagāka izrādījās Melisai, jo māte pēc paskaidrojumiem ieradās jau agri no rīta, pirms meitai slimnīcā sākās pieņemšana. Melisa, varbūt tāpēc, ka neizgulējusies, varbūt tāpēc, ka nogurusi no mātes uzmācības, izlēma nevilkt garumā un īsi paskaidroja:
– Mēs ar Normundu salaulājāmies. Vakarā varat ierasties apsveikt.
Māte acīmredzot tādam triecienam nebija gatava, jo mirkli vēlāk medmāsa viņai nesa glāzi ūdens un sirdszāles. Pēc tam viņa pāris stundas nespēja piecelties no kušetes, jo vājums, kas pārņēmis kājas, neļaujot pat apsēsties. Melisa, saprotams, nobijās – laikam taču vajadzēja māti sagatavot, pirms bliezt pa taisno, bet ko nu vairs… Lai tik nu atgūstas un saprot, kāpēc viss noticis tieši tā.
Pēcpusdienā māte jau bija spējīga doties mājās, un kā gan citādi – galu galā par visu notikušo vajadzēja pavēstīt arī tēvam, kura dusmas ārdīsies kā pērkona negaiss. Nekādu samierināšanos lai negaidot, tādas lietas vecāki nespējot piedot – māte izkliedza, sēžoties automašīnā.
Nākamās nedēļas Melisas un Normunda dzīvē neienesa ilgi gaidīto svētlaimi, lai gan kopīgo brīvo laiku jaunais pāris pavadīja cieši blakus. Dienas pagāja darbā, vakaros abi kopīgi iepirkās, gatavoja azaidu un nesteidzīgi ieturēja maltīti. Normunds izrādījās lielisks pavārs, bet Melisa sevī atklāja mīlestību pret skaisti noformētām maltītēm. Brīvdienās viņi klaiņoja pa vecpilsētas ielām un parkiem un jutās gandrīz vai laimīgi.
Melisa ik dienas gaidīja ierodamies vecākus, bet viņas draudzenes māte zināja stāstīt, ka tēvs nozvērējis nekad mūžā nespert kāju pār meitas dzīvokļa slieksnim, kamēr tur būšot “tas fermeris”. Melisa, protams, Normundam to noklusēja, jo pazina viņa pašlepnumu un spītību. Lai jau tēvs dusmojas, gan jau ar laiku šī nepatika pāries, it īpaši, kad uzzinās, ka pēc septiņiem mēnešiem kļūs par vectēvu mazdēlam, kurš nesīs viņa vārdu.
– Iveta Kilinkaridou
(Turpinājums sekos)
