(Nobeigums. Turpinās no 22.marta)
Melisas māte, lai arī zināja gaidāmo dzemdību datumu, izlikās to aizmirsusi un atcerējās tikai tad, kad Ritvariņam jau bija nepilns mēnesis. Atcerējās – tas nozīmēja: atsūtīja meitai īsziņu ar cerībām, ka viņai un gaidāmajam mazulim viss kārtībā. Melisu tas nokaitināja, un viņa atbildēja īsi: “Viss ok. Dēls mani jau sauc par mammu.”
Laikam jau šis teikums aizskāra kādas Melisas mātes dvēseles dzīles, jo jau nākamajā dienā viņa apjautājās, vai drīkstot mazdēlu satikt. Pēcpusdienā viņa būšot parkā. No tās dienas reizi nedēļā viņa gaidīja abus parādāmies parkā, lai desmit minūtes pašūpotu mazdēla ratiņus. Ilgāk jau arī nevajadzēja, jo abām īsti nebija par ko sarunāties. Melisas māti neinteresēja nedz jaunās ģimenes labklājība, nedz viņu nākotnes plāni. Normunda klātbūtni meitas dzīvē viņa izlikās aizmirsusi, jo arvien biežāk sarunās pieminēja kādu senu Melisas pielūdzēju, kurš nesen izšķīries un esot gatavs uzsākt jaunas attiecības. Apnikusi mātei atgādināt, ka viņa ir laimīgi precējusies un audzina bērnu, Melisa izlēma – tam jāpieliek punkts. Doma par dēliņa dzimšanas dienu paprāvā radu un draugu pulciņā šķita visērtākais risinājums ieilgušajai attiecību krīzei.
Ap pussimts cilvēkiem tika izsūtīti ielūgumi, un gandrīz visi arī atbildēja, ka ieradīsies godināt jauno jubilāru. Klusēja tikai Melisas vecāki un laikam jau viņu ietekmē arī krustmātes ģimene. Dienu pirms plānotajām pusdienām Melisa piezvanīja mātei:
– Ja tu neieradīsies, mēs turpmāk pastaigāties iesim uz citu parku.
Nevienam pat prātā neienāca, ka šāda piespiedu rīcība varētu izsaukt nevēlamu pretreakciju.
Viesi jau bija ieņēmuši vietas pie galdiņiem, kad zālē ienāca Melisas vecāki un krustmātes ģimene. Melisa ar dēlu uz rokām cerīgi steidzās viesiem pretim, un soli aiz viņas sekoja Normunds. Ienākušais bariņš, kā sarunājuši, visu uzmanību pievērsa tikai bērnam – šīs dienas gaviļniekam, un Melisas māte pat sniedzās mazdēlu paņemt klēpī. Puika gan uzreiz palaida lielo brēcienu, un līdz ar to pirmais satuvināšanās mēģinājums cieta neveiksmi.
Turpmākajās stundās, saspiedušies ap vienu galdiņu, Melisas radinieki uzsvērti ignorēja apkārtējos: izlikās nedzirdam aicinājumus pacelt tostu, jo tieši tajā laikā kāds no viņiem bija sācis stāstīt reti smieklīgu anekdoti; neatsaucās uz aicinājumiem piedalīties kopīgās atrakcijās; pieprasīja ēdienkarti un vakariņas pasūtīja pēc savas gaumes. Respektējot vecāku kulināro gaumi, Melisa visiem bija izvēlējusies kūpinātu lasi ar tvaicētiem dārzeņiem, jo kādreiz tēvam tas bija garšojis, taču šajā vakarā tieši viņš noteica toni pie savu piekritēju galdiņa un izvēlējās pašu dārgāko. Ja jau mazdēlam tik nozīmīga diena, tad – pašu labāko!
Melisa ar smagumu sirdī vēroja visu notiekošo, un nevarēja nepamanīt, ka to pārdzīvo arī Normunds. Visiem bija redzams, cik uzsvērti nevērīgi Melisas vecāki izturas pret znotu. Kādā brīdī viņas domās ieskanējās trauksmaina nots: vai tikai ar šo neradniecisko indivīdu piespiedu tikšanos Normunda dvēselē netiek iecirstas vēl dziļākas rētas? Ārēji vīrs gan neko tādu neizrādīja, jo blakus bija viņa vecāki, kas ļoti centās klātesošos izklaidēt. Ar skumjām sirdī Melisa iedomājās: tas, ko un kā viņi dara, citos apstākļos izpelnītos viņas vecāku kritiku. “Provinciāli, prasti, jēli,” teiktu tēvs. “Salkani, naivi, muļķīgi,” piebilstu māte. Bet Melisai patika. Patika šis bērnišķīgais prieks, kurā trīs paaudžu cilvēki ar baudu dalījās ar saviem bērniem un mazbērniem. Patika atklātie un skaļie smiekli. Patika saprotošā attieksme pret tiem, kas rotaļās nevēlējās iesaistīties. Protams, Ritvariņš no visa tā neko nesaprata, bet – bija jautri. Pacilāto noskaņojumu ietekmēja vien vecāku sarīkotais teātris, kurā acīmredzot viņi sevi uzskatīja par augstākas vai vismaz citas rases pārstāvjiem. Labi, ka Normunda radinieki izlikās nedz redzam vienu otru nievīgu vīpsnu, nedz dzirdam klusināti izteiktas neglaimojošas frāzes. Tikai pats Normunds arvien dziļāk ierāvās savā gliemeža čaulā, ko parasti mēdza darīt tad, kad jutās nesaprasts vai aizvainots.
Vēlāk Melisa vairs neatcerējās, tieši kura frāze no skaļā blakusgaldiņa puses bija izsaukusi sprādzienu viņas domās, tikai vienā brīdī viņa bija uztrūkusies no krēsla un metusies tiem virsū:
– Tūlīt atvainojieties! Nekavējoties! Es pieprasu! Tūlīt!
No negaidītajām dusmām viņai bija aizrāvusies elpa – smacējošais burbulis pakrūtē spieda tik neganti, ka šķita: tūlīt uzsprāgs! Neviens neaizskars viņas ģimeni! Neviens neteiks sliktus vārdus par Normundu! Viņa to necietīs!
Uz brīdi telpā bija iestājies klusums, kurā dzirdami bija vien Ritvariņa karotes belzieni pret galda malu. Bum-bum-bum-bum – dobji būkšķēja kaut kur aizmugurē un arī Melisas krūtīs, un citas skaņas nevienas…
Melisas māte pirmā piecēlās no savas vietas un, lepni pacēlusi galvu, atstāja telpu. Tūlīt viņai sekoja arī pārējie sabiedrotie. Un citas skaņas nevienas…
Draisko noskaņu todien atgūt vairs neizdevās. Vieni steidzās mierināt Melisu, citi – Normundu, bet vislabāko risinājumu piedāvāja zāles pārzinis – atgādināja par aizmirsto torti. Kņada ap to tad nu arī aizgaiņāja sirdi spiedošo smagumu, tomēr cerētais vieglums tā vietā neradās.
Mēneši, kas sekoja Ritvara gada jubilejas ballītei, Melisai šķita neticami gari. Gan Normunda vecāki, gan viņa brālēni bieži apmeklēja jauno ģimeni, lai nodotu viņiem kārtējo pievedumu: dārzeņu salātu un augļu biezeņu burkas, meža gaļas konservus, pašu gatavotas desas un kūpinātu gaļu.
– Tas viss apburošajam puikam Ritvariņam! – ar tādu attaisnojumu Normunda radi un Melisas draugi gāja un nāca, bet viņas acīm jau nenoslēpt, cik vērīgi katrs no tiem ielūkojās abu sejās un, neko nejautājot, atvadījās.
Tajā pašā laikā Melisas māte izvēlējās ieturēt distanci – izlikās aizlidojusi uz Krētu, lai gan esot manīta uz soliņa kādā piemājas skvērā. No tēva tāpat kā iepriekš nebija nekādu ziņu. Viņš neko nebija sapratis.
Melisa skaļi priecājās par vieniem, skuma par otriem, kuri neprata pārkāpt pašu uzceltam slieksnim, un uztraucās par Normundu, kura klusēšana bija ieilgusi krietni par daudz. Parasti, atnācis no darba, kas pēdējā pusgada laikā saistījās ar reklāmas veidošanu kādas firmas produkcijai, Normunds stāstīja par savām un citu idejām – izteiksmīgām un bezpersoniskām, ģeniālām un graujošām, taču kopš Ritvara dzimšanas dienas uz Melisas jautājumu, kā pagāja diena, vīra atbilde bija īsa:
– Normāli.
Sākumā Melisa to uztvēra kā slikta garastāvokļa izpausmi – nevēlēšanos sarunāties, taču – šis stāvoklis ieilga, kļuva par ikdienu. Nedēļu ilga “normāli” fāze Melisas prātam bija par daudz.
– Mīļais, kas noticis? – maigi pieglaudusies vīram, viņa jautāja.
– Nekas, – Normunds izmeta.
– Darbā viss kārtībā? – Melisa piesardzīgi taujāja.
– Normāli, – vīrs atbildēja.
– Kas tad tevi nomāc? – Melisa turpināja tincināt.
– Nekas, – Normunds norūca.
Šādas un tamlīdzīgas sarunas gadījās vai ik dienu, arī par gluži sadzīviskiem jautājumiem.
– Vakariņas nedaudz atdzisušas, – Melisa taisnojās. – Varbūt uzsildīt?
– Nekas, – vīrs norūca, steigdams bāzt mutē kārtējo kumosu. – Normāli.
Citā dienā Melisa mēģināja uzsākt sarunu par laiku:
– Vai tevi lietus neizmērcēja? Nebija auksti?
– Normāli, – vīrs atbildēja, izplādams uz pakaramā salijušo virsjaku.
“Varbūt izmēģināt vecos, labi pārbaudītos trikus?” Melisa prātoja.
– Atvainojos, – viņa koķeti nodziedāja, kad it kā nejauši šaurajā virtuvē iebakstīja Normundam ar elkoni.
– Nekas, – vīrs strupi atbildēja un turpināja inerti ritināt tālrunī lasāmās ziņas. Kādreiz šādu sievas žestu Normunds pārvērta jautrā jokā, un jau pēc īsa brīža, viens otram apķērušies, abi virzījās uz guļamistabas pusi. Tagad viņu neinteresēja nekas.
Ar laiku Melisa iemācījās prognozēt Normunda atbilžu variantus, kaut arī tie pakāpeniski bija ievērojami papildinājušies ar “nezinu”, “varbūt”, “gandrīz”, “iespējams”, “protams”, “jā”, “nē”. Melisa secināja: pirms uzdot vīram jautājumu, viņa pati jau apsver iespējamo atbildi. Reizēm gan viņa kļūdījās, bet tas notika dienās, kad Normunds mājās pārnāca noguris un kreņķīgs. Kādreiz viņš tāds nomākts apsēdās virtuvē, Melisa uzvārīja abiem jasmīnu tēju, un vīrs pastāstīja, kāda saķeršanās notikusi darbā. Pēdējā laikā viņš klusējot atmeta ar roku vai arī neizteiksmīgi paraustīja plecus.
Kādā dienā Melisa uz iela satika vīra kolēģi un izmantoja situāciju.
– Kas jauns darbā, pie kā pašlaik strādājat? – viņa smejot jautāja Ronaldam. – Vīrs man pēdējā laikā tāds noslēpumains. Laikam ko aizliegtu darāt.
Noskaidrojās, ka arī darbā jau tā lakoniskais Normunds palicis pavisam kodolīgs: “jā”, “nē”, “ok”, “der”, “neder”, “stop”, “normāli”. Pēdējais vārds izrādījies īpaši lipīgs, jo pat priekšnieks to ieviesis savā vērtējumu skalā. Protams, to neizpelnās pats labākais rezultāts, tomēr ir daudz vairāk nekā “neder” vai “garām”. Loģiski, ka “normāli” paveikts projekts rada “normālu” produktu, un šādu visvisādu “normālu” lietu tagad darbā esot daudz. Tāds savdabīgs stiliņš. Ne jau tikai Normunds, un ne jau tikai pie viņiem darbā. Visur. Pajautā vien uz ielas kādam, kā viņam klājas – protams, ka “normāli”.
Ja kas, Ronalds Melisai pačukstēšot vēl kaut ko, tikai lai neatstāstot vīram, ka viņš izpaudis šo noslēpumu. Darbā Normundam arī beidzot piešķirta iesauka, visiem citiem bijušas jau sen – Normāls. Pēc šīs atzīšanās Ronalds, izklunkšķinājis klusu smiekliņu, steidzīgi nozuda aiz ielas stūra.
Melisa aizdomājās. Tas bija skaidrs, ka cits neviens, vienīgi viņa ir tik tuvu Normundam, lai spētu kaut ko izmainīt viņa domāšanā un izjūtās. Pareizāk – viņai būs ar šo situāciju jātiek galā! Protams, negribējās atzīt, ka pati vien vainīga pie notikušā. Nebūtu toreiz vecākiem uzspiedusi ierasties mazdēla dzimšanas dienā, nebūtu izraisījusi konflikta situāciju, gan jau agrāk vai vēlāk viss būtu iegājis sliedēs. Normālās.
Varbūt Normundam uzdot āķīgākus, dziļākus jautājumus, uz kuriem nevar tā vienkārši atbildēt ar vienu vārdu? Pēdējā laikā gan viņam uz tādiem visbiežāk nebija atbildes. Viens no tādiem izrādījās arī:
– Tu esi noguris ar mani runāt?
Melisa baidījās jautāt tieši, izteikt to, kas jau labu laiku gruzdēja sirds dziļumos: “Tu mani vairs nemīli?”
Vēl gan viņiem ir dēls. Jā, tieši Ritvars Normundam varētu likt saprast, ka ir viņiem vajadzīgs! Tāds, kāds bija agrāk – dzīvespriecīgs, gudrs un stiprs atbalsts. Un nav svarīgi, ko domā daži cilvēki – visiem nekad labs nebūsi. Melisai un Ritvaram viņš ir pats labākais un pats svarīgākais!
Tajā vakarā, pabeigusi darbus virtuvē, Melisa apmetās istabā uz grīdas blakus mazulim. Vēl viņai nebija plāna, kā iesaistīt vīru abu rotaļās. Ienācis istabā, Normunds kā ierasts ieslīga dīvānā un pievērsās telefonam.
“Ko jautāt? Kā jautāt? Kā viņu pierunāt apsēsties kopā ar mums?” jautājumi kā iztraucētas bites spietoja Melisas prātā. Tikmēr puika, pamanījis tēva klātbūtni, sāka kaut ko priecīgi gudzināt un neveikli kumurot uz viņa pusi. “Lūk, risinājums!” atviegloti nopūtās Melisa.
Iecēlusi dēliņu vīram klēpī un nolikusi abiem priekšā grāmatu, Melisa klusām izslīdēja no istabas. Ritvariņš priecīgi čivināja, kā jau allaž tēva klātbūtnē, tomēr Normunda balsi viņa nedzirdēja. Sagaidījusi, kamēr ievelkas jasmīnu tēja, viņa to ielēja tasēs, nolika uz paplātes un devās atpakaļ. Viņa jau zināja, ko darīs tālāk. Ieritināsies uz dīvāna blakus dēlam un vīram un maigi pajautās:
– Ir taču vairāk kā “normāli”, vai ne?
Un lai tikai viņš pamēģina atbildēt “normāli”! Melisa viņu tūlīt nomētās ar spilveniem un iemīcīs dīvānā. Kaut kā taču jāiekustina tie ierūsējušie muskuļi! Kaut kā jāatbrīvo savažotās domas! Lai atkal būtu tā kā senāk – daudz vairāk un labāk, nekā tikai normāli.
Iveta Kilinkaridou
