Demence nav normāla novecošanās pazīme, saka Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra “Pārdaugava” psihiatrs Daniels Šamburskis. Lai arī medikamenti slimības ārstēšanai pagaidām nav atklāti, pacientu stāvokli iespējams uzlabot ar dažādiem citiem paņēmieniem.
– Vispirms – kas tad ir demence?
– Demence ir viena no neirodeģeneratīvajām saslimšanām. Tas ir “lietussarga” termins, kas sevī ietver vairākus slimības veidus, piemēram, Alcheimeru. Demence nozīmē ne tikai atmiņas traucējumus, bet arī pašaprūpes spēju zudumu. Viens no lielākajiem riska faktoriem tās attīstībai ir slikti kontrolēts cukura diabēts.
– Pēc kādām pazīmēm vēl tuvinieki var secināt, ka senioram ir šāda saslimšana?
– Sākumā parādās straujas garastāvokļa izmaiņas, trauksme – cilvēks kļūst nemierīgs, ļoti noraizējies, nomākts. Ir situācijas, kad vēršas pie ģimenes ārsta, sāk ārstēt depresiju, bet stāvoklis tikai pasliktinās. Lai pārliecinātos, ka nav bojājumu centrālajā nervu sistēmā, var veikt tādus izmeklējumus kā datortomogrāfija vai magnētiskā rezonanse galvas smadzenēm. Taču nevajadzētu apiet mediķus un pie viņiem pierakstīties individuāli. Ir vajadzīgs speciālists, kurš koordinē ārstēšanas procesu.
– Minējāt, ka cilvēki, kuriem ir demence, vairs nespēj sevi aprūpēt. Vai varat konkretizēt, ko tieši nevar izdarīt?
– Tas var būt individuāli. Sākumā cilvēks, piemēram, vairs nespēj aiziet uz veikalu, laikus nomaksāt rēķinus vai iesniegt skaitītāju rādījumus, aizmirst atslēgas, tādēļ nespēj iekļūt mājoklī vai izkļūt no tā. Vēlāk pievienojas citas problēmas kā nesaturēšana, grūtības paēst, sāta sajūtas zudums. Cilvēks var būt paēdis, bet viņam liekas, ka vajag ēst vēlreiz. Vai otrādi – piederīgie mēģina pabarot, bet viņš apgalvo, ka jau ir paēdis, lai gan tā nav. Nesabalansēta uztura dēļ var rasties dehidratācija, elektrolītu disbalanss, aizcietējumi. Vēl bieži problēmas rada mazgāšanās. Uzreiz varu minēt praktisku ieteikumu – pirms sākt šajā jautājumā palīdzēt, katrs iedomājieties, kā tas būtu, ja jūs kāds mēģinātu nomazgāt. Tā tomēr ir diezgan intīma procedūra.
– Kādā vecumā šī slimība sākas un progresē līdz redzamiem traucējumiem?
– Vecums, kurā var attīstīties demence, ir dažāds. Tas reizēm palīdz atbildēt uz jautājumiem, kāda varētu būt slimības gaita, kurš demences veids tas varētu būt un tamlīdzīgi. Izplatītākā ir Alcheimera demence. Jaukta demences forma var attīstīties pēc insulta, traumas vai veselības problēmām, kas krājušās gadu gaitā un radījušas bojājumu centrālajā nervu sistēmā. To vidū var būt, piemēram, hipertensija, cukura diabēts. Jo vēlāk sākas demence, jo prognoze ir labvēlīgāka.
– Minējāt, ka vispirms ir jāvēršas pie ģimenes ārsta, pēc tam – pie speciālista. Bet vai bieži vien nav situācijas, ka cilvēks, kuram ir demence, to neatzīst un negrib doties pie ārsta?
– Jā, tā ir diezgan izplatīta problēma. Rīdziniekiem un turīgākiem cilvēkiem šajā ziņā ir vieglāk, jo iespējams nodrošināt mājas vizītes. Vēl var mēģināt pacientu nogādāt pie ārsta, izsaucot “ātro palīdzību”. Svešinieku klātbūtnē cilvēks kļūst pielaidīgāks un parasti piekrīt doties vismaz uz konsultāciju slimnīcā. Zinu, ka ir ārsti, kas gatavi konsultēt attālināti. Pirmajai vizītei gan būtu jānotiek klātienē.
– Lai apstiprinātu diagnozi, tiek veikta datortomogrāfija vai magnētiskā rezonanse?
– Jā, parasti veicam kādu no šiem izmeklējumiem, lai vizualizētu, kāda ir centrālās nervu sistēmas struktūra. Taču ir situācijas, kad diagnozi uzstādām, bet rodas jautājums – ko tālāk? Tas saistīts ar cilvēku finansiālajām iespējām. Lauku reģionos nodrošināt aprūpi ir daudz sarežģītāk nekā pilsētā.
– Lasīju, ka patlaban nav medikamentu, ar ko ārstēt demenci. Vienīgais, kā pacientam var palīdzēt, ir nodrošināt atbilstošu aprūpi.
– Daļēji tā ir – nav veida, kā atgriezt cilvēkam funkcijas un izārstēt slimību. Pieļauju, ka nākotnē tiks atklāts, kā to izdarīt. Taču nevajadzētu domāt, ka neko nevar vairs darīt un atliek tikai slimnieka aprūpe. Ir virkne problēmu, ko var risināt ar medikamentiem, tāpēc arī ir vērts konsultēties ar ārstu.
– Esmu dzirdējusi, ka jūs savās vizītēs diezgan daudz laika veltāt sarunām ar tuviniekiem, lai skaidrotu, kā demences slimniekam palīdzēt. Viens no būtiskākajiem jautājumiem, manuprāt, ir par to, vai šie cilvēki var palikt vieni vai arī nepieciešama ievietošana specializētā aprūpes iestādē.
– Šis jautājums ir līdzīgs tam, kā vispareizāk audzināt bērnus. Diemžēl nav vienotas receptes, kā rīkoties. Jautājums par pacienta turpmāko dzīvesvietu ir izlemjams ģimenē. Tomēr noteikti nevajadzētu novērtēt par zemu tādus riskus kā ugunsdrošība, kritieni. Tagad ir ļoti daudz tehnoloģiju, kas var palīdzēt – sākot ar indukcijas plīti, kas noteiktā situācijā pati izslēdzas, dūmu detektoriem, novērošanas kamerām. Tās iespējams savietot ar telefonu, lai dienas laikā sekotu līdzi, vai radinieks nav pakritis, vai viņam nav nepieciešama palīdzība. Kamerām ir arī mikrofona funkcija. Tas ļauj pajautāt, vai cilvēks spēs pats piecelties, ja nokritis, vai arī nepieciešams izsaukt “ātro palīdzību”. Ja tiek apdomāta iespēja pacientu ievietot sociālās aprūpes iestādē, ieteicams aprēķināt, vai ģimene to finansiāli var atļauties, kā arī sazināties ar pašvaldības sociālo dienestu.
– Kā tuviniekiem sadzīvot ar to, ka, piemēram, viņu mīļajam opītim prāts vairs nav tik ass kā agrāk? Vai kritiskos brīžos jāmēģina skaidrot, ka ir citādi nekā viņš domā, vai gluži vienkārši šīs “prāta spēles” jāpieņem?
– Noteikti ir jāmēģina skaidrot, kā ir patiesībā, bet bez fanātisma. Ja cilvēks sāk palikt saspringts, “uzskrūvēties”, tad jautājumam vajadzētu likt mieru un ļaut lietām ritēt savu gaitu. Kad slimnieks, piemēram, apgalvo, ka nav savās mājās, vajadzētu atgādināt par realitāti. Ja tomēr turpina uzstāt uz savu, ieteicams veikli iziet no situācijas, sakot, piemēram: “Varbūt tev liekas, ka neesi mājās, bet mēs visi pārējie tā nedomājam.” Svarīgi neaizskart, jo instinktu līmenī jau cilvēks jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Pats galvenais ir pašiem saglabāt mieru. Ja būsit satraukti, cilvēks ar demenci jutīs, ka kaut kas nav kārtībā, mēģinās to izprast, sāks baidīties, ka viņu tūlīt kaut kur aizvedīs un ieslēgs.
– Diezgan bieži dzirdēti stāsti par to, ka seniori ar atmiņas un orientēšanās traucējumiem iziet no mājām un pazūd. Vai tas var notikt demences gadījumos un ko darīt, lai to novērstu? Otram jau nevar visu laiku izstāvēt klāt.
– Pagātne ir vislabākais veids, kā varam prognozēt nākotni. Ja tas kādreiz jau ir noticis, iesaku iegādāties GPS raidītājus. Tie palīdzēs cilvēku atrast, ja viņš, piemēram, dodas pastaigā pa savu lauku īpašumu, bet mazliet nomaldās. Laikus to konstatēt palīdzēs jau pieminētās novērošanas kameras. Ja seniors nevienā no tām nav redzams vairākas stundas, var apskatīties GPS, kur viņš ir, un doties pakaļ. Tomēr, ja apmaldīšanās notiek regulāri, vajadzētu apsvērt iespēju izmantot aprūpes iestādes pakalpojumus vai medikamentu lietošanu, ja ģimene iepriekš bijusi pret to. Zāles nevar atgriezt prāta asumu, bet var palīdzēt mazināt apjukumu.
– Runājot par prāta asumu – lasīju, ka demenci var novērst vai vismaz attālināt, spēlējot erudīcijas spēles, šahu, minot krustvārdu mīklas, visu mūžu kaut ko jaunu mācoties.
– Negatīvu korelāciju rada gan viendabīgs dzīvesveids, kad pārsvarā notiek fiziska piepūle, gan tas, ja cilvēks nodarbojas tikai ar intelektuālām lietām un trūkst aerobās slodzes. Visam jābūt līdzsvarā! Tikpat svarīgs ir sabalansēts uzturs. Ieteicams ievērot Vidusjūras diētu un ēst mazāk dzīvnieku valsts produktu – siera, gaļas. Uzturā vēlams lietot pēc iespējas vairāk lapu salātu, zaļo dārzeņu, riekstu, zivis, lai uzņemtu vitamīnus E un K. Ja vectēvam, mammai vai tēvam ir konstatēta Alcheimera demence, noteikti jākontrolē holesterīna, cukura līmenis asinīs. To vajadzētu pārbaudīt vismaz reizi gadā.
– Šī slimība tātad var iedzimt nākamajām paaudzēm.
– Ja ievēro visus profilakses pasākumus, ir diezgan liela iespēja no tās izvairīties vismaz līdz septiņdesmit, astoņdesmit, deviņdesmit gadu vecumam.
– Vai, veicot ģenētiskās analīzes, var noteikt, ka demence ir pārmantota, vai arī tik tālu zinātne vēl nav attīstījusies?
– Krūts vēža gadījumā var veikt analīzes un diezgan precīzi noteikt slimības attīstības varbūtību, bet šajā gadījumā tā nav. ASV testu veic, bet tas nekādā veidā nepalīdz – beigās slimība tik un tā vai nu attīstās, vai neattīstās.
Demences simptomi
- Agrīnā stadijā cilvēks aizmirst tikko dzirdētu informāciju, uzdod vienus un tos pašus jautājumus, stāsta vienus un tos pašus stāstus, taču komunicējot nespēj atrast vārdus, pazaudē laika izjūtu, ar grūtībām veic sarežģītākus ikdienas uzdevumus, piemēram, ēdiena gatavošanu, dzīvokļa uzkopšanu, darbības ar naudu. Zaudē interesi par lietām, kas agrāk patikušas, kļūt apātiskāks, vieglāk aizkaitināms un satraucams.
- Stāvoklim pasliktinoties, atmiņa vēl vairāk pavājinās, cilvēks sāk apmaldīties pazīstamās vietās, parādās personības traucējumi, var sākt vākt nevajadzīgas mantas, kļūt aizdomīgs un sākt baidīties no apzagšanas.
- Vēlīnā stadijā cilvēks kļūst pilnībā atkarīgs no aprūpētāja, neorientējas ne vietā, ne laikā, neizprot apkārt notiekošo, nespēj veikt līdz tam zināmas darbības, piemēram, ēšanu vai labierīcību izmantošanu, pilnvērtīgi lietot un saprast valodu, nepazīst tuviniekus, var sākties uzvedības izmaiņas, piemēram, agresivitāte, personības un uztveres traucējumi – redzes vai dzirdes halucinācijas.
Avots: buklets “Kas ir demence?”, “Spkc.gov.lv”
