– Dzīvot vienam nav nemaz tik slikti, – tukšodams jau trešo alus glāzi, spriež Jančuks. – Viens saimnieks, viena bēda. Ja nu tam otram kas atgadās, tad man uzreiz ir izdevumi, turklāt nāktos kļūt arī par personīgo kopēju: padod to, atnes to, nopērc to… Mani nervi to neizturētu, tas nav priekš manis!
– Bet… ja nu kas atgadās tev pašam? – lēnīgi jautāju, cerēdama Jančukam likt aizdomāties.
Patiesībā jau viņš nav nekāds Jančuks, bet pēc pases Jannis, turklāt ar tādu biogrāfiju, kas nepieļauj nekādus pamazināmos mīļvārdiņus. Cik no viņa paša stāstiem esmu dzirdējusi, bet lielīties un izdomāt viņam tīk, ar sava asā prāta lietderīgu izmantošanu, kas visbiežāk izpaudusies kā lētticīgu ļautiņu šmaukšana, Jannis sācis nodarboties jau skolas gados. Bez sirdsapziņas pārmetumiem pratis iemainīt gan labāku skolas somu, gan sporta čības, gan vidusskolas gados ballītē izdancināt skolas skaistāko meiteni, turklāt būdams galvastiesu īsāks par viņu.
Laikam jau lokanā mēle Jannim nākusi mantojumā no mātes, kura cēlusies no senas rumāņu čigānu cilts. Daria ne tikai spējusi savaldzināt stalto, pārtikušo un izvēlīgo kipriešu puisi Adonisu, bet arī apburt viņa tēvu. Adonisa māte tajā pašā laikā vijusi visādas intrigas, lai tikai jaunie nepaliktu kopā, bet dēlam un tēvam prāts bijis tik tālu apreibis, ka tēvs pat palīdzējis jaunajiem uzsākt kopdzīvi. Kad piedzimis Jannis, tēvs jaunajai ģimenei, pareizāk mazdēlam, uzdāvinājis māju, kurā viņš uzturas joprojām. Māja neliela – vien divas istabas, no kurām mazākajā ietilpst gulta un šaurs skapis, toties lielā istaba piebāzta kā sens antikvariāts, kurā vēsturiskie objekti tā kārtīgi aplūkojami vien kādu pārbīdot vai pārcilājot. Tomēr Jannim tur vietas pilnīgi pieticis līdz tai dienai, kad kādā rītā pamodies un ievērojis: tuvu logiem iestādītie koki gadu gaitā pārāk izpletušies un aizseguši visu dienas gaismu. Tagad liekoties savādi, ka toreiz vieglāk šķitis uzbūvēt verandu, nekā apgriezt kokiem zarus.
Jannim pašlaik jau pāri sešdesmit, tāpēc stāstu par saviem vecākiem viņš spēj ilustrēt tikai ar divām krietni nobružātām fotogrāfijām, vairāk neesot saglabājies. Pie sienas rāmīšos redzama vecāku kāzu bilde un foto ar viengadīgo Janni mātei klēpī. Tie esot viņa vislielākie dārgumi – tā pēc kādas sestās alus glāzes reiz nošļupstēja Jannis un dziļā aizkustinājumā notrausa pār vaigu ritošu asaru. Todien sapratu, ka viņa emocionalitāte augstu vilni sit jau pēc ceturtās glāzes, tāpēc turpmāk par spaini apelsīnu pateicos ar divām pudelēm alus un vietējā konditorejā pirktu šokolādes kūku. Ar lielās karotes palīdzību Jannis to parasti notiesā īsā brīdī.
Klausīties viņa piedzīvojumus vienmēr ir interesanti, jo nekad nevar zināt, kādus pavērsienus tie ieņems šoreiz. Kā jau vienmēr šādos gadījumos kaut kur pa vidu ir patiesība – tie nedaudzie fakti, kas pirmajā un trešajā stāstījuma reizē sakrīt. Par laimi, Jannis nav muļķis, tāpēc pats godīgi atzīst, ka īsti vairs neatceras, kā tur viss patiesībā bijis. Kurš pirmais – viņš vai Ronis – ierosinājis apkrāpt naudīgo tūristu; kurš no viņiem – viņš vai Demiss – naktī dzērumā ielīdis viesnīcas numuriņā; kurš uz ielas sācis dalīt guvumu – viņš, Ronis vai Demiss, piesaistījis kaimiņu uzmanību un uzsācis kautiņu, tikai tos divarpus gadus aiz restēm pavadījis tieši viņš. Vienīgais. Tā saucamie draugi tikmēr nodzēruši viņa mašīnu, aizvīluši meiteni un noveduši māti kapā. No tā laika Jannis apņēmies iztikt bez draugiem un meitenēm.
Četrus gadus viņš patiešām turējies pie šīs apņemšanās, pilnībā nodevies darbam, sapelnījis naudu, ar cietumā iegūto paziņu palīdzību savācis nepieciešamos materiālus un sācis celt māju uz zemesgabala, ko viņam mantojumā reiz atstājis vectēvs. Viņš savulaik izvēlējies interesantu vietu – pamežu apaugušu paprāvu kalnu, no kura virsotnes labi var redzēt jūru. Kādas domas bijušas vectēva prātā, Jannis nezināja. Viņš savukārt iecerējis nelielu pusotra stāva māju ar trim istabām, plašu balkonu ar skatu uz jūru un baseinu.
Šajā stāstījuma vietā parasti Janni velku uz zoba:
– Vai tiešām tu domāji vienatnē tajā balkonā sēdēt un zvaigznēs lūkoties?
– Nē, nekādas draudzenes, – Jančuks nekavējoties atcērt. – Lai atkal kāds viņu man atņemtu? Nē, nekā pastāvīga.
Te jāpiebilst, ka vīrieša bažām bijis reāls pamats. Kaut arī viņš vēl joprojām prot skaisti izlocīt mēli un it kā starp citu stāstīt par saviem īpašumiem, prasmēm un sasniegumiem, gudru klausītāju visai drīz pārņem šaubas, vai vēlamais atbilst reālajam? Stāstot par savu lepnumu – 1949. gadā ražoto “Chrysler”, Jannis it kā aizmirst piebilst, ka pēdējo reizi ar to braucis tēvs, pirms gadiem piecdesmit. Māju, ko Jannis lepni dēvē par dzimtas pērli, jo to pirms nepilnas simtgades cēlis vectēvs, vieglāk būtu nojaukt, nekā izremontēt. Par jauno būvi viņš ilgus gadus tikai skaļi sapņoja. Varbūt tāpēc, ka nebija īsto klausītāju?
Lai nu arī kā, septiņu gadu laikā jaunā ēka tika dabūta zem jumta, logi un durvis iemontētas, sienas nokrāsotas, atlicis tikai izbūvēt baseinu. Ikdienā nepieciešamās mēbeles Jannis jau nolicis pa vietām, arī divus guļamkrēslus balkonā. Tieši tur sēžot, arvien biežāk sācis izjust vajadzību pēc sievietes. Reizēm apmeklējis tavernu, dažām uzsaucis dzēriena glāzi, atsaucīgākās aicinājis pie sava galdiņa, bet necik tālāk neticis. Jannis gan savas tā laika neveiksmes piedēvē taupīgumam, ko viena otra gan jau noturējusi par skopumu, kaut gan viņš esot brīdinājis – visi līdzekļi pašlaik tiekot ieguldīti tikko uzceltajā mājā. Man gan par to visu ir citas domas.
Kad es pirmoreiz, pirms gadiem desmit, satiku Janni, pirmajā acumirklī sajūsminājos par viņa kuplajiem, sprogainajiem, iesirmajiem matiem, patīkamo balss tembru un prasmi valdzināt. Kaut augumā neliels, toties platiem pleciem un smagnēju miesas būvi, viņš radīja stabila vīrieša tēlu. Tiesa, tikai līdz tam brīdim, kad sāka slavināt pats sevi. Jau pēc īsas sarunas sapratu, ka atkal esmu saskārusies ar tēlotu pozitīvismu, viszinību un pārgudrību. Loģiski, lai visu šo iekšējo bagātību maksimāli īsā laikā izrādītu, vajag pacensties, un tad sanāk tāda kā mētāšanās no vienas tēmas uz otru. Toreiz man radās priekšstats, ka vīrieša vārdi un kustības nespēj tikt līdzi domu ātrumam. Visai bieži gadījās, ka, nepabeidzis vienu teikumu, viņš jau steidza nākamo. Uzdevis jautājumu, ne vienmēr sagaidīja atbildi, bet, to sagaidījis, ne vienmēr noklausījās līdz galam. Pieļauju, ka reti kura no viņa viena vakara paziņām vēlējās dzirdēt stāsta turpinājumu pēc tam, kad steigā sadomāta iemesla pēc bija atvadījusies no valodīgā pielūdzēja. Vismaz tā viņš pažēlojās: tās, kuras viņš gribot, otrreiz satikties laiku neatrodot.
Tiesa, esot izņēmumi, un tā neesot tikai es, kuras mazbērniem viņš regulāri savācot apelsīnus un mandarīnus. Nu jau vairākus gadus Jannis piekopjot jaunu taktiku, kas izrādoties visai ienesīga. Tā kā šajā vietā sākas interesantākā daļa, steidzu mudināt stāstītāju:
– Jančuk, stāsti nu – kāda jauna taktika? Kādā veidā ienesīga?
Satiktajām sievietēm viņš jau pirmajā dienā lūdzot izlīdzēt ar padomu jaunuzceltās mājas iekārtošanā. Padomu, neko vairāk. Ar ieteikumu realizāciju viņš gan jau pats tikšot galā, kad būšot pabeigts (vēl joprojām tikko iesāktais) baseins. Tā kā īpaši taupīt vairs nevajagot, palīdzēt gribošās atbraukušās viešņas viņš uzcienājot ar vīna glāzi, augļu vai sieru plati.
Māja, konkrētāk – balkons, patiešām iespaidojusi ne vienu vien. Īsākas un garākas, klusākas un valodīgākas, biklākas un šiverīgākas – daudzas gribējušas te iekārtoties uz ilgu laiku, tikai Jannis baidījies noticēt. Tāpēc noskatījis un savā izvēlē palicis pie četrām – visrūpīgākajām, uzmanīgākajām, patstāvīgākajām, klusākajām un maigākajām.
Bulgāriete Natālija pie viņa braucot pirmdienu vakaros – tos viņa izkārtojusi brīvus no abiem darbiem. Viņa pirmā ieminējusies, ka telpu omulīgāku padara aizkari. Jannim mājā lieli logi, jo, savulaik attapies krietnā pustumsā, tagad viņš sagribējis daudz gaismas, turklāt tuvākie kaimiņi dzīvojot tik tālu, ka pat ar binokli nespētu ieskatīties viņa neaizslēģotajās iekštelpās. Viņš, protams, pateicies Natālijai par ieteikumu, kas patiešām esot vērā ņemams. Pašlaik visi līdzekļi gan tiekot ieguldīti baseina izveidē, bet, līdzko tikšot galā ar to, tā tūlīt abi kopā došoties pirkt aizkarus. Nākamajā pirmdienā Natālija viņu sagaidījusi ar noslēpumainu smaidu un – aizkariem pirmajiem diviem logiem. Tā kā viņa bija padomājusi arī par to piekāršanu, Jannim atlicis vien izurbt pāris caurumus, un pāris stundas vēlāk istaba ieguvusi citu noskaņu. Tādā veidā nepilna gada laikā visi logi ieguvuši dienas un nakts aizkarus, turklāt – pa diviem komplektiem.
Poliete Olga viņu sagaidot otrdienās. Mājup braucot no darba, viņš piestājot autobusa pieturā, lai paņemtu omulīgo smējēju, kura svēti tic, ka vīrieša mīlestība iet caur vēderu. Viņa pirmā ieminējusies, ka ēdiens daudz labāk garšojot no skaistiem traukiem. Jannis, protams, pateicies Olgai par ieteikumu, kas patiešām esot vērtīgs, bet šobrīd visi līdzekļi esot ieguldīti baseina izveidē. Līdzko tā izbūve būšot pabeigta, abi kopā došoties pirkt traukus. Nākamajā otrdienā Olga viņu sagaidījusi ar noslēpumainu smaidu un – greznu šķīvju komplektu. Pateicoties viņai, Jannis ne tikai uzbarojies, bet nu varot lepoties ar daudzveidīgu virtuves inventāru, greznu trauku komplektiem un galdautiem.
Jauniņo ukrainieti Elenu Jannis esot apbūris vienā acumirklī. Vismaz tā viņam griboties domāt, lai gan patiesībā meitene visdrīzāk cerējusi uz finansiālu atbalstu un pajumti. Savtīgās intereses labi nomaskējusi, viņa jau pirmajā vakarā kaislīgi nodevusies vīrieša erotisko fantāziju realizēšanai. Vēlāk, sēžot balkonā un sūcot vīnu, Elena ieminējusies, ka Jannim vajadzētu iegādāties erotisku gultas veļu, baltu frotē halātu un greznu pidžamu. Viņš, protams, pateicies Elenai par ieteikumu, kas patiešām esot būtisks, tikai vispirms esot jāpabeidz baseina izveide. Līdzko ar to tikšot galā, tā abi tūlīt došoties pirkt skaistu gultas veļu un citus greznus niekus. Kaut kad vēlāk gan Jannim prātā ienākusi doma, ka Elena tiešā veidā norādījusi uz dāvanu, kādu viņa gribētu saņemt, bet viņš izlicies to nesaprotam. Nākamajā trešdienā Elena viņu sagaidījusi ar ķiršsārtiem satīna palagiem. Pāris nedēļas vēlāk tiem pievienojusies smalki stepēta satīna sega un spilvendrānas, vēlāk – satīna naktstērpi un frotē halāti. Pēc tam sākušies strīdi, jo Elena gribējusi palikt pie viņa uz pastāvīgu dzīvi, bet Jannis izlēmis, ka trešdienas viņam būs brīvdienas no sievietēm.
Lietuvieti Irinu viņš pamanījis, kādā piektdienas vakarā braucot no darba. Sieviete bijusi piesēdusi ceļa malā, jo jaunās kurpes pamatīgi noberzušas topošās oficiantes papēžus. Paņēmis viņu mašīnā, Jannis sievieti vispirms aizvedis uz savām mājām, jo tās bijušas tuvāk. Pēc ilgas naksnīgas sarunas balkonā atklājies, ka Irina ilgus gadus strādājusi par terapeiti un masieri, bet tas taču ir tieši tas, kas Jannim vajadzīgs. Vienojušies par masāžu kursu ceturtdienu vakaros, nakti abi pavadījuši rāmā maigumā cieši viens otram blakus. No tās dienas, īpaši pēc Elenas dramatiskās aiziešanas, šie vakari Jannim sagādājuši visvairāk baudas, turklāt tagad viņam bija personīgais ārsts.
Slovākietei Marijai piederot sestdienu vakari. Būdama smalka auguma, pat nedaudz mazāka nekā Jannis, viņa atgādinot ēterisku laumiņu. Allaž balinātiem un koptiem matiem, manikīru un gaisīgām drānām viņa nemanāmi lidinoties pa māju, atstādama aiz sevis skurbinošu smaržu mākoņus. Būdama neliela salona īpašniece, viņa varot atļauties sakopt ne tikai savus klientus, bet arī sevi un Janni. Marija dievinot smalkus aromātus, gaismas un mūziku, un tieši viņa ieminējusies, ka telpu omulīgāku padara izmeklēti gaismas ķermeņi. Jannim griestu spuldzes sedza vienkārši plafoni, un viņam ar tiem pietika, tomēr viņam negribējās iebilst Marijai. Pateicies viņai par burvīgo ieteikumu, viņš atkal aizbildinājies ar baseina izveidi un solījies kādā dienā kopīgi doties uz veikalu. Nākamajā piektdienā Marija viņam atvedusi greznu stāvlampu, un ar to, protams, viss nebeidzies. Sekojusi stereo iekārta, pakāpeniski veidojusies mūzikas ierakstu kolekcija, un sienas lampas, griestu lampas, sveces, vīraks…
Jančuks apklust, jo zina, ka šajā vietā jāseko maniem jautājumiem:
– Vai viņas tiešām nenojauš viena par otru? Ko viņas saka par lietām, kas uzrodas no jauna? Tev nešķiet, ka tu viņas sāpini?
– Domāju, ka nojauš, – skumji bilst Jančuks. – Bet es nevaru iedomāties sevi ar kādu no viņām katru vakaru. Nevaru. Tāpēc es laiku pa laikam saku, ka man patīk dzīvot vienam. Par jaunajām lietām reizēm pajautā. Es atbildu, ka nopirku. Neko vairāk nejautā. Nevienai neko neesmu solījis, tāpēc nav kam sāpēt. Ja nu vienīgi tukšums, kas paliks tajos vakaros, kad pie manis vairs nebūs jābrauc. Bez sīkiem strīdiem jau neiztiek. Ir gadījies, ka vienu vai divas nedēļas neredzamies, jo iespītējas, bet pēc tam atkal meklē mani. Tik ļoti esot pierasts pie manis, ka nespējot citādāk. Atbrauc ar kārtējām dāvanām, bet es jau labs – neatsaku.
No Jančuka stāstītā zinu, ka esmu vienīgā, kas ciemojas viņa vecajā mājā, antikvariātā. Man patīk pārcilāt putekļainos sīkumus, bet Jančuks tikmēr stāsta. Jau kuro reizi vienu un to pašu. Man esot tāds īpašs uzticēšanās statuss. Es viņam esot iedevusi smuku vārdu – Jančuks.
– Iveta Kilinkaridou
