Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 26. kājnieku bataljona, kurš atrodas Gulbenē, komandierim majoram Vladimiram Bistrovam bija 15 gadi, kad Latvijas PSR Augstākā Padome 1990.gada 4.maijā pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
“Toreiz skolā tā īsti neviens neko neizskaidroja, ko tas nozīmē. Tikai vēlāk uzzināju 4.maija nozīmi. Proti, ka tā ir atbrīvošana no padomju režīma. Mēs varam veidot savu valdību, lemt, piedalīties vēlēšanās, veidot savu brīvu valsti. Ja mēs dzīvojam šajā valstī, mums ir jāzina savas valsts svarīgākie svētki: 4.maijs un 18.novembris. Šie ir svētki visai mūsu tautai, un lai šie svētki mums ir visu laiku,” uzsver V.Bistrovs.
Mēs neesam vieni
V.Bistrovs ir pārliecināts, ka Latvija zina savas brīvības cenu, līdz ar to esam gatavi savu brīvību arī nosargāt. “Mēs saprotam, ka mums aiz robežas nekas nebeigsies, ar to es domāju režīma maiņu Krievijā, līdz ar to mūsu valdība jau sen saprata, ka būt kopā ar lielāko pasaules militāro aliansi – NATO ir visdrošākais, ko varam vēlēties. Ja kaut kas notiek, mēs varam būt droši, jo mēs neesam vieni paši. Mums ir kaimiņi, mums ir aizmugure, mums ir karavīri, kas mums palīdzēs. Bet, pirmkārt, mums pašiem ir jābūt gataviem. Un cilvēki grib būt gatavi. To pierāda lielais cilvēku pieplūdums, kuri tagad vēlas iestāties Zemessardzē. Viņi grib piedalīties aizsardzības jomā. Vecāka gadagājuma cilvēki atceras gan padomju dzīvi, gan citus notikumus, kas bija saistīti ar agresoru, kas ienāca šeit Latvijā. Mūsu jaunieši ir piedzimuši brīvā Latvijā, un brīvība – tas varbūt viņiem šķiet pats par sevi saprotams, bet domāju, ka karš Ukrainā arī viņiem atver acis, ka viss pasaulē nav tik spoži un rožaini. Brīvība un demokrātija ir jānosargā. Tā nerodas pati par sevi,” uzsver V.Bistrovs un norāda, ka NATO ir sākusi stiprināt savu austrumu flangu Baltijas valstīs un Polijā ar tādu domu, lai agresors austrumu pusē un militāristi, kas ir austrumu pusē, redzētu, ka šeit ir pietiekami spēka, lai dotu pretsparu gadījumā, ja viņi uzdrošināsies veikt kādas darbības Baltijas valstīs.
Tic mūsu tautas vienotībai
V.Bistrovs tic, ka latviešos joprojām mīt patriotisms un vēlme sargāt savu valsti. Interese par Zemessardzi pastiprinājusies pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Vidzemes brigādē pa šo laiku izteikuši vēlmi kļūt par zemessargiem vairāk nekā 500 pilsoņi – dažāda vecuma, dažādu profesiju. Cilvēki nāk arī uz štābu tepat Gulbenē un izrāda interesi kļūt par savas zemes sargiem. “Vairāk nekā 500 – tas ir liels skaits. Tas nozīmē, ka cilvēki vēlas būt daļa no aizsardzības, vēlas būt piederīgi valstij un vēlas parādīt gan savu lojalitāti, gan savu gribasspēku, un gadījumā, ja būtu tāda nepieciešamība, viņi stāvētu kopā ar karavīriem un zemessargiem. Viņi ir gatavi aizstāvēt savu valsti. Par savu brīvību jau esam daudz atdevuši, un zaudēt to kaut kādu politisko mērķu dēļ neviens nevēlas,” saka V.Bistrovs.
Šobrīd kandidātu balsīs dzirdama pārliecība, ka viņi vēlas būt gatavi nepieciešamības gadījumā gan aizstāvēt savus tuvākos, gan aizsargāt valsti. V.Bistrovs stāsta, ka arī 2014.gads – Krimas aneksija parādīja – ja ir nepieciešamība, tad arī mūsu iedzīvotāji spēj mobilizēties. Arī šajā gadā bija pastiprināta interese par iestāšanos Zemessardzē. “Varbūt ikdienas rūpes un problēmas darbā, ģimenē, reizēm rutīna arī ņem virsroku, bet esmu pārliecināts – ja būtu nepieciešamība, tad mēs spētu apvienoties visi un spētu stāties pretī agresoram. Protams, vienmēr ir izņēmumi, bet kopumā es ticu mūsu tautas vienotībai,” saka V.Bistrovs.
Apmācīti, droši un motivēti
V.Bistrovs militārajā jomā strādā 24 gadus. Viņš raksturo mūsu karavīrus – braši, droši, apmācīti, motivēti turpmākajam dienestam. “Mūsu galvenais uzdevums ir izskaidrot karavīram, kāpēc viņš ir armijā, kas ir jādara, un sagatavot viņus gadījumā, ja kas notiek. Galvenais, lai karavīrs ir apmācīts, un apmācības notiek visu laiku, arī kopā ar mūsu sabiedrotajiem spēkiem,” stāsta V.Bistrovs. Viņš par savu izvēli – veltīt dzīvi militārajam dienestam – uzsver: “Esmu tur, kur man jābūt.” Kaut gan skolas laikā intereses par armiju nav bijis. “Nebiju disciplinēts bērns, un mani nesaistīja militārā joma,” smaida V.Bistrovs. Bet par to, ka formas uzvilkšana, militārais stils spēj disciplinēt, iekšēji motivē un uzrunā, viņš ir pārliecinājies. “Mana militārā pieredze liecina, ka varbūt ne katram jābūt karavīram, bet to izjust ir vērts – kad nepieciešams pakļauties pavēlēm, izdarīt to, ko no tevis prasa, izkāpt no savas komforta zonas. Nevienu reizi neesmu nožēlojis savu izvēli. Jā, tā prasa no tevis daudz, reizēm arī atrauj no ģimenes, jo, ja ir dots uzdevums, neviens neskatās, cik ir pulkstenis. Ar to ir jārēķinās,” saka V.Bistrovs.
– Inita Savicka
Uzziņai
Līdz šim 26. kājnieku bataljons fiziski izvietots Gulbenē, taču nākotnē militāro bāzi plānots pārcelt uz Madonu, jo vēsturiski Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 26. kājnieku bataljons jau reiz ir atradies Madonā.
Par Vladimiru Bistrovu
Dzimtā vieta: Kārsava.
Dzīvo: Alūksnē.
Strādā: Gulbenē.
Dienesta gaitas: Nacionālajos bruņotajos spēkos kopš 1999.gada. Dienējis Mobilo strēlnieku bataljonā, Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolā Alūksnē, Zemessardzes 31. kājnieku bataljonā, Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes štābā.
Izglītība: militāro izglītību ieguvis Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā un Lietuvas Militārajā akadēmijā.
Starptautiskā pieredze: dienesta pienākumus izpilde NATO vadītajā operācijā Kosovā – no 2008.gada augusta līdz 2009.gada februārim. Kopā bāzē dzīvoja Īrijas, Somijas, Čehijas, Slovākijas un Latvijas karavīri. Veica militārās pārvietošanās centra funkcijas, koriģējot, kādus ceļus izmantot konvoja un citu spēku drošai un koordinētai pārvietošanai iedalītajā atbildības teritorijā.
