Priekšā ir ļoti grūti laiki. Tam ir jāgatavojas un jārīkojas. Milzīgais cenu un tarifu palielinājums būs nepanesams ne tikai pensionāriem un minimālās algas saņēmējiem, bet arī tiem, kuriem algas ir lielākas. Īpaši ģimenēm ar bērniem. Kaut kādu atbalstu sniegs arī valdība, bet daudzos gadījumos tas nebūs pietiekami.
Arī iedzīvotājiem pašiem jāmēģina kaut ko darīt. Piemēram, atliekot kādus pirkumus, kurus var pārcelt uz labākiem pēckrīzes laikiem. Bet liels pienākums ir arī pašvaldībām. Būtu jānodrošina visiem iedzīvotājiem kaut kāds minimums. Es to gribētu saukt par “Veidenbauma minimumu” – vēders pilns, bērni veseli, dzīvoklis silts. Taču no personīgās pieredzes zinu, ka ne vienmēr un ne visi vietējie politiķi to uzskata par savu pienākumu.
Pēc neatkarības atgūšanas, kad pastāvēšanu beidza kolhozi, daudzos ciematos izbeidzās apkure. Bet vairākos tomēr saglabājās. Toreiz ciema padomes un arī iedzīvotāji bija ļoti trūcīgi. Daudzas ciema padomes pateica, ka nav naudas, un katlumājas nedarbināja. Bet dažas, kuras arī bija tikpat nabadzīgas, tomēr centās, un tām arī izdevās apkuri saglabāt.
Bažas rada arī mūsu tagadējās novada domes nesenais lēmums par ēdināšanas izmaksu palielināšanu bērnudārzos, maksājot no bērnu vecāku makiem. Arī šeit parādās tā pati attieksme – naudas nav, pašvaldība pati samaksāt nevar…
Deputātiem es novēlu vairāk jautājumos iedziļināties pašiem. Kad pats biju deputāts, vairākkārt sastapos ar administrācijas negatīvo attieksmi pret iedzīvotājiem. Kad vēlējos panākt, lai ziemā, tīrot pašvaldības ceļus, iztīrītu arī piebraucamos ceļus pie viensētām, man pat domes juristi centās pierādīt, ka to nedrīkst darīt un ka par to būtu jāsoda. Laikos, kad vara bija pašiem pagastiem, šādu ceļu tīrīšana bija pati par sevi saprotama lieta.
Es arī vairākkārt iebildu par pārāk augstiem tarifiem, bet vienmēr sastapos ar domes administrācijas aktīvu pretestību. Starp citu, arī vēl šodien varu pierādīt tarifu nepamatotību gan toreiz, gan arī tagad. Tātad vēlreiz atgādinu, ka lemt vajag deputātiem, jo uz administrāciju paļauties nevar. Domei vajag nekavējoties sākt izstrādāt palīdzības plānu iedzīvotājiem krīzes laikā. Kur ņemt naudu? Jāpārstrādā budžets, izslēdzot tos izdevumus, kurus var atlikt. Katrs izdevumu postenis jāliek uz svariem, kur otrā svaru kausā būs nepaēduši bērni, badojošies pensionāri un diemžēl arī par minimālo algu strādājošie.
Vēlreiz, atgriežoties deviņdesmitajos gados, varu pateikt, ka toreiz no sarunām ar skolotājiem tiku dzirdējis – daudzi skolēni pirmajās stundās neseko mācību procesam, bet tikai gaida pusdienas, jo brokastīs mājās nav bijis, ko ēst. Tādai situācijai nevajadzētu atkārtoties. Var iznāk, ka mums būs gan futbola laukums ar mākslīgo segumu, gan vieglatlētikas manēža, gan mākslīgais ledus, gan varbūt pat peldbaseins, bet… tas viss uz iepriekš minēto nelaimju rēķina. Tāpēc – laiks rīkoties!
– Guntis Blūms
