Foto: Inita Savicka.
Tēva dienas priekšvakarā “Dzirkstele” tiekas ar gulbenieti Juri Volodinu. “Mūsu tētis ir labākais uz pasaules!” ar lielu pārliecību “Dzirkstelei” apgalvo gulbenietes Marta un Rēzija Volodinas. Savukārt tētis Juris, to dzirdot, pasmaida. Meitenes ieritinās viņam klēpī, mīļi pieglaužas, un var redzēt, ka pie tēta viņas jūtas droši.
Martas un Rēzijas tēti Juri daudzi pazīst, jo viņš ir reklāmas darbnīcas “Kopa” Gulbenē saimnieks. Meitas viņa darbnīcā ir uzaugušas. Arī tad, kad ciemos ierodas “Dzirkstele”, mazās aktīvi rosās pa darbnīcu. “Viņas te ir uzaugušas un pavada te daudz laika,” stāsta Juris.
Viņš joprojām ar smaidu un sirds siltumu atceras tos īpašos mirkļus un iespēju būt klāt sievai Ilzei, kad pasaulē nāca viņu abu meitiņas. “Ar lielajiem bērniem tā nesanāca, toreiz bija citi laiki. Nebija tādas iespējas būt klāt bērnu nākšanai pasaulē. Ar Martu un Rēziju tas bija piedzīvojums! Protams, palīdzēt jau neko nevar, bet būt kopā. Kad bijām pirmo reizi ar Martu Madonas slimnīcā, bija tik jaukas māsiņas! Ar prieku tas viss notika,” atminas Juris.
Martu sagaidīja arī Jura tētis, Rēziju gan vairs ne. “Viņš zināja, ka mēs gaidām Rēziju, bet vairs nesatika viņu. Tētis man bija vecās raudzes vīrietis. Viņam nebija vēl īsti pat gads, kad tika izsūtīts uz Sibīriju. Izdzīvoja. Protams, līdz ar to viņš garā bija ļoti stiprs cilvēks. Viņa ļoti pietrūkst, jo viņš vienmēr bija blakus, kad vajadzēja kaut ko palīdzēt vai parunāties. Es labprāt uzdotu jautājumus viņam arī tagad, bet atbildi vairs saņemt nevaru. Tētis bija labs. Priekš manis liels cilvēks,” saka Juris.
Darba dunā kopā ar bērniem
Marta un Rēzija aug patstāvīgas, jo ikdienas darba ritms darbnīcā Jurim kopā ar sievu Ilzi ir intensīvs, tāpēc ne vienmēr pietiek laika, lai ik mirkli pievērstu uzmanību bērniem.
“Man patīk palīdzēt tētim izdarīt vieglos darbiņus un pēc tam arī grūtos,” saka jaunākā meita Rēzija, kura šogad uzsāka mācības Gulbenes novada vidusskolas 1.klasē. “Man ļoti patīk skolā! Kad ieraudzīju skolu, domāju, cik tā ir skaista un ko gan es tur mācīšos!” ar aizrautību stāsta Rēzija.
Savukārt Marta mācības uzsākusi jau 2.klasē.
“Tā ir mana skola, jo es mācījos Gulbenes 2.vidusskolā. Tagad tā šķiet sveša, un ir jocīga sajūta, ieejot skolā. Tur, kur tagad ir Martas klase, man savulaik bija vēstures klase. Bet laiki mainās, un tas viss ir normāli. Skola ir kļuvusi moderna. Mans vecākais dēls Jurģis kopā ar savu meiteni Paulu savulaik iesaistījās šīs skolas ēkas modernizācijas projektā, radot pievilcīgu mācību vidi. Es tikai nedaudz palīdzēju ar savām idejām. Un, manuprāt, labi izdevās. Viena lieta ir gan izdomāt un uzzīmēt projektu, bet cita – cik tālu realizēt,” stāsta Juris.
Ikdienā garlaicībai vietas nav
Juris zina, kā ir būt tēvam bērniem ar lielu gadu starpību. Vecākais dēls un meita viņam jau ir savā dzīvē. Paaudžu atšķirība ir jūtama. “Nevar salīdzināt to paaudzi ar šiem mazajiem ķipariem. Vismaz man šķiet, ka mēs un mūsu jau pieaugušie bērni smēlās zināšanas vai kaut kādu patiesību no mums, vecākiem, tagad – viedierīcēs,” saka Juris un kopā ar sievu atzīst, ka ikdiena ar maziem bērniem nav garlaicīga. “Visu laiku jābūt tonusā,” smaida Juris. Ilze piebilst: “Bērni neļauj novecot.”
Marta un Rēzija ir atraktīvas, brīvas savā būtībā, no aprīļa pagalmā skrien jau basām kājām. Abām patīk zīmēt un muzicēt. Rēzija sapņo, ka, izaugot liela, viņa būs dziedātāja un pianiste, savukārt
Marta – balerīna vai dizainere. Abas ir arī Gulbenes mākslas skolas audzēknes. Marta jau spēlē volejbolu, savukārt Rēzija vēl tikai sāks to spēlēt. “Ir arī jāsporto. Uz volejbola meitenēm vienmēr ir prieks skatīties,” saka Juris.
Vecākiem pavisam nemanot, Marta un Rēzija ir iemācījušās krievu un arī angļu valodu, izmantojot internetu. Bet liels pārsteigums viņiem bija dzirdēt, ka meitas pašmācības ceļā ir iemācījušās arī dziesmu ukraiņu valodā. To viņas nodzied arī “Dzirkstelei”. Volodinu ģimene ļoti atbalsta Ukrainu jau kopš pirmās kara dienas. “Ar bērniem runājam par Ukrainu kopš kara sākuma, un viņas zina visu,” stāsta Ilze.
Viņu ģimenes uzņēmums, kaut arī ir neliels, ziedo Ukrainai, ko un cik vien spēj. “Sūtījām viņiem apģērbu. Ja ierakumā vīri var uzvilkt tīru apģērbu kaut uz vienu dienu, jau viņiem ir citādāka sajūta. Visu, ko varējām, ziedojām,” stāsta Juris. Reklāmas darbnīcā tiek drukātas arī dažādas uzlīmes ar Ukrainas tematiku, un tās ikviens var ņemt par brīvu.
Laba vide, drošība un viss blakus
Juris ar Ilzi nepārtraukti seko līdzi notikumiem Ukrainā katru dienu. “Man tur Žitomirā dzīvo klasesbiedrene. Tur ir daudzmaz mierīgi, bet mazmeitiņa viņai piedzima pagrabā, jo dzemdību nams bija uzspridzināts, un viņa teica, ka nekad to nepiedos. Mēs katru dienu kontaktējamies,” stāsta Juris. Viņu ar sievu ļoti aizkustina ukraiņu patriotisms. “Uzreiz pēc uzlidojuma ukraiņi iet un tīra ielas. Tas saviļņo! Vai mēs, latvieši, tā darītu?” retoriski jautā Juris.
Skatoties video par Ukrainu, kur skaistu pilsētu vietā ir drupas, tā liekas kā filma, nevis realitāte. “Mājas sadrupušas, bet blakus tām rotaļu laukumā spēlējas mazas meitenītes. Dzīve tur nav apstājusies arī kara laikā – dzimst bērni, cilvēki precas un arī mirst tūkstoši,” saka Ilze.
Bet mēs te, Latvijā, varam būt laimīgi, jo virs mūsu bērnu galvām ir mierīgas debesis. Un pavisam labi ir Gulbenē, jo Ilze, kā bijusī rīdziniece, uzskaita mazpilsētas plusus: “Laba vide, kur uzaugt bērniem. Šeit blakus ir mūzikas, mākslas, sporta skola, un tas par velti. Drošība. Viss zaļš. Viss blakus.”
Lai arī Jura un Ilzes ikdiena ir spraiga un intensīva – lai mazs uzņēmums spētu izdzīvot, darba stundas neviens neskaita – tomēr vienmēr tiek rasts mirklis kopīgai atpūtai. Tā vēl pašā augusta izskaņā viņi ķēra pēdējo silto vasaras vakaru, lai dotos kopīgā peldē, jo meitenēm kopā ar tēti un Ilzes dēlu Patriku, ko meitenes mīļi sauc par “bračku”, patīk peldēties.
Protams, neizpaliks arī svētku mielasts Tēva dienā. Juris atzīst, ka ir patīkami, ja bērni šajā dienā atceras. “Bet tā ļoti šos svētkus nesvinam. Protams, Martas un Rēzijas mamma iepriecinās ar citādāku pusdienu galdu. Ilze ļoti labi gatavo, un, kad ir laiks, viņa labprāt gatavo,” saka Juris.
Savukārt vakaros viņi visi kopā mēdz pasēdēt pie televizora, un reizēm mazās blakus vecākiem arī aizmieg. Šim mirklim piemīt īpaša burvība. “Paņemu viņas rokās un pārnesu uz savām gultiņām. Šos momentus ar vārdiem grūti aprakstīt! Tādos mirkļos aizmirstas dienas laikā piedzīvotās raizes, palaidnības, nedarbi vai strīdiņi,” saka Juris.
– Inita Savicka
