Uzrunāts intervijai, mūziķis Aigars Krēsla atsaucīgi piekrita, kaut arī pa šo laiku intervijas sniedzis jau gana daudz citiem medijiem – tas, ka leģendārās “Jumpravas” mūziķis dzīvi Rīgā nomainījis pret laukiem, žurnālistiem ir labs sižets, ap kuru savīt stāstu.
“Brīvzemniekus” Raunā – cita “Jumpravas” mūziķa Aigara Graubas īpašumu, kur dzīvo Aigars Krēsla, atrast ir viegli. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā iekoptā viensēta ar divstāvu ķieģeļu māju, lielu kūti, milzīgu ozolu un citiem lieliem kokiem pagalmā atrodas Raunas pievārtē (šeit bijusi “ulmaņlaiku” piensaimniecība, vēl tagad saglabājušies pagrabi, kur uzglabāts piens, zina stāstīt Aigars).
Pie mājas ir lielas pļavas un grava, lejā tek Raunas upe, otrā krastā ir Raunas Staburags. Tur lejā gan labāk nekāpt, tur ir brikšņi un pilns ar ērcēm – kad suns tur ieklīst, tad kažoks ir pilns, brīdina Aigars. Suns ir viņa mīlule Vollija, trīs gadus veca labradora tīršķirnes kucīte, kura šogad pirmo reizi apbērnojusies un kuras deviņus mazuļus Aigars kopis trīsarpus mēnešus. Mājās no visa metiena palikušas vēl trīs mīlīgas suņu meitenītes, viena jau aizrunāta, bet divas vēl ir dabūjamas.
“Brīvzemniekos” ir jaušama īsta lauku viensētas garša – te nekas nav sacakināts, nobruģēts vai ainaviski izsmalcināts. No lielās mūra kūts pagalmā iznāk un ganās vistas (to “Brīvzemniekos” ir ap divi desmiti), intervijas laikā ik pa brīdim cītīgi dzied gailis. Tā arī ir vienīgā skaņa, kas pāršķeļ lauku klusumu, pat Vollija nerej, jo aizmigusi saimnieka tuvumā.
– Jums Rīgas trokšņa un burzmas nekad nepietrūkst?
– Pilnīgi nemaz. Kaut neesmu rīdzinieks pēc izcelsmes (Aigara dzimtā puse ir Valmiera – red.), Rīgā nodzīvoju kādus 30 gadus. Raunā esmu apmēram četrus gadus, šeit, “Brīvzemniekos”, man ir otrā vasara. “Brīvzemniekus” Strēlnieks (Aigars Grauba – red.) iegādājās daudzus gadus atpakaļ, arī gribēja dzīvot laukos, bet viņa darba specifika ir tāda, ka tomēr ne. Beigās es te esmu nonācis. Ar dzīvi laukos esmu pilnīgi apmierināts. Mani netraucē ne būt vienam, ne klusums. Man pat nav nekādas vēlēšanās pēc kā cita. Esmu jau pietiekami savā laikā iztrakojies. Tas vairs nav interesanti. Arī pēc rakstura drīzāk esmu noslēgts, nevis ļoti sabiedrisks. Man patīk, ka apkārt ir miers. Turklāt laukos ir svaigs, tīrs gaiss. Tās ir galvenās lietas. Iegūsti mieru un labu vidi, kur dzīvot.
– Kāda šeit, “Brīvzemniekos”, ir jūsu ikdiena?
– Ir mēģinājumu periodi, tad es vairāk braukāju uz Rīgu. Kad nav mēģinājumu, tad nedēļu nogalēs ir koncerti. Šovasar to ir daudz – kā maijā sākām, tā būs līdz septembra vidum. Suņus nesen izaudzināju. Nu jau kucēniem ir trīsarpus mēneši. Bet viegli nebija – kādam visu laiku jābūt klāt pie kucēniem. Viņi regulāri, ik pēc divām stundām, jābaro, un tā visu diennakti. Bet tā es šeit necenšos ļoti pārstrādāties. Ir citi pienākumi, visu laiku sanāk kaut kāda kustība, kaut kur jābrauc, kaut kas jādara. Dārzu šeit iekopusi māsa, viņa šurp atbrauc no Valmieras. Tā mēs te ņemamies.
– Nacionālajā enciklopēdijā precīzi par jums pateikts: “Grupa “Jumprava”, kas slavas virsotni sasniedza 80.gadu beigās – 90.gadu sākumā, bija tā laika “padsmitnieku” elki.” Arī man “Jumpravas” koncerti tolaik bija Notikums, kas deva milzīgu enerģijas lādiņu. Atceros – kad 1988.gadā Rīgā, Sporta manēžā, bija Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas “Lāčplēsis” pirmizrāde, gāju speciāli skatīties “Jumpravu”, ne tik daudz pašu rokoperu. Jums tika iedalītas Ziņotāju, Jodu, Velnu lomas.
– Tas bija ļoti interesants piedzīvojums. Bija kādi 20 līdz 30 koncerti pēc kārtas. Zigmars (Liepiņš) ik pa 10 gadiem kaut ko atjaunotu taisa. Tad mēs arī vienmēr piedalāmies. Pēdējo reizi no vecajiem bijām laikam tikai Muktupāvels un mēs, pārējie visi bija citi. Redzēs, kas būs vēl pēc 10 gadiem. Kādus “padsmit” gadus atpakaļ mums bija rokopera “Izredzētais” Dailes teātrī, izrādes diezgan daudz gāja (muzikāls vēstījums ar Normunda Beļska libretu rokoperas žanrā grupas “Jumprava”, Dailes teātra dziedošo aktieru un režisora Valda Liepiņa interpretācijā un ar profesionālu dejotāju un dziedātāju līdzdalību – red.). Tagad mēs gribam uztaisīt “Izredzēto” kā koncertuzvedumu, bet ne pilna garuma. Mūziku pacelt augšā, kaut ko pamest ārā. Doma ir uz Ziemassvētkiem, tad redzēs, vai paspēsim.
– “Jumpravas” zvaigžņu laika (1988.–1991.gads) hiti ir nemirstīgi. 80.gadu nogalē un 90.gadu sākumā, kad braukāju pa “Jumpravas” koncertiem, pat nezināju, ka dziesmām “Baltā”, “Peldētājs”, “Ēna”, “Vēl jāgaida” mūziku esat komponējis jūs. Kas ir vārdu autori?
– “Ēnai” – Viktors Duks, “Baltajai” – Grāvis (Aigars Grāvers), “Peldētājam” – Ritvars Dižkačs, “Vēl jāgaida” – Strēlnieks (Aigars Grauba).
– Kā ar jaunām dziesmām tieši “Jumpravai”? Pagaidām pēdējais albums “Insomnia” klajā nāca 2019.gadā.
– Jaunu dziesmu pagaidām nav. Nav iekšā tā lādiņa. Ja ar varu sāc ko darīt, tad tas parasti neizdodas. Būs ziemas vakari, tad varbūt. Nezinu. Bet mums koncertos prasa visas vecās dziesmas. Jaunās praktiski gandrīz nespēlējam. Kad palaižam kādu dziesmu no pēdējā albuma, publikas reakcija ir apmēram tāda – nu, kas te tagad ir?! Grupām, kurām bijusi garāka dzīve, tā tas diemžēl ir. Publika negrib iespringt, grib izklaidēties un dzirdēt zināmākos gabalus. Ir jau tā ar dažām dziesmām, ka apnīk, bet, ja koncertā ir laba skaņa, normāls tehniskais ekipējums, laba publika, tad bišķīt tā kā uzvelcies pats līdzi, un tas “aiznes”. Mēs, piemēram, “Ziemeļmeitu” nešaubīgi spēlējam vienmēr. Arī “Vēlreiz”.
– Joprojām daudz skan vēl vienu jūsu komponētā dziesma – “Pēc lietus”. Tas jau ir grupas “Otra Puse” repertuārs. Kā “Otra Puse” pie šīs dziesmas tika?
– “Jumpravai” 1991.gadā bija pārtraukums, un tad mēs ar Grāvi uztaisījām “Otru Pusi”. Pirms tam kādu pusgadu neko nedarījām, sākām domāt – vajag paspēlēt un vajag dzīvo grupu ar klasisko sastāvu – bungas, basģitāra, ģitāra. Sākumā bija domāts, ka Igo tur dziedās, bet nesanāca. “Pēc lietus” ir viens no pirmajiem gabaliem. Igo uzrakstīja vārdus, es – mūziku. Tad parādījās Normunds Pauniņš, tāds jauns, pie Grāvja uz studiju atnāca. Tad viņu arī paņēma. Ivars Makstnieks bija “taustiņnieks” (spēlēja taustiņinstrumentus). Tā šādā sastāvā kādu gadu, pusotru nospēlējām, bet jaunie “čaļi” ir jaunie “čaļi”. Mēs ar Grāvi tomēr stipri vecāki jau bijām. Teicu: spēlējiet tālāk bez mums. Vēl pirms tam, 80.gadu beigās -90.gadu sākumā, “Jumpravā” spēlējām vairāk nekā 20 koncertus mēnesī, 2 vai pat 3 dienā. Tas gan bija par traku! Šajos gados mēs ko tādu nevarētu atļauties. Bet tolaik koncertējošo grupu bija diezgan maz, un tad arī jāspēlē ļoti daudz koncertu. Atceros, “Credo” Valmieras kultūras namā spēlēja 12 koncertus pēc kārtas.
– Kā “Jumpravai” pagāja gadi Covid-19 ierobežojumu ēnā?
‒ Divos gados “Jumpravai” bija četri koncerti, abi augustā, kad “logu” pavēra, ‒ viens vienā gadā, otrs otrā gadā. Tā nenoteiktība, kad nezini, cik ilgi tas būs, kad beigsies un kā beigsies, nebija patīkama. Muzikantiem tas bija ļoti smagi. Koncerti ir mūsu darbs. Ja darba nav, dzīvo, kā gribi. Tagad saprotu, ka valdībā laikam nākuši pie prāta un vairāk “lokdaunus” netaisīs. Spēlējam arī korporatīvajos pasākumos, ja var samaksāt honorāru un nodrošināt tehniku, kā tam jābūt. Nesen spēlējām naudīgam cilvēkam viņa sievas dzimšanas dienā. Bija tikai kādi 30 līdz 40 cilvēki. Tīri labi patīk arī šādās mazākās sabiedrībās uzspēlēt.
– Ko jums “Jumprava” ir devusi un ko paņēmusi?
– Visu dzīvi ir devusi un vairāk ir devusi, nekā paņēmusi. Un devusi interesantu dzīvi, un vēl turpina dot. Tās ir sajūtas, ko vārdos pat grūti izstāstīt! Vairāk tas ir tas morālais aspekts, kad cilvēkiem mūsu dziesmas patīk. Jebkuram māksliniekam ir svarīgi, lai viņa darbi patiktu. Citādi, ja nevienam nepatīk, nav jēgas darīt.
– Jums ir vēl kādas radošās izpausmes? Cik zinu, gleznojat.
– Piepeši likās interesanti. Tad nu es kādu gadu vai pusotru ņēmos pašmācības ceļā. Kādas 20 bildes uzzīmēju. Bet tagad neesmu divus gadus neko darījis. Varbūt ziemā atsākšu, bet tagad vienmēr ir kaut kas cits, kas prasa laiku, piemēram, atbrauc ciemiņi, kā tagad mazmeitas un meita no Anglijas, pirms tam – atkal citi. Kādreiz atbrauc Strēlnieks un Grāvis. Un tā te visu laiku kaut kas notiek, bet zīmēšana prasa baigo mieru. Atceros, kādreiz 10 līdz 12 stundas mierīgi varēju gleznot un nemaz nemanīju, kā aiziet laiks.
– Ko ar tagadējo pieredzi augstu vērtējat dzīvē?
– Cilvēkam visvērtīgākie ir viņa ģimenes locekļi: vecāki, brāļi, māsas, bērni. Es teiktu, ka tā ir galvenā vērtība. Viņi ir paši svarīgākie cilvēki, un viņi atbalstīs vienmēr, kaut gan ģimenes mēdz būt dažādas. Bet draugi nāk un iet. Kādi paliek ilgākus gadus, daži – mazāk. Kādreiz domā – ar šo cilvēku gan es draudzēšos visu mūžu, bet pēc pieciem gadiem kaut kā tas viss izbeidzas. Diemžēl jaunībā par to, cik svarīga ir ģimene, cilvēks nepiedomā un tam nepievērš uzmanību. Nepiezvana saviem vecākiem, neparunājas. Tikai tad, kad jau pats esi gados un vecāki jau ir veci, saproti – velns ar ārā, varēju vairāk laika pavadīt kopā ar viņiem!
– Cik jums pašam ir bērnu?
– Meita un dēls. Meita dzīvo Anglijā, Londonā, dēls – Latvijā, bet viņš arī ir izceļojies. Tagad pie manis pa vasaru dzīvo mazmeitas, dvīnes, atbraukušas no Anglijas.
– Teicāt – draugi nāk un iet. Kādam jūsu redzējumā jābūt draugam, lai draudzība būtu ilgstoša?
– Viņam jābūt godīgam pret tevi. Viņš nekad nedrīkst tev aiz muguras kaut ko darīt, piemēram, aprunāt ar citu cilvēku. Draugam vienmēr pa lielam jābūt tavā pusē. “Jumpravā” esam draugi. Tik daudzus gadus tomēr esam bijuši kopā. Ir vēl kādi cilvēki, ko varētu nosaukt par draugiem, bet tādu nav daudz.
– Vai “Jumpravas” Aigari to svin kā īpaši, jo grupā esat trīs?
– Grāvers vienu laiku mēģināja iekopt Aigaru dienas tradīciju ar koncertu, pieaicināja populārus Aigarus, viņi parunāja, spēlēja. Bet Grāvim tas salmiņš pārdega, un tagad vairs nekā īpaši nesvinam. Ja kāds atbrauc, tad pasvinam, neatbrauc – nesvinam. Bet kādreiz “Jumpravā” bijām četri Aigari, vecos laikos arī Voitišķis. Tiešām ļoti jocīgi sagadījās. Vajadzētu Ašo vēl pārdēvēt. Viņš – Ainārs (Ainārs Ašmanis – red.).
– Tādu dzīvi kā “Jumpravas” mūziķiem ne visiem lemts piedzīvot. Daiga Mazvērsīte par jums uzrakstījusi grāmatu “Jumprava. Leģendārās latviešu rokgrupas dzīvesstāsts”. Nacionālajā teātrī režisors Valters Sīlis par jums iestudējis muzikālu izrādi “Zem diviem karogiem”.
– Tagad Grauba par mums uzņem mākslas filmu (“Jumprava. Lielais notikums” ‒ red.). Aktieri sameklēti pēc līdzības ar mums, kādi bijām jaunībā līdz 1991.gadam. Mēs paši nebūsim kadrā. Graubam ir doma beigās kaut kā no tālienes parādīt mūsu koncertu vai ielikt uz titriem tādus, kādi esam tagad. Faktiski tā ir muzikāla filma, mūzika ir gandrīz visu laiku. Pamatā ir fonogrammas, mūsu tālaika balsis.
– Ja būtu iespēja kaut ko savā dzīvē mainīt, jūs to darītu?
– Bērnu mūzikas skolā būtu mācījies spēlēt nevis trompeti, bet klavieres, jo man kā “taustiņniekam” tā nedaudz pietrūkst. Tas arī būtu vienīgais.
- Sandra Pētersone
