Kad sešdesmito gadu beigās uz viņsauli pārcēlās mans vecvectēvs, man bija tikai deviņi gadi. Pēc tam vecvecmamma bieži sēdēja viņa ierastajā vietā Mājas priekšā uz soliņa un, pāri pagalmam vērstu skatienu, ieklausījās krēslojošajā tumsā.
– Tu dzirdi, kā Māja runā? – viņa klusām jautāja un ar žestu norādīja, lai ieklausos. Sakoncentrējos uz visaptverošo klusumu, bet neko nedzirdēju. Kaut kur telpu iekšpusē iečīkstējās kādas gultas atsperes, kūtī īsi ieblējās aita, tepat blakus uz Mājas palieveņa slinki žāvājās suns.
– Sadzirdēji? – vecvecmamma man jautāja, un es, negribēdama atzīties savā kurlumā, piekrītoši pamāju ar galvu.
– Visas pažobeles vēl joprojām dveš aiz skumjām, – mammuka grūtsirdīgi novilka. – Kā tētuka soļu atbalsis. Dzirdi? Viņš atkal krekšķina, pīpmanis tāds!
Bikli apsēdos viņai blakus, pie sevis cerēdama no šīs vietas kaut ko labāk sadzirdēt. Joprojām klusums, ja vien neskaita kailo koku zaru berzēšanos gar Mājas paksi un tāluma izgaistošu mašīnas motora troksni. Citu neko es tā arī nesadzirdēju, jo tolaik vēl nepratu ieklausīties Mājā.
Kad desmit gadus vēlāk arī vecvecmamma atvadījās no savas šīszemes dzīves, es atcerējos tās dienas dīvaino sarunu. Tolaik bija jau vasaras vidus, tāpēc pat vēlā novakarē Mājas tuvumā varēja saklausīt daudz vairāk skaņu: pagalma ozola putnu būros rosījās strazdu ģimenes, tuvējās pļavās čirkstināja sienāži, koku lapās čabinājās vējš, kūtī asti plīkšķināja nesen izslauktās govis, attālā laukā pukšķināja pļaujmašīna… “Varbūt vēl nav tā īsti klusā stunda, lai Māja sāktu runāt?” iedomājos un izlēmu sagaidīt tumsu.
Apgājusi krietnu līkumu, pieelpojusies nesen pļautā siena smaržu, jasmīnu un peoniju aromātu, atgriezos uz pagalma soliņa. Stundu pirms pusnakts visa iepriekš čalojošā dzīvība šķita norimusi. Bet tad kāda gara nopūta sasniedza manas ausis. Vai tās tiešām bija Mājas skumjas pēc aizgājējiem? Lai gan – varbūt tikai tālīna pūces sauciena atbalss? Vai es tiešām saklausīju čukstus? Bet varbūt tas bija tikai kāda grauzēja nemiers Mājas pažobelē?
Piecēlos no sola, lai ar skatienu aptvertu Māju. “Esmu ar tevi, neskumsti!” čukstēju. Tonakt es vēl nezināju, ka Māja lūdz pēc palīdzības – tās baļķu sienas bija skārusi sausā puve.
– Brants, – kādā rudenī secināja tētis un atzina, ka Mājas pamatus ir skāris mitrums. Kādu laiku pirms tam, kad pusgadsimtu ilgi kalpojušajā akā ūdens līmenis tā arī nepacēlās līdz ķēdē iesietajam spainim, viņš gan arī pateica tikai vienu vārdu un aizgāja prom zemu noliektu galvu: – Meliorācija…
Todien, kad tehnika, kas kalpoja smalki izstrādātiem plāniem, nesaudzīgi pārraka āderes visā Mājas teritorijā, neviens vēl nenojauta, kādu postu tā nodarīs Mājai.
Nācās atvadīties ne tikai no kupliem korinšu krūmiem un ķiršu dārza, bet arī no skaistas ainavas dārza stūrī. Vecajam novadgrāvim, kas līdz pat tai dienai lieliski kalpoja ūdens novadīšanai no laukiem, pēkšņi vairs nebija nozīmes. Rasējumos tā vietā pletās līdzens lauks. Tas nekas, ka vectēvs tur bija uzmūrējis pamatīgu caurteku ar sarkano ķieģeļu arku, un vecmamma šo attīrīto “upi” nosauca par Daugavu. Pavasaros abas gājām uz “Daugavas tiltu”, lai skatītos, kā “upē” kūst ledus, kā aiztek pa straumi paprāvi ledus gabali. Vēlāk grāvja malās ziedēja purenes, jūnijā – smaržoja kalmes… To bija grūti saprast, kāpēc kādā dienā tas viss izrādījās galīgi nepareizi un tika sastumts neglītā zaru, sakņu un akmeņu kaudzē.
Meliorācija iznīcināja arī vienu no trim vēsturiskajiem ozoliem, kas pirms vesela gadsimta iezīmēja Liedskalniņu īpašuma robežas, kā arī dabisko avotu ar ļoti dzidru ūdeni ozola tuvumā. Līdz ar to izzuda gaileņu un baraviku noriņa, kam pēkšņi pietrūka ierastā mitruma. Tagad tas krājās pirtiņā un novadgrāvjos, kas kalpoja mājas un kūts vajadzībām.
Ap to pašu laiku es pārstāju sēdēt uz mazā, zemē izveidotā pagrabiņa sūnu jumta, jo arī tas bija zaudējis savu seno laiku pievilcību. Uzkalniņa virsotni, kur ne reizi vien tikām sēdējušas abas ar vecvecmammu, gada laikā bija pārņēmusi ceriņu jaunaudze, un tētis neļāva to izcirst – krūmu saknes nostiprināšot zemes segumu uz pagraba augšējās daļas. Paklausīgi iekārtojos stāvu zemāk, ierīkojot dēļu soliņu starp divām pie pagrabiņa augošām kļavām. Kad sagribējās pabūt ārpus Mājas sienām, tur bija ērta sēdēšana. Reizēm šis soliņš pildīja teātra ložas funkcijas, jo tieši no turienes mājinieki varēja vērot manis un Harija sagatavoto koncertu vai izrādi.
Pagrabiņa sausais gaiss tolaik jau bija piesūcies ar mitrumu, un manās atmiņās vairs neieskanējās tik labi pazīstamais skārda piena kannas vāka atsitiens pret trauka malām. Vēl labu laiku pēc mammukas aiziešanas viņsaulē, šīs skaņa pie manis atnāca līdz ar silta piena krūzi, jo ilgus gadus tās bija pavadījušas viena otru. Pat vecmammai reiz tiku jautājusi: vai kāds ir pagrabiņā? Protams, ka nebija, vien manā iztēlē tā bija saglabājusies kā agrai rīta stundai piederīga skaņa. Gluži tāpat kā mammukas klapatošana ap paprāvo vistu pulku. Vēl šodien atceros maigo guldzināšanu aploka malā: “Tiba-tiba-tiba-tiba!” Un kā tās vistas tad skrēja un laidās! Tas bija tāds ausīm tīkams tracis, jo nozīmēja dzīvību: piederību, ēstgribu, steigu. Manu “tiba-tiba” izlutinātais putnu bars neatzina par īstu, un vajadzēja paiet ilgam laikam, līdz vistas pieņēma jauno barības piegādātāju. Diemžēl vēlā rudenī vistu kūtī naktī iezagās lapsas, un mammukas rūpju bērnus nespēja glābt pat divu suņu rejas. Kamēr tētis tika līdz kūtij, puse vistu bara gulēja asiņainā spalvu jūklī.
Ap to pašu laiku dārzā iznīka arī mammukas stādītais un lolotais dzeltenais ķirsis un medus plūme, un es spēju tikai skumji glāstīt to izkaltušos stumbrus un kavēties atmiņās – gan par ogu sulīgo mīkstumu, gan par vecvecmammas kluso klātbūtni.
Tā īsti un saprotami Māja ar mani sāka runāt pēc abu vecāku aiziešanas viņsaulē. Laikam jau saprata, ka viss bijušais ir neatgriezeniski nogrimis pagātnē, ka nākotnē viss vēl kādu laiciņu pastāvošais būtiski mainīsies. Kaut ikdienā tik ierastās norises vairs neturpinājās, nejaušas skaņas – realitātē vai iztēlē – turpināja par tām atgādināt.
Pēdējās dienās, kad vienatnē uzturējos savā bērnības Mājā, tā nemitīgi centās man atgādināt par pagājušo gadu notikumiem. Tā notiek, ja dzīve cilvēkam iedod klusumu. Tad ciemos nāk gan jaunas atklāsmes, gan atmiņu tēli, ko bieži pavada dažādas izjūtas. Sen dzirdētās skaņas atdzīvojās, un man brīžiem kļuva baisi: kā tā var būt? Cilvēku vairs nav, bet viņu soļu atbalsis vēl dzīvas.
Tolaik nakšņot izvēlējos otrā stāva istabā, kur pēdējos gados biju uzturējusies vienmēr, kad apmeklēju vecākus. Pie sijām vēl arvien karājās savākto tējas zāļu buntītes, stūros kalta nenovāktas Līgovakara meijas, gaisā vējoja viegls aizgājušās vasaras smārds. To istabu allaž bija vieglāk sakurināt, un tur ilgāk turējās siltums. Iekārtojusies uz siltummūrīša, es reizēm turpat arī iesnaudos un pamodos vien no būkšķa, grāmatai izslīdot no rokām. Caur šīs istabas lielo logu visa apkārtne bija redzama tikpat kā uz delnas, tāpēc tur jutos pasargāta no nelūgtiem ciemiņiem. Pēc Mājas saimnieka aiziešanas viņsaulē daudziem bija radusies interese par it kā izmirušo ēku, ko sargāja tikai vientuļa suņa rejas, tomēr ne jau šie trokšņi radīja nemieru, kas liedza naktsmieru. Jau pirmajā naktī saklausīju, cik dzīva spēj būt sena dzimtas Māja, kuras atmiņā tik daudz ierakstīts.
Kaut arī esmu loģiski domājošs cilvēks un visādām parādībām cenšos rast izskaidrojumu, es skaidri saklausīju skaņas, ko neizraisīja nedz vecās ēkas baļķu un dēļu skrapstēšana, nedz peļu čabināšanās un suņa dīdīšanās kaut kur ārpusē.
Kā pirmā par sevi atgādināja aka, liekot man piesteigties pie loga, lai noskaidrotu, kurš iekustinājis ķēdē iekārto ūdens spaini. To dzirdēju tik skaidri, it kā pati būtu pacēlusi akas vāku, atritinājusi ķēdi un ļāvusi spainim ritēt pretim ūdens virsmai. Tomēr pat pustumsā bija labi redzams – akas spainim neviens nav pat pieskāries…
Ieritinājos segās, pieglaudu abus iztraucētos kaķus un atvēru lasīt iesākto grāmatu. Krāsniņā jau bija izdegušas pēdējās pagales, šīberis aizvērts, un istabā bija ienācis mājīgs klusums. Tieši tāds, kādu biju cerējusi sev uzburt vēl pēdējoreiz, pirms Māja nonāk īrnieku rokās. Ieslīgu tajā kā siltā un saudzīgā dūnu mākonī.
Tad kādā mirklī skaidri saklausīju klusinātu akordeona skaņu – pāris akordus, ko varēja būt radījis it kā nejaušs pieskāriens taustiņiem. Vai ieskanējās arī klusa mūzika? Ieklausījos, bet neko vairāk nedzirdēju. Mirkli vēlāk manas ausis sasniedza gari stiepta smagnēja nopūta, un es zināju: tā plēšās sakļaujas gaiss, pirms instruments tiek nolikts mierā.
Kad vecais “Weltmeisters” izdvesa savu pēdējo nopūtu, tētis ilgus gadus sapņoja par jaunu, līdzīgu. Viņš uzskatīja, ka tikai šīs firmas ražotais instruments spēj radīt tik dzidras, mīkstas un vienlaikus raupjas skaņas, un par citiem mūsdienīgākiem akordeoniem pat domāt negribēja. Galu galā man paveicās Rīgā krāmu tirgū uziet šādu akordeonu, turklāt gana labā stāvoklī, un uzdāvināt to viņam. No laimes tētis tovakar spēlēja tik ilgi, līdz pirkstus pievarēja stīvums un balss aizsmaka no dziedāšanas. Duetā ar mammu viņu balsis allaž skanēja saskanīgi, un es jutos bezgala lepna par savu dāvanu. Protams, daudz iespaidīgāki bija tie akordeonu koncerti, kuros uzstājās visas trīs māsas un trīs brāļi Krūmiņi, kad visa dzimta pulcējās kopā Liezērē vecāku mājās. Tolaik biju vēl pamatskolniece un tā īsti nepratu novērtēt šo ģimenisko ansambli. Prātā un fotouzņēmumā piefiksēts tikai viens kadrs, kurā stāvu kopā ar bariņu māsīcu un atplestu muti brīnos, kā viņiem tik daudzbalsīgi sanāk. Tagad es noteikti domātu dziļāk: cik skaisti būtu, ja šo ģimenisko prasmi būtu pārņēmuši bērni vai mazbērni…
Tētis allaž slavēja “Weltmeistera” atšķirīgo, sudraboto un patīkami vibrējošo skaņu, un es zināju – tā melodiskā balss prasmīga spēlētāja rokās var aizstāt veselu orķestri. Diemžēl, kad pāris dienas pēc tēta nāves gribēju no skapja augšas nocelt akordeona kasti, lai atsauktu atmiņā reiz apgūtās melodijas, tā izrādījās tukša… Todien jau biju sapratusi, ka tēta tuvākie “draugi” no pēdējā apciemojuma nav aizgājuši tukšām rokām… Viņu sirdsapziņa nebija stāvējusi pāri pār iedzīvošanās kāri un bailēm no Dieva soda. Tāpēc skaidri zināju, ka apakšstāvā nav nedz “Weltmeistera”, nedz tēta…
Īsti nepaspējusi nobīties no šīs atskārsmes, saklausīju citus trokšņus – mammas steidzīgos soļus istabā zem manis un tik labi zināmo loga vērtnes atsitienu pret mūra sienu. Izkāpusi no gultas, steidzos palūkoties laukā un, tālu pārliekusies palodzei, paskatījos lejup. Logs joprojām bija tumšs un aizvērts. Atzīšos, ka tobrīd jutos ļoti nobijusies un steidzu klusiņām aizbarikādēt istabas durvis. Ja nu arī kāds mantkārīgs klaidonis tur lejā vēl kaut ko sev noderīgu meklē, lai meklē. Savādi šķita tikai tas, ka suns neizdvesa nekādu skaņu…
Tolaik jau biju dzirdējusi stāstus par līdzīgiem gadījumiem un dažādus pārspriedumus, no kā tas un kāpēc. Vieni gudri stāstīja par skaņām, ko iztēlei piespēlē zemapziņa, citi par klīstošām dvēselēm, vecvecmamma reiz tika stāstījusi par Mājas gariņu, bet gadījās arī kāds gudrs cilvēks, kurš šo parādību izskaidroja kā visīstāko realitāti, kuru tikai retais spējot sajust. Apziņa reizēm spējot uztvert citas realitātes jeb realitātes fragmentus, bet mans prāts visdrīzāk savā atmiņu kartē esot saglabājis tās skaņas, kurām vienā vai otrā mirklī vajadzētu atskanēt. Atmiņu atbalsis. Toreiz visu iecietīgi noklausījos un piekrītoši māju ar galvu, bet sevī paturēju domu, kas man šķita vismīļākā: caur šīm skaņu atbalsīm ar mani sarunājās Māja.
Par Mājas gariņu man savulaik daudz tika stāstījusi vecvecmamma un pat rādījusi ierīti virs siltummūrīša, kur reizēm noliekot maizes doniņu cienastam. Kā daudzreiz pārliecinājos pati, otrā rītā doniņas parasti vairs nebija. Atceros reizi, kad vecvecmammu pieķēru pustumsā sarunājamies ar kādu, man neredzamu, turklāt savādā vietā – maizes krāsns ierītes tuvumā. Kad bijīgi jautāju, kas tur bija, viņa pielika pirkstu pie lūpām, norādot, lai klusēju. Citā dienā viņa man paskaidroja, ka ar Mājas gariņu laiku palaikam vajagot sarunāties, būt laipnam, draudzīgam, mīļam un viņam patīkot, ja mājā vienmēr garšīgi smaržo pēc maizes vai pankūciņām. Ja ar Mājas gariņu saprototies, viņš esot lielisks palīgs visās Mājas lietās. Atceros, ka, maza būdama, šo stāstu pieņēmu kā noslēpumu, kuru zinu tikai es un mammuka, tāpēc īpaši saudzējamu. Gadiem ejot, tas pārvērtās par leģendu, kurā Mājas gariņš līdzīgi Sprīdītim aizgājis pasaulē laimi meklēt, līdz aizmirsās pavisam.
Bet ja nu tā tomēr nebija pasaka? Ja nu šai gadsimtu senajai Mājai patiešām ir savs Mājas gariņš? Kuram katram viņš nerādoties. Kaut vecvecmamma viņu esot redzējusi, man nebija palaimējies. Varbūt tieši tāpēc es tagad viņu sadzirdēju caur šīm senajām skaņām, kurām Mājas gariņš bijis liecinieks? Vai gan viņam grūti būtu pakustināt akas spaiņa ķēdi, pačīkstināt grīdas dēļus, smagi un grūtsirdīgi izpūst no plaušām gaisu un padipināt steidzīgiem solīšiem? Varbūt tas viss bija viņa sauciens pēc palīdzības un lūgums neaizmirst?
Tagad, kad pasaule bagāta ar visvisādām zināšanām, katrs var izvēlēties sev tīkamāko skaidrojumu. Man tās bija un paliks Mājas atbalsis, un man patīk ticēt, ka ne jau bez Mājas gariņa līdzdalības.
– Iveta Krūmiņa
