Kaut senajam sienas pulkstenim sen pārlūzušas atsperes un dzeguze jau pusgadsimtu klusē, ārēji uzspodrināts, tas joprojām atgādina par saviem goda laikiem: par stundām, kas krāja minūtes; par dienām, kas kā krāsaini dzijas kamoli satupuši gadskārtu grozos; par mūžiem, kas vismaz astoņus desmitus gadu turpat blakus vien ritējuši. Cik bagāta es kļūtu, ja šis vecais sienas pulkstenis spētu izstāstīt visu pieredzēto! Varbūt dzeguze, kas savulaik vismaz divus gadu desmitus apzinīgi skaitījusi stundas, gribētu papļāpāt un pastāstīt par savu īsteno saimnieci Karlīnu. No vecmammas stāstiem par viņu atceros visai maz.
Kad man bija trīs gadi, mamma atsāka strādāt skolā, un Mājas augšstāva istabā apmetās Līnas tante, mana auklīte. Trīs ziemas un četras vasaras ar nelieliem pārtraukumiem viņa pavadīja pie mums un bija mans rotaļu biedrs laikā, kamēr vecāki bija darbā. Līdz ar viņu Mājās savu vietu atrada skaista etažere, smalka sofa, kumode, stiklota bufete, ziemas ainava smagnējā sudrabotā rāmī un arī šis senais sienas pulkstenis. No Līnas tantes pūra tika izceltas tamborētas galdsegas un miniatūras sedziņas, dvieļi un palagi ar cakainām apmalēm, krustdūrienā izšūti dīvānu spilveni un pārvalki. Ne visam pietika vietas augšas stāvā, arī seno sienas pulksteni Līnas tante nevēlējās savā istabā, lai gan teicās esot saradusi ar dzeguzes uzbāzīgo klātbūtni. Viņa tam noskatīja vietu viesistabā – tur tam esot īstā goda vieta.
Gadu vēlāk, kad stāvo trepju dēļ auklīte pārcēlās uz lejas stāvu, uz istabu, kas atradās blakus manai, sienas pulksteni viņa tomēr izvēlējās pārvietot uz savu guļamtelpu. Kaut arī dzeguze savu atsperi jau bija nodeldējusi un reizēm atteicās izlīst no “ligzdas”, tagad tās sauciens manām ausīm šķita krietni skaļāks. Tiesa, auklīte tā nedomāja un neļāva “putnu” apklusināt.
Pašu Līnas tanti atceros visai spilgti. Neliela auguma, nedaudz apaļīga, sirsnīgu skatienu un klusu, maigu šūpuļdziesmu balsi. Sirmie mati allaž atglausti un pakausī sasprausti ar tolaik populāro pusloka ķemmi. Tumšās kleitas paslēptas zem allaž svaiga priekšauta un tamborētas stīvinātas krādziņas. Un kur nu vēl tā īpatnā Līnas tantes smarža! Mamma stāstīja: tieši tolaik augšas stāva istaba sākusi pārvērsties par ārstniecības augu svētnīcu un bagātīgi dāvājusi savu aromu ikvienam, kurš pavēris tās durvis. Miniatūrais adīkļa groziņš palaikam uzdāvinājis mums kādu smalku cimdu vai zeķu pāri, un visi jutušies tik laimīgi! Visdāsnākais pienesums, protams, tika manai garderobei: jaciņas un kleitiņas, krādziņas un cepures…
Manās maza bērna atmiņās piedzīvojumu ar Līnas tanti ir maz. Tās bija tāda rāma un klusa miera piepildītas dienas: ar mierīgām rotaļām, leļļu pārģērbšanu tamborētos lindraciņos, zīmēšanu un krāsošanu, ilgām pastaigām pagalmā un dārzā. Spilgtāku Līnas tantes tēlu ieguvu vēlāk no vecāku stāstiem par tiem laikiem.
Dzīvojot Mūsmājās, reizēm piesēžot pagalmā uz sola blakus tētukam, Līna visai bieži drupinājusi no priekšauta kabatas izceltu maizes riku un priecājusies par katru zvirbuli, kurš ieradies uz šo mielastu. Tāpat viņa priecājusies par lielo ābeļdārzu pie mājas un ticējusi, ka kādā dienā vienā no kokiem ligzdu ievīs dadzīšu pāris. Karlīnai jau no bērnības interesējuši putni. Savulaik pie viņas istabas loga bijušas ierīkotas vairākas barotavas, kur meitene vērojusi dažādu lidoņu izskatu un uzvedību. Īpaši Karlīna pievērsusies dadzīšu dzīvei. Stundām ilgi varējusi stāstīt par dadzīšiem un visiem apgalvot, ka tie ir visgudrākie putni.
Arī Mūsmājās esot, viņa vecvectēvam centās iestāstīt šo savu patiesību, bet tētuks iebildis: tā neesot vis tiesa, sava gudrība esot gan balodim, kurš vienmēr dūdojot: protu, protu, gan stārķim un pūcei… Karlīna, protams, pastāvējusi pie pašas iegūtās pārliecības, un tā šī domu apmaiņa visai bieži beigusies ar tētuka dusmīgu purpināšanu par dadzīšiem, kuri tikai izrādoties kā visgudrākie. Kādā no šādām sarunām vecvectēvs Karlīnu nosaucis par visgudro Dadzīti, un vēlāk izrādījies, ka šis apzīmējums iepaticies arī citiem.
Karlīna, nenoliedzami, bijusi ne tikai izcila rokdarbniece, bet arī “daudzlasītāja” ar labu atmiņu un analītisku prātu. Reizēm tētuks ar interesi klausījies viņas stāstos par citām valstīm, savādiem augiem un cilvēkiem. Sēdējis istabas stūrī, pakšķinājis savu iecienīto pīpīti un, ne vārda nesakot, vienkārši klausījies.
Kad sāku mācīties otrajā klasē, Karlīna izlēma doties prom. Tā pēkšņi nomazgāja vakariņās izēsto zupas šķīvi un paziņoja:
– Man jādodas prom.
Zinājām, ka tuvinieku Karlīnai nav, vienīgi kāda seno laiku draudzene, pie kuras viņa šad tad mēdza ciemoties. Zinājām, ka nav arī atpakaļceļa uz iepriekš īrēto dzīvoklīti, jo no turienes auklīte bija izvākusies ar visu mantību. Ziņa par viņas promiešanu bija liels pārsteigums. Uz jautājumiem par tādu negaidītu lēmumu nekādu konkrētu atbildi viņa nespēja sniegt. It kā kaut ko vajagot noskaidrot, nokārtot, gan jau ziemā būšot atpakaļ, lai neskumstot.
Kurp gan var doties astoņdesmitgadīgs cilvēks ar vienu somu, kurā sakrāmētas pašas nepieciešamākās mantas? Vecmamma pieteicās viņu pavadīt, tāpēc uzzinājām, ka Karlīna devusies uz Rīgu, uz slimnīcu. Pēc tam vairs auklīti netiku redzējusi, tikai viņas atstātās mantas vēl ilgi atgādināja par Līnas tantes savulaik tik neatsveramo klātbūtni. Smalkie tamborējumi un adījumi, raibās prievītes un smalkām mežģīnēm apdarinātās spilvendrānas, krustdūrieni uz priekšautu malām un blūžu aprocēm…
Vēlāk mēbeles tika pārkārtotas, arī pulkstenis atgriezās vecajā vietā lielajā istabā. “Dzeguzei” tas laikam bija liels pārdzīvojums, jo kopš tās dienas tā vairs neizkūkoja ne zilbes. Pulksteņmeistars gan vēl centās “putnu” atdzīvināt, nomainīja atsperes un ciparnīcu, bet – “dzeguzes” skumjas laikam jau bija pārākas par visiem mūsu centieniem… Aprīkots ar jaunām un skaistām pendelēm, pulkstenis tika pārregulēts uz dobju “bim-bam” atskaņošanu katras stundas robežās. Vecvectēvs to nokrustīja par “bimbotāju”. Bez “dzeguzes” tas vairs neesot nekāds pulkstenis.
Regulāri uzvilkts un eļļots, “bimbotājs” nepilnu gadu darbojās nevainojamā režīmā: ritmiski tinkšķināja, precīzi skaitīja laiku un bez skatīšanās ļāva noteikt diennakts stundu. Vecvectēvs gudri sprieda: “bimbotājs” darbojoties kā Mājas sirds. Vienā laikā mostoties, ceļoties, kustoties, strādājot un atpūšoties, vakaros sūtot pie miera. Viņam patika, no rīta pieceļoties, pastāvēt pulksteņa priekšā un kaut ko savā “funktierī” prātot. Varbūt viņš pateicās par vēl vienu mūžam atvēlēto dienu? Bet varbūt meklēja atbildi uz jautājumu – cik ilgi vēl atlicis? Kā nekā – Dzīves skaitītājs bija ticis jau līdz deviņdesmit gadu slieksnim…
Tajā rītā, kad vecvectēva sirds norima mūžīgā mierā, uz ilgu laiku apklusa arī “bimbotājs”… Tētis visādi izmēģinājās – eļļoja, tīrīja, vēlreiz eļļoja un vēlreiz aizveda pulksteņmeistaram. Tas pateica, ka tik vecas lietas par jaunām vairs nevarot uztaisīt.
Kaut arī tas visiem šķita saprotams, pulksteni aiznest uz pažobeli vai klēti vēl negribējās. Tik ilgi stāvējis goda vietā, lai jau paliek – kā glezna, kā Mājas sirds, kaut arī piekususi. Vēlāk ik pa laiciņam kāds ieminējās:
– Cik savāds klusums…
Tomēr doma par jaunu “bimbotāju” šķita pāragra. Vēl jau vecais greznojās savā vietā, kaut arī klusu ciešot un glabājot sevī atmiņas par reiz bijušiem laikiem.
Un tomēr – viņam vēl bija lemts “runāt”, turklāt ne reizi vien.
Tonakt, kad vecais pulkstenis “atdzīvojās” pirmoreiz, es jau biju iepazinusies ar sirmo, veco žurku, kas, nevienu netraucēdama, iegūlusies “vecuma maizi” nopelnījušā runča līkumā, sildījās uz virtuves plīts. Reizēm gan viņa mēdza arī pasirot pa Māju, jo zināja, kā viegli iekļūt istabā, tomēr bieži to nedarīja. Itin sātīgas vakariņas varēja baudīt no kaķu bļodiņas vai cūkām izvārītā ēdiena katla. Tikusi istabā, žurka prata pa galdsegu uzrāpties pie ābolu šķīvja un iekosties kādā gardā kumosā. Šī žurka izcēlās ar vērā ņemamām prāta spējām un labu ožu, jo, pirms pūlējās kaut kur uzrāpties, labi izplānoja ērtāko ceļu, kas ne vienmēr bija īsākais.
Tajā naktī, kad lielās istabas stūrī palika griestu sijā iekārti divi gabali dienā kūpinātās gaļas, kārdinājums bija tik milzīgs, ka žurka pārspēja pati sevi. Izvēlējusies “ērtāko” ceļu no krēsla uz aizkaru, pa aizkaru līdz stangai, no stangas uz bufeti, no bufetes uz veco sienas pulksteni, uz saviem spēkiem viņa lika lielas cerības. No pulksteņa augšas tikai īsa lēciena attālumā bija pats gardākais kumoss pasaulē, tāpēc viņa riskēja.
Tagad grūti pateikt, kas žurku pievīla: varbūt pietrūka spēka lēcienam, varbūt lēciens bija neveiksmīgs un beidzās ar ieķeršanos pulksteņa pendelēs, bet ilgi klusējušā pulksteņa mehānisms iedarbojās un, steidzīgi dimdinādams sen aizmirstās “bimbotāja” skaņas, vairs negribēja apstāties. Sen iestrēgusī atspere acīmredzot ar triecienu vai rāvienu tapusi atsvabināta un ar skubu centās panākt nokavēto: “Bim-bam, bim-bam, bim-bam…”
Tētis, protams, izbijās no negaidītā trokšņa, nekavējoties izlēca no gultas un, pamanījis paprāvo žurku iespraucamies sen zināmajā durvju aplodas pagrīdē, skaļi nolamājās. Viņš jau sen šo neatzīto mājdzīvnieku būtu izmetis no virtuves, tikai vecvecmamma iebilda. Šai žurkai tāpat kā vecajam runcim pienākoties “vecuma maize”, zobu tāpat viņai neesot.
Pēc tās nakts sienas pulkstenis kādu laiku darbojās neparasti naski, dienā apsteidzot vismaz stundas ceturksni. Kaut arī rīta stundās tas šķita maldinoši, ātri pieradām pie šī jaunā ritma. Diemžēl tā tas neturpinājās ilgi, kaut atspere tika uzvilkta regulāri un vienīgais iemesls apstāties varēja būt vecums. Drīz vien atkal iestājās klusums.
Īpaši centieni iedarbināt “bimbotāju” nesekoja, laikam jau bijām sapratuši, ka tas pats izlems, kā uzvesties tālāk. Pareizāk gan būtu teikt – to noteiks ārējie apstākļi. Kaut arī sirmā žurka vairs neizmantoja šo ceļu, lai pārliecinātos par saviem spēkiem, atradās citas dzīvās radības, kurām iepatikās pulkstenis.
Vispirms tās bija bezdelīgas. Pamanījušas, ka siltā vasaras dienā visas trīs Mājas ārdurvis stāv atvērtas, tās žvidzināja šurpu turpu, un jau pēc īsa brīža pulksteņa augšā veidojās smilgu un sīku spalviņu kārtojums. Tajā dienā nasko celtnieku būvkonstrukcijai nebija lemts turpināties un labi iesāktie pamati tika likvidēti, tikai tas nebūt nenozīmēja, ka ar to viss ir beidzies. Līdzko Mājas durvis atvērās, spītīgie putni uzņēma kursu. Tajā dienā, kad mamma ar dvieli un es ar tauriņu ķeramo tīkliņu centāmies izdzenāt nekautrīgos “īrniekus”, kādā brīdī tika aizķerts nevis putns, bet pulkstenis. Daudz netrūka, ka, stipri sašķiebies, tas noslīdētu no naglas un saplīstu, tomēr tā nenotika. Trieciena iekustināta, ieķērusies atspere atbrīvojās, un pulkstenis sāka skaitīt divpadsmito stundu.
Kaut kad vēlāk ar pulksteņa pendelēm gribēja spēlēties kaķis, pēc tam ap to sāka spietot sirseņu bars, bet divas vasaras vēlāk – kāda gaišpelēka, gandrīz balta dūja noslēpās aiz pulksteņa robotās augšas un iekārtoja tur mājvietu. Šos viņas nodomus mēs atklājām tikai tad, kad ligzda jau bija gatava. Klusi un nemanāmi viņa bija iemanījusies ielidot, nogaidīt, izlidot. Vecvecmamma neļāva dūju izraidīt. Tādus putnus nedrīkstot izgaiņāt – tie Mājai nesot svētību. Tā arī mazā baltā dūja tur ilgāk nekā mēnesi nosēdēja, līdz pati vecvecmamma saudzīgi savāca niecīgo perējumu un nolika drošākā vietā. Kopš pukstēt stājusi arī viņas sirds, pulkstenis vairs nav izdvesis ne skaņas. Kā daudz redzējis vērotājs tas bijis ar Māju līdz pēdējam brīdim un palicis pie manis kā vissenākās atmiņas.
– Iveta Krūmiņa
