Beļavas pagasta piemājas saimniecībā “Sviķi”, kur saimnieko Reveliņu ģimene, joprojām galvenā ir piena nozares joma. Šobrīd saimniecībā ir 37 slaucamas govis. Gotiņas “Sviķos” bija, ir un būs, jo tā ir māju saimnieces Lilijas Reveliņas sirdslieta. Viņa atzīst, ja nebūtu sirdslieta, bet domātu tikai par naudu, tad piena lopkopībai jau būtu atmests ar roku. “Tās visas man ir mīļas,” uzsver L.Reveliņa. Savukārt viņas dzīvesbiedrs Ivars smej: “Govis paliek deficīts. Nav daudz tādu, kas vairs tās tur.” L.Reveliņai katrai gotiņai devusi vārdu – Venta, Princese, Pelnrušķe, Saulīte, Gauja, Daugava, Bārbele, un atliek vien viņai pasaukt, gotiņas atsaucas, un nāk klāt savai saimniecei.
“Sviķu” pienu L.Reveliņa pārdod tiešajā tirdzniecībā Gulbenē jau 14.gadu. “Paši piebraucam, un cilvēki, kas vēlas pienu, to arī nopērk. Parasti pērk litru vai divus, dažreiz trīs litrus, ja vēlas sasiet sieru. Kādreiz uz pilsētu braucām trīs reizes nedēļā, bet tagad – vienu reizi nedēļā, jo daudzi seniori, kas iegādājās pienu, ir devušies mūžībā, bet jaunie lauku pienu nelieto. Jaunie ir pieraduši pie veikala piena. Jā, lauku piens ir treknāks, taču to var nolikt, lai pastāv, un nosmelt krējumu, bet, ja vēl ir par treknu, tad to var uzvārīt un atšķaidīt ar ūdeni. Mēs arī dzesējam pienu, kad vedam. Netirgojam siltu, bet ir, kas priekšroku dod tieši siltam pienam,” stāsta L.Reveliņa.
Tiešajā tirdzniecībā litru “Sviķu” piena tagad var nopirkt pa 60 centiem, pirms tam bija 50 centi. L.Reveliņa stāsta, ka ir, kas tirgo arī pa 80 un 90 centiem litrā. Visvairāk viņai sāp tas, ka daudzi nevēlas nokārtot nepieciešamos papīrus, sertifikātus tiešajai tirdzniecībai un ne tikai tirgo nelegāli, bet arī viens otru apmelno.
Agrāk tiešajā tirdzniecībā viņa tirgoja arī piena produktus, tagad gan ne. Tos gatavo tikai paši savām vajadzībām, jo neesot laika, spēka un veselības. “Gadi iet. Paši saviem spēkiem visu darām – es, mans vīrs, vīra brālis, dēls un arī meita, kad ir mājās no skolas,” stāsta L.Reveliņa.
Savukārt ar “Rankas pienu” Reveliņi ir pārtraukuši sadarbību. Tagad viņi pienu nodod “Jēkabpils piena kombinātam” un ir ļoti apmierināti. “Viņi paši atbrauc pēc piena katru otro dienu. Vasarā ir vairāk piena, bet tagad, kad gotiņas iet uz ciet laišanu, tad mazāk, taču gadā krietni pāri vienam simtam tonnu. Pašlaik gan nav pārāk liela cena – iznāk 48 centi par litru bez PVN, bet mums PVN ir mazais, jo esam piemājas saimniecība, nevis zemnieku saimniecība. Mazais PVN ir 14 procenti. Pienāk datums, un piena naudiņa ir kontā, nav jālūdzas. Esam tikušies arī ar pašu priekšnieku, kurš teica, ja mums vajag kaut ko atjaunot vai pirkt, tad ir gatavs bez procentiem aizdot naudu, pēc tam to atvelkot no piena naudas,” stāsta L.Reveliņa.
Viņa gan uzsver, ka paši cenšas visu izdarīt saviem spēkiem, arī projektos neiesaistās. “Labāk, ja neesi nevienam parādā,” saka L.Reveliņa.
Melnraibas un brūnraibas
L.Reveliņas govju ganāmpulkā gandrīz vairs nav Latvijas brūnās šķirnes govju. Tās kļuvušas par retumu, kaut gan bija laiks, kad tās bija ierasti redzēt ganāmies. “Viena otra ir Latvijas brūnā, bet lielākā daļa ir jauktas. Pārsvarā sakrustojušās ar “holšteinietēm” – melnraibām un brūnraibām. “Holšteinietes” labi dod pienu,” stāsta L.Reveliņa.
Govis tiek slauktas divas reizes dienā. Lai būtu labs izslaukums, nevar aizmirst par labturību un aprūpi. Jaunajā kūtī, kas uzcelta pirms četriem gadiem, govīm ir daudz labāki apstākļi. Vairāk slaucamo govju nepaliek, jo vietas kūtī ir tik, cik ir. Rudenī, ja naktī līst, ir auksti un vēl salna, tad govis ārā laiž, kad salna pārgājusi. Ziemu govis pavada kūtī. “Esam arī ziemā mēģinājuši laist ārā, bet tās aiziet līdz durvīm un iet atpakaļ kūtī, jo nemaz negrib ārā. Arī rudens aukstos vakaros ir tāpat – pašas negrib vairs ārā. Gotiņas tiek aprūpētas un mīlētas,” stāsta L.Reveliņa.
Lai izslaukums būtu lielāks, svarīga ir barība. “Obligāti vajadzīgi milti. Paši graudus neaudzējam, tos pērkam no vietējiem zemniekiem. Vienīgi paši maļam, un tad tos svaigus un siltus katru rītu dodam gotiņām. Dodam kaļķi, minerālbarību, svarīgs arī sāls ar vitamīniem. Ziemā dodam arī kartupeļus, tagad, rudenī, ābolus. Gotiņām, protams, ir jāiet svaigā gaisā. Esmu pret to, ka lielās fermās govis uzturas iekšā. Ārā gotiņām ir zālīte, saule, D vitamīns, arī nomazgājas tās lietus ūdenī. Svaigā gaisā ir pavisam kaut kas cits. Katru vakaru arī vasarā dodam sienu, lai ir rupja barība. Visu to labāko gotiņām! Govis ir jāmīl. Es nekad pret gotiņām nepaceļu balsi. Tās ir mierīgas, nevienam nesper, nāk pie rokas un visas gaida,” stāsta L.Reveliņa.
Domu par saules paneļiem atmet
Arī “Sviķu” saimniecībā izjūt gan elektrības, gan degvielas sadārdzinājumu, arī rezerves daļas tehnikai kļuvušas krietni dārgākas. “Elektrību patērējam diezgan daudz. Salīdzinot ar pagājušo mēnesi, patērējām 250 kilovatus mazāk elektrības nekā iepriekšējā mēnesī, bet maksāt vajadzēja krietni vairāk. Bija doma par saules paneļiem šogad, tomēr, visu izsverot, pārdomājām. Tas ir pārāk dārgi, un nevar zināt, kā viss tālāk. Ieguldījums ir liels, un jāņem vērā tas, ka ar katru gadu tie kļūst vājāki. Nopirku diezgan jaudīgu ģeneratoru, lai tiešām govis nepaliek kādreiz neizslauktas, ja nav elektrības. Tas ir diezgan ekonomisks. Visu, ko nopelnām, visu laiku ieguldām,” stāsta L.Reveliņa.
Viņa skaidro, ka valsts atbalsta viņiem kā piena nozarē strādājošajiem nav. Par lopiem maksā, ja ir pārraudzība – pēcnācējus iegūst no vaisliniekiem un vaislas materiāla, bet “Sviķos” pārraudzības nav. “Mēs nopērkam no citas fermas kādu bullīti un izaudzējam par lielu vaislas bulli. Vienīgais atbalsts ir Eiropas maksājums par sakopto zemi. Bet, ņemot vērā cenas un to, ka paši daudz nomājam zemi, tad no šī Eiropas maksājuma nekas daudz arī nepaliek,” saka L.Reveliņa.
Dara, lai pašiem viss ir
Saimniecībā darba ir daudz. Bez govīm Reveliņiem ir arī vistas, cūkas, zosis, tītari. “Darām, lai pašiem viss ir. Paši visu ražojam un veikalā ļoti minimāli ko pērkam. Zosis dzīvo savā vaļā, un no vienas zoss iztecinājām trīs litrus tauku. Gaļa ir ļoti garšīga. Arī tītari ir taukaini. Vistiņas mums perē, bet izperē vairāk gaiļus, līdz ar to vistiņas pērkam. Arī medus ir pašiem savs – dabiskais viršu medus veselībai. Protams, reizēm ir grūti, bet tāpēc jau nav ko krist izmisumā. Ir jāstrādā un mums nekad nav garlaicīgi. Tiem, kuriem ir veselība, ir jāstrādā, jo nevienam nekas par velti nenāk. Lai valsts domā par senioriem, vientuļiem veciem cilvēkiem, kuriem ir mazas pensijas, bet rēķini jāmaksā. To, cik viņiem ir grūti, redzu, kad vedu pienu tiešajā tirdzniecībā. Lai viņiem palīdz! Žēl to cilvēku, kuri vairs nevar strādāt un kuriem nav veselības. Bet citi, kuri var strādāt, lai iet strādāt, un, ja strādā, tad badā nenomirs, jo mūsu zeme ir ļoti bagāta, tikai slinkums jānoliek pie malas,” uzsver L.Reveliņa.
- Inita Savicka
