Novembri mēdzam saukt par patriotu mēnesi. Par to, vai patriotisma apliecinājumam pietiek ar sarkanbaltsarkanas lentītes piespraušanu pie apģērba, aicinām uz sarunu Personības pilnveidošanas centra direktori Indru Melbārdi.
Viņa uzskata, ka patriotismu raksturo saimnieka apziņa, gatavība darboties Latvijas labā arī ikdienā. “Nav pasaulē daudz to tautu, kam ir pašiem sava valsts. Latvijas karoga simbols, lentīte pie atloka, ir vizuāls atgādinājums, ko izmantojam, lai pasvītrotu savu attieksmi – es novērtēju, lepojos un atbalstu šo valsti. Ir labi būt ar karodziņu tieši svētku periodā, jo ne vienmēr viss ir jāafišē,” saka I.Melbārde.
– Kāds, jūsuprāt, kopumā ir Latvijas iedzīvotāju patriotisma līmenis?
– Cilvēki, protams, ir dažādi. Savas domas un enerģiju gribas virzīt uz to tautas daļu, kas ir patrioti. Pēdējā laika notikumi izgaismo to, ko iepriekš nojautām, bet “paslaucījām zem tepiķīša”. Izrādās, ka līdzās mums ir valstij nelojālie, kas varbūt pat gaida citas armijas ierašanos. Bet svētku laikā nebūtu jāliek akcents uz viņiem, jo tam, par ko domājam, piedodam enerģiju.
Ir cilvēki, kas, neskatoties ne uz ko, vēl vairāk patriotismā auguši. Daudz ko no ukraiņiem mācāmies, un šis ir vērtību pārvērtēšanas laiks. Domāšanu taču var fokusēt uz labā vairošanu. Vienlaikus patriotisms zināmā mērā var izpausties reālā rīcībā, lai apturētu nejēdzību pret valsti. Kaut vai aizrādot vai saucot palīgā policiju, valsts drošības iestādes. Esmu novērojusi, ka pēdējos mēnešos Latvijas iedzīvotāji šajā ziņā kļuvuši aktīvāki. Arī pašai nesen nācās aicināt kārtības sargus pārkāpuma sakarā. Policisti ieradās operatīvi, bija laipni, saprotoši, un viss tika korekti atrisināts.
– Rīga izceļas ar ievērojamu cittautiešu īpatsvaru. Vai, strādājot galvaspilsētā, jūtat šo ļaužu noskaņojumu, negatīvas tendences?
– Sekojot ziņām, zinu, ka tādas ir, bet pati neesmu Pļavnieku vai Purvciema vidē. Rīgas centrā “pretstāvi” nejūtu. Krievvalodīgie, ar ko man darīšana, cenšas komunicēt latviski, un kursos par politiku nerunājam. Viedokļi var būt dažādi, bet tā bijis arī “miera laikos”.
Uzkrītoši vairāk galvaspilsētā parādījušies tūristi studenti no Indijas un Āfrikas. Viņi ir miermīlīgi un korekti.
Pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainas karogu Rīgā, salīdzinot ar citām mūsu valsts pilsētām un Lietuvu, ir ļoti daudz. Rīgas dome sniedz atbalstu ukraiņiem, atvēl viņiem atsevišķas ēkas, populāras ir ukraiņu kafejnīcas. Reizēm šur tur parādās negatīvi uzraksti, kaut kas tiek sabojāts, bet kopumā jūtama labestīga attieksme. Prieks, ka ar to cilvēki dalās sociālajos tīklos. Manuprāt, mums jācenšas pamanīt labo gan pašos, gan līdzcilvēkos.
Kā panākt, lai šeit dzimušie un dzīvojošie citu nāciju pārstāvji cienītu un atzītu Latviju un tās vērtības? Latviešiem jāsāk ar sevi, savu ģimeni, savu darbavietu.
Būšu nepopulāra – lielu netaisnību latvieši nodarīja cittautiešiem, kas bija uz barikādēm. Kopā taču cīnījāmies par vienu ideju. Tad parādījās pareizie un nepareizie, savējie un pārējie. Tas bija skarbi un sāpīgi, un, manuprāt, netaisnīgi.
Šodienas apstākļos jābūt noteiktiem un stingriem, jāievēro likums un jāaudzē pašiem sava pašapziņa, un ikdienā pašiem jāciena sava valoda – gan krievu, gan angļu valodas klātbūtnē. Padomju varu slavinošo pieminekļu vairs nav, tiek attīstīta ideja par obligāto karadienestu. Labi arī, ka valsts, kaut ar lielu nokavēšanos, ir slēgusi oficiālu pieeju Krievijas televīzijas kanāliem.
– Par sevi mēdzam ironiski teikt: kur seši latvieši, tur septiņas partijas. Varbūt netiekam vaļā no viensētnieka un aizvainotā nabadziņa sindroma?
– Latviešiem jābeidz savā starpā rieties. Godīgi sakot, es televīzijā labprātāk skatos ziņas no Ukrainas, nevis to, kā Latvijā tiek veidota valdība. Krēslu dalīšana, šķiet, notiek mazliet korektāk nekā citus gadus. Manuprāt, mēs vēlēšanās izcīnījām ļoti svarīgu uzvaru, lai pie teikšanas netiktu “prokremliskie” spēki, jo aiz viņiem ir liela nauda cilvēku prātu ietekmēšanai.
Ceru, ka valsts pārvaldē būs jaunas vēsmas un darba stils. Šis ir augšanas process, atjaunotajai valstij vien trīsdesmit divi gadi, izdzīvojam savstarpējo kašķu “masaliņas” – iekrītot uz visādiem “kaimiņiem” un “gobzemiem”. Būs cita līmeņa problēmas, ziema solās būt sūra, mums visiem nāksies savilkt jostas.
Man ir sava teorija, kas varētu būt Latvijas “Nokia”. Mūsu cilvēku spēks un potenciāls – esam talantīgi, skaisti un uzņēmīgi. Kad grūti, mākam saņemties, bet esam arī drusku ņaudulīgi. Sak, igauņiem un lietuviešiem arvien izdodas labāk. Naratīvu, ka Latvijā viss slikti, jo valda režīms, pirms vēlēšanām attīstīja apmaksāti algotņi, tostarp daža atmodas “lakstīgala”. Dažādi spēki sacentās, kurš vairāk nomelnos valsti. Pēc tam ne viens vien “aplipinātais” ar putām uz lūpām stāstīja tālāk, cik viss ir slikti. Nu nav viss slikti!
Manuprāt, mums nevajag daudz uz citiem skatīties un valdību nepārtraukti kritizēt, bet pašiem saņemties, vienam otru vairāk atbalstīt. Un izkopt prasmi pamanīt labo, lepoties ar sevi, domās, runās un darbos vairot labo. Par ko domājam, tam piešķiram spēku.
Savulaik Vaira Vīķe-Freiberga mudināja lepoties ar savu valsti: neesam mēs bāreņu tauta, esam gudri un stipri. Arī šodien ir vajadzīgs harizmātisks līderis, kurš stiprina pašapziņu – esmu latvietis! Jā, dzīvojam starp lielvarām, taču varam paši daudz ko vērst uz labu, jo sliktais ir sadarīts ar pašu rokām.
Būtu mana teikšana, aizliegtu preses izdevumus, kas, piesedzoties ar vārda brīvību, necienīgi izsakās par Valsts prezidentu. Tas ir amorāli!
– Dzimtenes mīlestība nerodas automātiski. Kā to iedēstīt?
– Apsveicami, ka pašlaik valstiskā līmenī tiek stāstīts, kā veidojas dezinformācija. Pētnieciskā žurnālistika atšifrē melus, bet tā ir adata siena kaudzē. Cilvēka prāts radis vispārināt, noderīgāk būtu vispārināt labo.
Klausījos par ieročiem “Haimars”, ko Latvija gatavojoties iepirkt, vairākkārt pārmaksājot salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm. Ar faktiem tika pierādīts, ka tā nav, bet daudziem ir izdevīgi šādu nepatiesu ziņu tiražēt. Un cilvēku prātos atkal veidojas negatīvs vispārinājums. Domāju, ka tas bija mērķtiecīgi virzīts process no Kremļa puses. Kiberkarš ir arī cīņa par cilvēku domāšanu. Mums vajadzētu to saprast, kļūt gudrākiem un stiprākiem, viltus ziņas lasot. Stiprums rodams, izkopjot sevī racionālu, pozitīvu pasaules redzējumu. Vienam tas ir iedzimts vai ieaudzināts, bet citi to var uztrenēt, izkopt. Arī slimnīcā guļot, iespējams ieraudzīt kaut ko labu, piemēram, smaidīgu māsiņu vai sauli aiz loga. Kad domāšanas deķītis tiek vilkts labo lietu pusi, smadzenēs izdalās laimes hormoni, kas veicina labsajūtu un vairo enerģiju.
Sarežģītos laika posmos īpaši jāsarūpē sev pozitīvisma vitamīni – lai domāšana atpūšas no grūtībām. Iepriekšējā ziema pagāja “kovida” zīmē. Tiešsaistē organizēju trīsdesmit piecus meditāciju vakarus. Pēc tam saņēmu atsauksmes – daudziem tas palīdzējis vieglāk aizvadīt grūto periodu.
Iziešana cauri fiziskām un psiholoģiskām cīņām mūs gan stiprina, gan arī novājina. Bet dažkārt pietiek paskatīties, cik smagi klājas cilvēkiem Ukrainā, lai saprastu – mēs labi dzīvojam.
Aizgāju līdz Kara muzejam, kur stāv no Ukrainas atvestā ložu sacaurumotā automašīna “Orļiks”. Raudāju. Reizēm ir noderīga arī tāda konfrontācija.
Turpinās diskusijas par to, ka šogad nebūs svētku salūta un gaismas instalāciju. Ceru, ka pompozais, dabai nedraudzīgais un lielu naudu tērējošais ārējais spožums aizies nebūtībā.
Svētkus nevajag vienmēr gaidīt no valsts. Padomāsim, ko paši varam darīt, lai būtu svētku sajūta, lai mūsu bērni augtu par Latvijas patriotiem. Vai 4.maijā mājās gribam par svētku nozīmi runāt, aizbraukt ekskursijā uz kādu skaistu vietu Latvijā? Vai 18.novembrī mums ir svētku pusdienas un iedegtas sveces? Latvija sākas ar mums pašiem.
– Valija Beluza
