Tāpat kā četrgadīgu vai piecgadīgu bērnu vecāki vienu pašu nelaiž pastaigāties pa pilsētas ielām, arī interneta vidē bērns nedrīkst būt viens pats bez uzraudzības un kontroles. Vecākiem jāredz un jāzina, ko bērns dara virtuālajā vidē, jānoteic robežas, jāpamāca, tomēr nedrīkst bērnu biedēt, sakot, ka internetā viss ir slikti. Mūsdienu tehnoloģijas ir uz palikšanu, atliek vien parūpēties par drošību.
Kādi ir priekšnoteikumi drošai interneta lietošanai, eksperti diskutēja bērnu digitālās veselības dienā. “Laikmets ir tāds, ka mūsu dzīve lielā mērā notiek digitālajā vidē un nekas neliecina, ka tas būtu pārejošs. Ar to ir jārēķinās, ka mūsu bērni augs tādā nākotnē. Līdz ar to no fiziskās vides digitālajā ir iemigrējuši arī dažādi riski, piemēram, materiālie un morālie. Jāsaprot, ka internets un tehnoloģijas nav ne labas, ne sliktas. Var izdarīt brīnišķīgas, pieredzi bagātinošas lietas, bet ir savi drošības noteikumi, kas jāievēro. Mēs, vecāki, ar tādiem augām fiziskajā vidē, mūsu bērni – digitālajā vidē. Ja nedrīkst kāpt onkuļa mašīnā, tad ir lietas, ko nedrīkst darīt arī internetā,” skaidro “Tet” ilgtspējas attīstības direktore Adriana Kauliņa.
Pirmo ierīci iedod vecāks
Psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs norāda uz trīs pārmaiņām, ko radījusi digitālā bērnība.
Pirmkārt, tā ir vecāku pieredze – viņi bērnus audzina citādāk un atšķirībā no tā, kā auga paši, norma ir mierināšanai iedot telefonu. Otrkārt, mainījusies pašas bērnības pieredze. Bērnība ir citādāka, un komunikācija notiek arī digitālajā vidē. Treškārt, moderno tehnoloģiju dēļ ir krietni samazinājies laiks, ko bērni pavada ārā, kustībā. Tam sekas ir aptaukošanās, arī mentālās veselības problēmas, piemēram, trauksme un depresija.
Tieši vecāki ir tie, kuri pirmie iedod bērnam ierīci, un vecākiem ir jābūt tiem, kuri nodrošinās, lai saturs būtu kvalitatīvs, pozitīvs un izzinošs. “Mazs bērns klausās, ko vecāki saka un atļauj skatīties. Ir jāpaspēj ielēkt vilcienā, kamēr tikai tas sāk atiet. Jāsāk runāt jau ar mazu bērnu. Ja tikai tīņa vecumā vecāki sāks interesēties, ko viņš tur, internetā, dara, viņš nesapratīs, kāpēc tagad vispār sāk ko aizliegt vai audzināt. Jāsāk uzreiz. Tiklīdz bērnam ir rokās planšete, jābūt katram vecumposmam atbilstošam saturam,” norāda “Drossinternets.lv” vadītāja Maija Katkovska.
Ričijs Rū un internets
Lai palīdzētu vecākiem sarunās ar bērniem par drošu internetu un darītu to viņiem saprotamā valodā, “Tet” radījis jaunu izglītojošu raidījumu “Ričijs Rū un internets”, kurā par drošu un atbildīgu tīmekļa lietošanu mācās arī bērnu iemīļotais lācēns Ričijs Rū. Sadarbojoties ar “Drossinternets.lv”, tapuši arī radoši uzdevumi, darba lapas un testi. Četri līdz septiņi gadi ir īstais vecums, kad sākt iepazīstināt bērnus ar interneta pasauli.
“Nevar iedot četrgadīgam bērnam planšeti, ieslēgt “YouTube” un aiziet. Ja tā ir vecāku planšete, tur ir pieaugušo iestatījumi. Internetam ir atmiņa – tas, ko vecāks iepriekš skatījies, kādas bija viņa intereses, dažādu reklāmu veidā var tikt piedāvāts arī bērnam, turot rokās planšetdatoru. Vienā brīdī viņš skatās multfilmu, bet pēc mirkļa saturs var būt bērnu vecumam neatbilstošs video, ko vecāks skatījies iepriekš. Tādēļ vecākiem jābūt blakus un īstajā brīdī jānoreaģē. Pirms iedot bērnam ierīci, tā ir jāsagatavo – iestatījumos jāuzliek ierobežojošs režīms. Ideālā variantā – bērnam ir sava planšete, ko izmanto tikai viņš vai kopā ar līdzīga vecuma bērnu,” iesaka M.Katkovska.
Jāiemāca, ka jebkurā brīdī viņi var vērsties pie vecākiem, ja saskaras ar kādām problēmām internetā vai nesaprotamu saturu. Jājūt atbalsts no vecākiem, nevis nosodījums.
Ciest var katrs
Tieši vecāku rokas ir visefektīvākais ierobežotājs, cik ilgi bērnam pavadīt laika ierīcēs – viņi var paņemt no bērna šo ierīci. “Reizēm liekas, ka vecāki ir bezspēcīgi. Kādēļ? Jo baidās, ka bērns kļūs histērisks. Ja tā notiek, tad tā ir droša zīme, ka ir laiks noņemt ierīci. Tā nav labi. Nevajag baidīties no ierobežošanas. Jo mazāki bērni, jo vairāk vajag ierobežojumus no ārpuses. Bērns pats nepieņems lēmumu izslēgt datoru vai planšeti. Datora “štepselis” jāizrauj vecākiem. Pusaudzim “uzlikt rāmjus” vairs nevarēs. Kamēr bērns ir mazs, jārada dzīves modelis, kādu vecāki vēlēsies arī vēlāk,” teic N.Sakss Konstantinovs. Ja bērns ir neapmierināts, pēc ierīces izslēgšanas jāieinteresē ar citu izklaidi, piemēram, galda spēlēm, pastaigu.
“Mūsdienu kibernedrošības apstākļos tas, vai jūsu mājas dators būs upuris, ir jautājums nevis “vai”, bet “kad”. Nelietot nekādas aizsargprogrammaparatūras ir vieglprātīgi. Ja skatāmies uz pieaugušo pasauli – milzīgie zaudējumi, kas ir nodarīti lietotājiem, lielā mērā ir no informācijas, ko paši labprātīgi izpauž un iedod ļaunajiem lietošanā. Tā nav tikai bērnu problēma, bet arī pieaugušo – cik gatavi esam svešiniekiem atklāt informāciju par sevi un vai spējam pasargāt sevi interneta vidē,” teic A. Kauliņa.
– Agita Bērziņa
3 ieteikumi vecākiem!
1. Anonimitāte. Ja darba vidē labais kodekss ir pateikt savu vārdu un uzvārdu, padarīt redzamu bildi, komentēt ar savu īsto identitāti, tad bērniem interneta vidē viss ir tieši pretēji – nestāstīt neko par sevi, diskutēt anonīmi, neatklāt informāciju.
2. Būt modriem. Virtuālo draugu nav, bērniem spēļu vidē nevajag iesaistīties sarunās ar citiem tās dalībniekiem. Šķietami pazīstams var būt ļauns svešinieks. Tomēr spēlēs var būt reāli draugi – klasesbiedri vai pagalma bērni, ar kuriem sarunāties. Četrus gadus vecam bērnam sarunām internetā nav jābūt.
3. Teikt bērnam: nav tava vaina. Ja arī internetā kādas lietas notiek ne tā, kā vajadzētu, un bērnam ir sajūta, ka mammai tas nepatiks, tādēļ labāk neteiks, ļoti būtiski vecākiem jau no paša sākuma iemācīt bērnam, ka tā nav viņa vaina.
KOMENTĀRS: Telefons nav mierinājums
Klīniskā psiholoģe Kristiāna Kalniņa: “Iedot bērnam telefonu ir pirmais un ātrākais veids, kā nodarbināt viņu, lai vecākam būtu brīvais laiks. Protams, telefons sniedz prieku, ir aizraujošs. Ar laiku tas veidojas kā ieradums. Ieradums tādā veidā nomierināties, bet neattīstās pašregulācijas spējas. Iespējams, pašam vecākam trūkst zināšanu, kā nomierināt bērnu. Iedod telefonu ir ātrs risinājums. Piemēram, brīžos, kad bērns niķojas, stāvot garā rindā veikalā vai gaidot pie ārsta. Telefons vienmēr ir līdzi. Tomēr to var mainīt. Tāpat kā telefons vienmēr ir līdzi, līdzi ir arī elpa, un tā ir bez maksas. Jāmāca bērnam elpot – iztēloties, kā vēderā piepūšas balons, kādā krāsā tas ir, var iztēlē nopūst svecīti vai pasmaržot puķīti. Tas gan jāapgūst pirms tam mājās, mierīgā atmosfērā, nevis tad, kad bērnam ir emocionālā krīzes. Metode būs piemērota trīs, četrus, piecus gadus veciem bērniem, ne mazākiem. Ar mazākiem bērniem vienkārši jārunā. Tāpat kā mācām bērnam tīrīt zobus, pārtīrām un sekojam līdzi notiekošajam, tā arī vecākam jāmāca un jāpalīdz bērnam regulēt emocijas. Labs veids, kā nomierināt bērnu, ir piedāvāt fiziskās aktivitātes – apskriet ap māju, pietupties noteiktu skaitu reižu. Lielākiem bērniem var stāstīt, ka arī vecākiem ir stresa situācijas, minēt konkrētu piemērus un skaidrot, kā tās atrisinātās.
Nereti bērni dusmojas un saka, ka mamma vai tētis paši pavada daudz laika ar telefonu rokā. Bērniem liek nolikt telefonu, bet paši to nedara. Bērns neredz, ka tehnoloģijas vecākam palīdz. Redz tikai to, ka vecāks kaut ko dara telefonā, bet neredz, ka mamma vai tētis sazinās ar vecāko brāli vai māsu, veic darba pienākumus, apskatās laika prognozi, lai zinātu, ko rītdien vilkt mugurā. Ar bērniem ir jārunā un jāstāsta tas, ko viņi tobrīd dara telefonā. Bērnam jāsaprot, ka vecāks neskatās video vai nespēlē spēlītes, bet dara kādu uzdevumu.
Tomēr ir brīži, kad visiem telefoni jānoliek. Ģimenē var vienoties, ka vakariņu laikā telefoni nav uz galda un neviens neskatās video. To dara un ievēro visi, arī vecāki. Lai nav netaisnības sajūtas. Arī vecākiem vajadzīga atpūta no ierīcēm. Var likt telefonu lādēties iespējami tālu, lai nav vēlmes paņemt rokās. Lai rituāli strādātu, tie jāievēro visiem, un jāatceras, ka robežas izvirza vecāki. Reizēm var būt atkāpes un noteikumi var būt demokrātiski, nevis autoritatīvi. Tikpat svarīgi ir atcerēties, ka attiecības ar bērnu veidojas tiešajā komunikācijā – runājoties un apskaujoties. Nevis tad, kad katrs lūkojas savā ekrānā. Bērnam pirmās attiecības dzīvē ir ar vecākiem. Rodas priekšstats par uzticību otram.”
