Tas, ka vari kādam palīdzēt un likt pasmaidīt, gandarī jauno ārsti novadnieci Gitu Dambrovu, kurai šobrīd ikdiena ir saistīta ar trīs slimnīcām – Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu, kur darbdienās ir rezidente pulmonoloģijas specialitātē, Vidzemes slimnīcā, kur dežurē uzņemšanas nodaļā, un “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā”, kur dežurē Gulbenes steidzamās medicīniskās palīdzības punktā.
“Kā teicis Pauls Stradiņš, tikai labs cilvēks var būt labs ārsts, un es tam simtprocentīgi piekrītu. Ļoti labi noder arī spēja saglabāt mieru stresa situācijās. Studiju laikā visgrūtākais bija iemācīties tikt galā ar lielo informācijas apjomu, kas bija jāapgūst salīdzinoši īsā laikā. Negulētas naktis nebija retums, bet tas labi trenēja nākotnes dežūrām slimnīcās,” pieredzē dalās Gita.
Sirdī – dabas bērns
Skolas laikā Gitas mīļākie mācību priekšmeti bija dabaszinības un bioloģija, tādēļ jau 10.klasē viņa bija nolēmusi savu nākotni saistīt ar eksaktajām zinātnēm.
“Kopš bērnības sanāca diezgan daudz uzturēties slimnīcās, un ārsta profesija likās kas ļoti īpašs. 11.klasē “Ēnu dienā” devos uz Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu “Gaiļezers”, kur pavadīju dienu kopā ar profesori Ilzi Konrādi. Pēc šīs dienas man bija skaidrs, ka tas ir tas, ko vēlos darīt katru dienu. Toreiz biju arī Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijā, bet šķita, ka mani vairāk saista darbs ar cilvēkiem, tādēļ izvēle krita par labu medicīnas studijām. Bet iestājos arī Latvijas Universitātes “biologos” un vēl līdz pēdējai dienai nevarēju izlemt, kurā universitātē mācīties. Krustmāte, mana tēva māsa, zinātniece Maija Dambrova, kura ir Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītāja, mani nedaudz pamudināja iet studēt medicīnu, smejot, ka ar vaboļu lasīšanu pļavā neko prātīgu nenopelnīšu. Sirdī esmu dabas bērns un noteikti starp “baltajiem” biologiem, kuri ikdienu pavada laboratorijās, un “zaļajiem” biologiem, kuri vairāk pēta floru un faunu, tieši atrodoties dabā, es noteikti būtu pievienojusies “zaļajiem”. Apsvēru arī studēt veterināro medicīnu, bet Jelgava šķita sveša pilsēta, tādēļ nedaudz baidījos studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē,” stāsta Gita.
Viņa uzsver, ka laika gaitā ir sapratusi – galvenokārt vēlējās kļūt par ārstu tādēļ, ka ļoti patīk palīdzēt cilvēkiem.
Ikdiena – dinamiska un izglītojoša
Pēc medicīnas studiju beigšanas Gita nolēma, ka nākotnē noteikti nevēlas palikt kādā no Rīgas slimnīcām, tādēļ slēdza sadarbības līgumus ar Vidzemes slimnīcu, kā arī ar “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienību”. Šobrīd viņa ir sertificēta interniste, jo šogad pabeidza studijas internās medicīnas specialitātē. Pirmie pieci rezidentūras gadi Gitai pagāja pārsvarā Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā “Gaiļezers”. Tad līdztekus savai rezidentūrai viņa mācīja arī jauno ārstu paaudzi, vadot propedeitikas (ievads kādā zinātnes nozarē) nodarbības Rīgas Stradiņa Universitātes Iekšķīgo slimību katedrā.
“Kopumā šogad uzsāku savu divpadsmito studiju gadu Rīgas Stradiņa universitātē. Kāpēc iekšķīgās slimības un pulmonoloģija? Tā bija izvēle, kuru ietekmēja ļoti daudzi faktori. Kā jau iepriekš minēju, man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem, un vispār esmu diezgan liela pļāpa, tādēļ noteikti gribēju būt ārsts, kuram daudz jārunā ar pacientiem. Pirmo sešu studiju gadu laikā vismaz trīs reizes pārdomāju savu specialitāti, tādēļ iestājos internās medicīnas rezidentūrā, jo tā apvieno ļoti daudzas specialitātes. Kad pirmā rezidentūra gāja uz beigām, bija tāda “mazuma piegarša”, tādēļ nolēmu turpināt studijas un specializēties pulmonoloģijā,” stāsta Gita.
Viņas ikdiena paiet, mācoties ārstēt un diagnosticēt dažādas slimības. Tas pārsvarā ir darbs dažādās nodaļās kopā ar kādu pieredzējušu noteiktas specialitātes ārstu.
“Katru dienu eju pie pacientiem, apjautājos par pašsajūtu, nozīmēju medikamentus, nosūtu pacientus uz izmeklējumiem, kā arī analizēju izmeklējumu rezultātus, lai nonāktu pie diagnozes vai sekmīgāk ārstētu jau iepriekš zināmas pacientu saslimšanas. Un, protams, pats svarīgākais – pārrunāju visus izmeklējumu rezultātus un ārstēšanas plānus ar pašiem pacientiem vai pacientu tuviniekiem. Nedēļas nogales pārsvarā paiet dežurējot. Kopumā savu ikdienu šobrīd raksturotu kā ļoti dinamisku un izglītojošu, jo rezidentūras laikā nākas strādāt daudz dažādās nodaļās un katrā no tām ir cits personāls, cita iekšējā kārtība, tādēļ ir jābūt elastīgai un atvērtai visam jaunajam,” stāsta Gita.
Medicīnas aprūpē viens nav cīnītājs
Lielāko gandarījumu viņai kā ārstei sniedz kārtīgi izmeklēti un labi aprūpēti pacienti.
“Manā specialitātē nav daudz tādu slimību, kuras var izārstēt un par šo slimību aizmirst. Lielākā daļa pacientu slimo ar hroniskām saslimšanām, kuras ir svarīgi laikus pamanīt, varbūt novērst, bet pats galvenais – panākt to, ka pacients apzinās savu slimību, ir ieinteresēts lietot medikamentus un ievērot noteiktu dzīvesveidu. Medicīnas aprūpē viens nekad nav cīnītājs. Es varu rekomendēt pasaules dārgākos un labākos medikamentus, bet, ja pacients pats nevēlas sev palīdzēt vai nesaprot, kādēļ šie medikamenti jālieto, tas viss ir bezjēdzīgi. Man parasti patīk iedomāties sevi savu pacientu vietā – tā ir vieglāk izprast pacientu rīcības motīvus. Nereti ir pacienti, kuri pasaka paldies, ka liku pasmaidīt. Smaids un saruna bieži ārstē labāk nekā kārtējā baltā tabletīte,” uzsver Gita.
Jau šoziem Gita dosies papildināt zināšanas uz Austriju. Viņasprāt, ir ļoti vērtīgi apskatīt, kā viss notiek ārpus Latvijas, bet vēl svarīgāk ir zināt, kas notiek vietējās slimnīcās, lai varētu labāk izprast savus pacientus.
“Ārsts, kurš nevienu dienu nav pastrādājis kādā slimnīcā ārpus Rīgas, nekad nesapratīs, kādēļ nav veikts kāds izmeklējums vai kādēļ pacients nav bijis uz konsultāciju pie kāda speciālista. Līdz ar to nereti pacientam tiek teikts, ka varbūt vajadzēja nedaudz ātrāk vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem, bet ir cilvēki, kuriem nav iespējas iesēsties mašīnā un aizbraukt uz Rīgu vai pat kādu citu mazāku pilsētu, lai saņemtu konsultāciju. Lai kaut kas mainītos, ir jāsāk ar sevi. Bet, lai zinātu, kā labāk mainīt vai ko labāk nedarīt, ir svarīgi pastrādāt dažādās slimnīcās un dažādās valstīs. No visām dzīves pieredzēm, arī sliktajām, mums ir daudz, ko mācīties,” saka Gita.
Laiks visu noliek savās vietās
Gitas mamma ir Stradu pagasta “Pakalniešu” saimniece Ineta Dambrova. “Jā, manas mammas uzņēmums ražo pasaulē mīļākos un gardākos sierus. Savas profesionālās gaitas uzsākām gandrīz reizē, jo arī mammas uzņēmums šogad svin 10 gadu jubileju,” saka Gita.
Viņas mamma, kā arī krustmāte Maija Dambrova, kuras ikdiena paiet, pētot jaunu zāļu vielu molekulāros darbības mehānismus, ir ar izteiktu vadītājas gēnu, ļoti loģiskas, gudras un stipras sievietes. “Es sevī vadītājas gēnu nejūtu, bet nekad neko nevar zināt. Ja manai mammai pirms 15 gadiem kāds būtu teicis, ka viņa vadīs ražošanas uzņēmumu, viņa nekad tam nebūtu ticējusi. Es nezinu, vai es ticu liktenim, bet man šķiet, ka laiks visu noliek savās vietās un neviens no mums nezina, kur būsim pēc gada vai pieciem,” prāto Gita.
Viņai ģimene nekad neko nav uzspiedusi. Viss, ko viņa dara, ir bijis tikai un vienīgi viņas pašas lēmumi. “Man šķiet, ka ikkatram cilvēkam ir jādara tas, kas patīk vai izdodas, vai arī tas, kas konkrētajā brīdī ir nepieciešams,” saka Gita.
– Inita Savicka
Par Gitu Dambrovu
Dzimtā vieta: Gulbene.
Dzimšanas datums: 1992.gada 3.oktobris.
Dzīvesvieta: šobrīd Rīga un Gulbene.
Izglītība: Gulbenes novada valsts ģimnāzijas 2011.gada absolvente, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes 2017.gada absolvente, Rīgas Stradiņa universitātes Rezidentūras studiju fakultātes Internās medicīnas rezidentūra (2017-2022), Rīgas Stradiņa universitātes Rezidentūras studiju fakultātes Pulmonoloģijas rezidentūra šobrīd.
Vaļasprieks: pastaigas ar suni Toniju.
