Sniegotā ainava aiz loga viegli liek raisīties tām atmiņām, kas saistītas ar manām un brālēna Harija kopīgajām ziemām Mājās. Atliek tikai sev pajautāt, ar ko mēs abi tolaik aizpildījām īso ziemas dienas gaišumiņu, kad prātā nāk vesela virkne tā laika lauku bērniem ierasto darbošanos.
Atceros, ka pirmajā ziemā, kad Haris tika atvests uz laukiem, viņš ieradās kopā ar vieglām gaiša koka kamaniņām. Manas smagās ragavas ar pamatīgajām dzelzs sliedēm, novietotas blakus šim smalkajam pilsētas braucamrīkam, toreiz izskatījās kā tēstas no prasta koka bluķa, un viss, ko es vēlējos, bija – pavizināties tajās Rīgas kamaniņās! Plānajās istabas drēbēs man kaut kā izdevās iespiesties šaurajā sēdeklī, bet skaidrs bija, ka mētelim tur vairs vietas nav. Mierinājumam mamma man ieteica kamanās pavizināt lelles, un es biju priecīga, ka itin viegli tur varēja sasēdināt visas trīs. Protams, es neiebildu arī pret Zirnīša vizināšanu, jo, tikai nesen iemācījies staigāt un ievīkstīts biezā lakatā, arī viņš man savā ziņā atgādināja lelli. Atšķirība bija tikai vienā: šo lelli es straujā pagriezienā nedrīkstēju nejauši iegāzt kupenā.
Nākamajā ziemā, dienās, kad sniegs viegli vēlās kamolos un bumbās, mēs jau pratām pikoties un veidot dažādas sniega figūras. Plašajā pagalmā vietas bija diezgan, tāpēc, vecmammas rosināta, iztēle varēja izvērsties. Mūsu sniega mammas un tēta ģimenē vienmēr bija vismaz divi bērni, reizēm pat veseli pieci, un viņiem pie kājām pēc uzmanības tīkoja bariņš mājdzīvnieku: sniega suņi, kaķi un zaķi. Visspilgtāk viņu sejās izcēlās melnās ogļu acis. Šaurā zaru strīpiņā sakniebtās lūpas gan lika nojaust, ka īpaši laimīgi viņi nejūtas, tāpēc bijām priecīgi, kad vecmamma mums atvēlēja katram pa šallei, cepurei vai lakatam.
Jau senāk biju dzirdējusi, ka no netālā mežiņa naktīs uz Māju vieglu uzkodu meklējumos palaikam nāk stirnas un zaķi. Pēdas pagalmā liecināja, ka viņu interese nav mazinājusies, tāpēc no tradicionālajiem burkānu deguniem drīz vien nācās atteikties, pareizāk – no tiem atteikties lika strauji dilstošie pagraba uzkrājumi.
Kad sniega figūru degunus aizstājām ar liepu maigajiem zariņiem, izrādījās, ka savvaļnieki par gardu atzina arī tos, bet – veļas knaģus gan neaiztika. Knaģu izmantošana degunu vietā pavēra iespēju bagātīgam ūsu dizainam, tāpēc vīriešu dzimums sniega ģimenē vairojās un auga. Kuplie ūsu kušķi plikgalvaino ģimeni padarīja pavisam ērmotu, tāpēc drīz vien pažobelē noglabātās pakulu buntes kādā dienā tika pārvērstas par matiem.
Diemžēl ziemeļu vējam bija atšķirīga gaumes izjūta – viņam patika plikgalvainie… No rīta viss krāšņais apmatojums plivinājās ceriņu un jasmīnu zaros. Mammuka pukojās, ka viss vērtīgais materiāls vējā, un mēs, cik vien spēdami aizsniegt, visā nopietnībā ar grābekļiem ķemmējām pagalma krūmus. Visu parūkām izmantojamo materiālu tomēr atgūt neizdevās, bet to kumšķi, ko bijām sagramstījuši, mammuka konfiscēja uz neatgriešanu.
Dienās, kad pagalmu klāja bieza, viegli irstoša sniega sega, abi līdām pažobelē un meklējām slēpes. Pirmajās kopīgajās ziemās mēs abi ar Zirnīti tā lēnām un pamazām, vairāk stumdamies nekā slīdēdami, uz priekšu čunčinājām ar tiem laikiem labi zināmajām siksniņu slēpēm. Ādas cilpā iebāztais zābaka purns ne vienmēr stabili turējās savā vietā, ik pa brīdim atgādinādams par sānslīdi. Reizēm slēpe vispār aizsteidzās pa priekšu, un pāri potītēm sniegā iegrimušais zābaks nekavējoties piesmēlās ar sniegu.
Mazākās slēpes bija īsākas un platākas un pēc cilpas pieregulēšanas Zirnītim kalpoja tīri labi. Manējās bija garākas un šaurākas, tāpēc mūsu nesaskaņas regulāri sākās pie jautājuma: kurš slēpos pirmais? Ar savu vecākās māsas atbildības sajūtu uzskatīju, ka man kā stiprākajai jāizdzen trase, lai gan labi redzēju, ka Zirnīša platākās slēpes neizjūt šo priekšrocību. Vecāku ieteikums izveidot abiem kopīgu slēpošanas sliedi vairāk kalpoja Zirnīša priekiem, jo manas šaurākās slēpes platajās risēs brīvi pārvietojās visos virzienos. Tikai tad, kad es sapratu, ka varam taču braukt katrs pa savu sliedi, slēpošana mums beidzot sniedza prieku, un man vairs nevajadzēja dusmoties uz savām “koka lizēm”.
Tāda īsta ziemas prieku izbaudīšana gan sākās tikai vēlākajos gados, kad tiku pie kārtīgām slēpēm ar lamatiņām un drīkstēju braukt uz lielo kalnu pāri ceļam – uz arodskolas puišu labi iebraukto trasi. Brālēnam paaugoties, abi tikām gan pie slēpju zābakiem, gan pie labām slēpēm un tad jau viegli varējām pieveikt arī visu divus kilometrus garo posmu. Visvairāk vilināja kalns, kur prieku sagādāja ne tikai slaidais nobrauciens, bet arī iespēja palepoties ar savu prasmi veikli kāpt augšup gan trepītē, gan skujiņā. Ar labām slēpēm tas bija tīrais nieks.
Pie bērnības ziemas priekiem neiztrūkstoši piederēja arī lāsteku sūkāšana, lai gan daudz garšīgāki bija kokā sasalušie paradīzes ābolīši. Savulaik vecmamma no tiem gatavoja kompotus, bet vēlāk tika izlemts, ka putniem arī vajag kādu kārumu, un tā nu pazarēs palikušais kārums piederēja mums. Lai nu kā, tolaik reti sūdzējāmies par sāpošiem kakliem un iesnām, kaut šļūkšana uz vēderiem no velēnu pagrabiņa paugura nekad nebeidzās ar sausām drēbēm. Sniegu no zābakiem un cimdiem nevarēja tā vienkārši izdauzīt, un siltummūrīša ierītē tie ilgi čūkstināja savas ledus asaras, līdz atkal kļuva sausi.
Skolas gados ziemas prieki nebeidzās tikai ar slēpošanu fizkultūras stundās. Tolaik populāras bija sniega kaujas, kad, sadalījušies divās komandās, skolēni no lielām sniega bumbām vai klučiem būvēja aizsargvaļņus un cietokšņus, no sniega pikām gatavoja “munīciju” un pēc noteikta signāla steidza ieņemt pretinieka pozīcijas. Dienās, kad sniegs bija mīksts, pikas “šāviens” sagādāja pat jautrību, kaut arī nozīmēja: esi kritis. Sērsnas laikā izraktie kluči it kā vieglāk un ātrāk veidoja cietokšņa sienu, bet “munīcija” bieži vien radīja nobrāzumus. Izvairīties no tiem izdevās ne katram, tomēr spēles azartu tas nemazināja.
Tagad teiktu, ka šī sniega kauja lieliski kalpoja komandas gara attīstībai, kā arī mācīja veiklību, attapību un taktiku. Tā kā skolā cits citu labi pazinām, nebrīnījāmies, ka pirmie no spēles tika “izsisti” lēnīgākie un klusākie. Priekšējās pozīcijas parasti aizstāvēja acīgākie, bet uzbrukumā devās izveicīgākie. Nebiju no tām, kas metās uz “dzotiem”, uzskatīju, ka daudz svarīgāk ir saglabāt “dzīvību” līdz pēdējam un tad “izšaut” sagatavoto munīcijas krājumu. Visai bieži tas arī attaisnojās.
Kad par sniega kauju izstāstīju brālēnam, viņš iesaistījās ar lielu azartu, īpaši sava cietokšņa būvēšanā. Cīņas gaitā Zirnītis visgudri izvēlējās manu taktiku, un tā mēs abi katrs savā pagalma stūrī aiz sava aizsargvaļņa gaidījām otra uzbrukumu. Regulāri riskēt ar savu dzīvību, lai tikai Zirnīti izmānītu no pozīcijām, negribējās, tāpēc izdomāju citu nodarbi – būvēt mājas.
Kādā grāmatā izlasījuši par Kanādas ziemeļos dzīvojošiem eskimosiem, izlēmām būvēt bildēs redzētos sniega mājokļus. Pamati veidojās itin viegli, bet, tikuši līdz jumta slīpumam, izlēmām, ka daudz skaistāk būs, ja caur jumta kupolu naktī iespīdēs zvaigznes. Galu galā no sniega klučiem celtajās iglās pietrūka vien polārlāču ādu, ar ko izklāt iekšpusi, un kupola. Sniegā tika noklāti rupja audekla maisi, lai, vienam pie otra ciemos aizejot, būtu, kur apsēsties un parunāt par vaļu zveju, par kotiku, roņu un jūras leopardu medībām.
Diemžēl Latvijas ziema nezināja, ka mūsu pagalmā ir Kanādas ziemeļi, tāpēc iglu mūžs nebija ilgs – kārtējā pēkšņi uznākušajā atkusnī būves sabruka.
Bet – vai gan tāpēc apstājās celtniecība? Drīz vien iemanījāmies sniega celtnes sienās līdzsvaram iebūvēt dēļus un no finiera plāksnes uzmeistarot jumtu, kuru dēļ šīm būvēm bija lemts ilgāks mūžs. Diemžēl ilgi uzturēties šajās mājās negribējās – nekustīgi sēžot, aukstums ātri vien izlīda cauri biezajām jakām. Daudz siltāk bija istabās, kur mūrīša siltums apņēma tik ieaijājoši un maigi…
Pilnīgi pārsteidzošs izrādījās atklājums, ka sniega klučus var veidot arī ar skārda ūdens spaiņu palīdzību. Pat diezgan blīvi piebakstīts, sniegs viegli izslīdēja no spaiņa, līdzko to apgāza otrādi. Mājas būvēšanai gan tādi kluči nederēja, toties, ja tos satupināja garā rindā uz dēļiem, izveidojās ideāli šautuves mērķi. Pāris dienas pa tiem mētājuši pikas un bumbas, attapāmies, ka pastāv arī citas iespējas.
Bēniņos pažobelē glabājās pašdarinātie loki un bultas – no vasaras, kad vienu pēc otras biju izlasījusi trīs grāmatas par indiāņiem: Viktora Lagzdiņa “Indiāņu virsaitis Drošsirdīgais Ķiķāķis”, Sat-Oks “Sāļo klinšu zeme” un Kūpera “Pēdējais mohikānis”. Tagad atlika tikai nomainīt stiegru, mūsu gadījumā – ieveramo gumiju, lai tā savu uzkrāto enerģiju atkal atdotu bultām. Trāpījumā pa sniega mērķiem rupji darinātās zaru bultas bija gana precīzas, lai gan – varbūt mēs tagad bijām pieaugušāki?
Tā indiāņu būšana savulaik svelmīgās vasaras dienās nebija nemaz tika nevainīga. Kaut arī Zirnītim tolaik nebija vairāk par četriem gadiem, viņš no visas sirds nodevās indiāņu kareivīgajam garam, un man bija grūti koriģēt viņa aktīvās darbības virzienus. Iespējams, ka kaujinieciski noskaņoties līdzēja attēlos redzētajiem indiāņiem pielāgotie tērpi: raksturīgās galvasrotas, izdaiļotas ar sauju reiz dzīvojuša neganta gaiļa astes spalvām, un gurnauts, darināts no dadža lapām, savērtām uz rupja linu diega. Un kur nu vēl ar guašu iezīmētās melnās svītras, kam pat visnevainīgākos bērna vaibstus vajadzēja pārvērst par zvērīga karotāja masku!
Laikam jau pati biju vainīga, ka brālēnam izstāstīju vairākas epizodes no lasītajām grāmatām, kurās drošsirdīgais indiānis darbojas vienatnē – viņa domu gājiens un rīcības plāns izrādījās grūti vadāma lieta. Kuplajiem apstādījumiem bagātais pagalms piedāvāja iespēju bezgala daudzām slēptuvēm, no kurām jebkurā brīdī ar skaļu brēcienu un uzvilktu loku varēja izšauties Asais Nazis, Stiprā Dūre vai Baltais Zibens. Zirnīša indiāņu vārdi mainījās biežāk nekā viņa izšautās bultas, tāpēc – pat necentīšos tos atcerēties…
Bultas gan ir vērts pieminēt, jo ne tikai Mājas suņi Marsis un Rika, bet arī visi trīs kaķi ātri vien saprata, ka kareivīgos brēcienus, kas negaidīti atskanēja dažādos pagalma stūros, var pavadīt truls dūriens mugurā vai sānos, tāpēc nekavējoties slēpās, līdzko ieraudzīja mūsu krāsainās sejas un galvasrotas. Nevarētu teikt, ka mūsu Ķiķāķis šo aizdomīgo objektu nozušanu ļoti pārdzīvoja – baltādainais ienaidnieks varēja slēpties arī aiz vistām, zosīm un pīlēm, taču tās skaļi protestēja, un uz audzinošām sarunām ar vecākiem ilgi nebija jāgaida. Pie Mājas sienas tika pielikti divi krāsaini mērķi, kas ar savu vienmuļību indiāņu kaislības tajā vasarā ātri vien noklusināja.
Gadu vēlāk, kad pažobelē meklējām ko sen aizmirstu laika īsināšanai, atkal uzgājām reiz darinātos lokus un bultas. Atcerējāmies aizvadītās vasaras blēņas un izlēmām rīkoties atbildīgāk – stāties īpašuma sardzē. Sargāt vajadzēja dārza ogas un pusaugu cāļus, no kuriem daži jau bija cietuši no vārnām un vistu vanagiem. Brālēns, iemiesojies Trāpīgās Acs tēlā, sevi bija cieši noskaņojis tieši vanagu medībām un daudz neklausījās manos stāstos par piekūnu veiklību un prasmi būt nemanāmiem. Ar laiku tomēr viņam nāca atskārsme, ka neesmu melojusi, un mednieka instinkts lika izvēlēties citu objektu.
Paši neticējām savai veiksmei, kad kāda no bultām apdullināja vienu no bezkaunīgajām vārnām, kas, tupēdamas staba galā, vēroja pusaugu cāļu rušināšanos dārzā. Īsti nevaru apgalvot, kura bulta sasniedza mērķi, jo abi tēmējām vienā virzienā, bet medījuma laurus novēlēju brālēnam – lai puikam prieks! Neizdvesusi ne skaņas, vārna ievēlās turpat, kur abas atlēkušās bultas – ogu krūmiem pārklātajos tīklos, un tieši tur tās stingo ķermeni vakarā atrada tētis. Uzvilcis kārtī jaunu putnu baidēkli, viņš tā arī noteica: kādu laiku būs miers. Un patiešām – ar to arī putnu interese par ogām apsīka. Mūsu indiāņu būšana gan arī apnika, bet vienmēr jau varēja izdomāt ko vēl nedarītu.
(turpinājums sekos)
–Iveta Krūmiņa
