Tieslietu ministrijas apbalvojumu “Cilvēks – cilvēkam” ir saņēmusi arī Lolita Terēze Nicmane, kura iepriekš daudzus gadus ir bijusi cieši saistīta ar Gulbeni, jo šeit dzīvojusi un strādājusi. Tagad viņa dzīvo Siguldā.
Apbalvojums “Cilvēks – cilvēkam” ir ikgadējs, tas tiek pasniegts darbā ar ieslodzītajiem un probācijas klientiem iesaistītajiem brīvprātīgā darba veicējiem.
Kā uzsvērusi ministrija, L.T.Nicmane ir Valsts probācijas dienesta brīvprātīgā. L.T.Nicmane ir vadījusi un organizējusi vismaz 10 izlīguma procesus starp probācijas klientu un cietušo, strādājusi ar trīs aizbilstamajiem, kuri ir notiesāti par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību, kā arī ir bijusi līdzgaitniece vismaz astoņiem probācijas klientiem. Lolita uzsver, ka cilvēks, kurš dzīvē pieļāvis kļūdu nav zudis sabiedrībai, viņam ir jādod otra iespēja un sabiedrības līdzdalība var sekmēt veiksmīgus resocializācijas procesus.
– Jūsu brīvprātīgais un maizes darbs – vai tie ir savstarpēji saistīti?
– Nē. Mans maizes darbs ir cits. Esmu lektore un docētāja Universitātē Jelgavā, gan arī vadu vecāku un audžuģimeņu atbalsta grupas un nodarbības, vadu grupas skolotājiem, arī jauniešiem. Mana pamata nodarbošanās vairāk ir izglītības joma. Esmu arī praktizējoša mediatore. Pavisam drīz būšu arī supervizore.
– Kas pamudināja iesaistīties arī brīvprātīgajā darbā?
– Visas manas dzīves laikā tas ir bijis ik pa brīdim. Pa pilienam. Bet pirms sešiem gadiem izlasīju rakstu un mani ieinteresēja Valsts probācijas dienesta piedāvājums kļūt par mentori jauniešiem, kuri ir sodīti. Tas ir darbs ar tiem, kuri nosacīti izcieš sodu vai atgriezušies no ieslodzījuma iestādēm un turpina atrasties Valsts probācijas dienesta uzraudzībā. Ja viņi vēlas, viņiem piedāvā brīvprātīgo mentoru, kurš šo darbu veic absolūti par brīvu. Tas nozīmē blakus būšanu ikdienas plānošanā, problēmu pārvarēšanā, ejot tālāk dzīvē ar noteiktiem mērķiem. Man tas nozīmē sarunu ar jaunieti. Taču saskarsmē jau ar pašu pirmo savu klientu es sapratu – jaunieši baidās uzticēties, sevišķi cilvēkam, kas vecāks par pašu. Bailēm līdzi var nākt arī vēlme aizstāvēties, un bieži vien tā vēlme aizved neceļos – vai nu ar zādzībām, vai ar sīko huligānismu. Es šajā darbā sapratu, ka atbalsts sodītajiem cilvēkiem tomēr palīdz. Brīvprātīgais darbs mani tālāk saveda kopā vēl ar nevalstisko organizāciju “Bona fide Latvia”, un tad darbības loks pavērās plašāks – arī cietumos. Tas ir ar cilvēkiem, kuri atbrīvojas un kuriem jāpalīdz saprast viņu tālāko dzīves ceļu, kā atjaunot attiecības ar ģimeni. Uzsāku arī darbu ar sodītajiem cilvēkiem, kuri ir saukti pie atbildības par dzimumneaizskaramības pārkāpšanu un veicu arī mediācijas darbu Valsts probācijas dienestā, kļūstot par sarunu vedēju izlīgumiem, tā ka ar brīvprātīgo darbu mana dzīve ir pilnībā aizpildīta. Protams, es to nedaru katru dienu. Brīvprātīgo darbu plānoju, lai noteiktā brīdī savu laiku varu veltīt tikai vienam konkrētajam cilvēkam.
– Vai vienmēr aci pret aci notiek tikšanās ar klientu? Vai gadās, ka kāds zvana negaidīti un vēlas runāt?
– Iepazīšanās ar aizbilstamo obligāti notiek klātienē, arī otrā reize. Pēc tam, ja ir vajadzība, mēs varam sazināties. Protams, es pasaku savu tālruņa numuru, bet mēs uzreiz savstarpēji atrunājam saskarsmes robežas, un tās ļoti tiek respektētas. Viņi zina, kad laiks ir tikai mans. Gadās, kad uzjautā, vai ir kāda svarīga tēma un vai varam satikties ātrāk. Tad mēs vienojamies, ka izņēmuma kārtā tad un tikos cilvēks drīkst man zvanīt. Nekā citādāk. Brīvdienas ir tikai manas. Tās es aizpildu ar savām aktivitātēm, piemēram, strādāju arī bērnunamā kā brīvprātīgā. Es izvēlos un tad daru, bet robežas ir jāievēro. Līdz šim pieredze ir tāda, ka mani aizbilstamie nav pārkāpuši robežas.
– Brīvprātīgais darbs – tas ir sirds aicinājums?
– Vispirms es sajutu vajadzību palīdzēt jauniešiem, kuri ir pārkāpuši likuma robežas, lai viņus tālākajā dzīvē neatstumj un negrūž projām. Viņi ir cilvēki, un viņi jau ir sodīti. Man kā cilvēkam nav tiesību viņus vēlreiz sodīt ar savu attieksmi. Mana vēlme ir šiem jauniešiem parādīt, ka apkārtējie cilvēki nav melni un ļauni, kā bieži vien sodītajiem cilvēkiem liekas. Tā arī saka: “Viņi visi mūs ienīst. Neviens mūs negrib. Neviens ar mums negrib pat runāt.” Gribu parādīt, ka tā nav. Mūsu, kas darām brīvprātīgo darbu mediācijā, ir ļoti daudz. Mums drīkst lūgt palīdzību. Kopā mācīsimies. Arī saņemt noraidījumu. Mana dzīves un darba pieredze saka – ja vien sodītais cilvēks sajūt un saprot, ka netiek sabiedrībā atraidīts, tā ir garantija mainīt dzīvi un vairs noziedzīgus nodarījumus neizdarīt. Ja cilvēks jūtas atstumts, ir vislielākā varbūtība, ka būs recidīvs.
– Vai ir gadījusies saskare ar cilvēkiem, kuri lietojuši narkotikas?
– Man ir bijuši vairāki aizbilstamie – gan jaunieši, gan pieaugušie – ar atkarību izraisošo vielu problēmu. Tie, kuri atrodas Valsts probācijas dienesta uzraudzībā, automātiski tiek virzīti uz dažādām atbalsta grupām. Es saku, ka esmu pieņēmusi lēmumu būt blakus. Tev ir svarīgs cilvēks blakus. Tev ir svarīga turpmākā dzīve. Ko mēs varam darīt? Ir speciālisti, kuri var palīdzēt. Jauniešiem šie speciālisti zināmā apjomā ir pieejami arī par brīvu, un ir anonīmās atbalsta grupas. Un tās ir jāapmeklē! Es skaidroju: ja gribi dzīvot, tev jābūt atbildīgam par savu veselību. Grūti. Jaunajiem cilvēkiem vispār ir ļoti grūti atteikties no tā “kaifa”, kurā ir būts. Bet lielākā daļa manu aizbilstamo ir spējusi izkāpt no šāda dzīvesveida, un ir bijuši arī tādi, kuri melo, acīs skatoties. Un tad es pasaku: “Vēl viena reize, kad tevi pieķeru melos un redzu, ka ir lietotas vielas, mēs pārtraucam sadarbību.” Jo man nav jābūt pasaules glābējai. Es varu būt blakus cilvēkam, kas pats vēlas kāpt ārā no tā. Man lielu prieku sagādā redzēt, ka mainās cilvēka ceļš un ka šo ceļu var palīdzēt izmainīt ikviens cilvēks, kas ir tuvāk vai tālāk no viņa.
– Diāna Odumiņa
Termini
* Mediācija ir brīvprātīgs process, kurā konfliktējošās puses ar neitrālas trešās personas palīdzību pašas mēģina atrast konstruktīvu konflikta risinājumu.
* Supervizors ir noteiktas profesionālās nozares speciālists, kurš papildus ir ieguvis supervizora kvalifikāciju un kurš sniedz supervīzijas pakalpojumu – mērķtiecīgi organizētu konsultatīvu un izglītojošu atbalstu, ko profesionālajā kontekstā saņem indivīds, grupa vai organizācija ar mērķi pilnveidot profesionālo kompetenci un profesionālās darbības kvalitāti.
Avots: Nacionālā enciklopēdija
Fakti
Lolita Terēze Nicmane:
* 2015.gadā Siguldā ir nodibinājusi biedrību “Mediācijas telpa”, kurā darbojas joprojām. Darbības veids ir veicināt alternatīvās domstarpību risināšanas veidu ieviešanas un pielietošanas attīstību Latvijā.
* 2019.gadā pievienojusies arī Siguldā 2018.gadā dibinātajai biedrībai “Bona fide Latvia”. Tās darbības veids ir stiprināt bijušo notiesāto, tostarp bijušo ieslodzīto spējas iekļauties sabiedrībā.
* 2017.gadā ir pievienojusies Rīgā 2010.gadā dibinātajai biedrībai “Latvijas Komercstrīdu mediatoru asociācija” un to arī vada. Asociācijas darbības veids ir veicināt alternatīvo domstarpību risināšanas veidu (mediācijas) attīstību Latvijas uzņēmējdarbības jomā, stimulēt mediācijas izmantošanu strīdos, kas izriet no komercdarbības, finanšu un apdrošināšanas tiesiskajām attiecībām.
Avots: “Lursoft”
