
Līdz 2022. gada decembrim Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi labdarības organizācijai “Ziedot.lv” ziedojuši 19 miljonus eiro, no tiem 15 miljonus – tieši Ukrainai un tās iedzīvotāju vajadzībām.
Kad blakus notiek karš un ik uz soļa var sastapt kādu dzīvu būtni, kas cietusi no Krievijas iebrukuma Ukrainā, ir diezgan grūti saņemties un turpināt svinēt dzīvi. Klausoties stāstus, ko stāsta kara šausmas piedzīvojušie, kaklā sprūst pusdienu kotlete. Absolūti nevajadzīga šķiet kārtējā vecāku diskusija par dāvanu lielumu skolotājam Ziemassvētkos. Lieka greznība šķiet arī nolūkotais mētelis, jo vecais taču vēl ir gana labs. Nevilšus jādomā, vai tomēr katrs eiro, par kuru var kaut ko nenopirkt sev, nebūtu jāziedo tiem, kuriem šobrīd vajag vairāk. Taču psihoterapeiti atgādina – vissvarīgākais ir parūpēties par savu emocionālo labklājību.
Skābekļa maskas princips
Svētku laikā īpaši aktuāls jautājums ir par motivāciju ziedot, dāvināt, upurēt, palīdzēt, taču jebkuras emocijas pārlieku biezā slāni var radīt pārslodzi, izdegšanas un tukšuma sajūtu.
Psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis atgādina par aviācijas nozarē vispārzināmo principu: skābekļa masku uzlikt vispirms sev un tikai tad bērnam, lai arī kā gribas glābt bērnu vispirms. “Palīdzot otram, varam nonākt situācijā, kad palīdzība ir nepieciešama gan blakus sēdošajam, gan pašam.”
“Šeit novērojam lielu atšķirību tajā, ko katrs izjūt, bet biežāk sastopamas ir bailes par sevi un savu ģimeni, neskaidrības trauksme par nākotni Latvijā un pasaulē, bezspēcība lielās krīzes priekšā un vainas izjūta par to, ka mēs atļaujamies “baudīt dzīvi” laikā, kad tiek nogalināti nevainīgi cilvēki, vai par to, ka nedarām pietiekami, lai palīdzētu cilvēkiem krīzē. Vispirms ir svarīgi šīs emocijas atpazīt. Daļa šīs emocijas izjūt fiziski – ar paātrinātu elpošanu, sirdsklauvēm, pastiprinātu svīšanu un gremošanas traukta traucējumiem –, daļa saskaras vairāk ar traucējošām, bažīgām un uzmācīgām domām. Tam var pievienoties grūtības koncentrēties, nomāktība, panikas lēkmes, vēlme distancēties un miega traucējumi. Patiesībā šo sarakstu varētu turpināt pāris rindkopu garumā, jo viss mūsu ķermenis reaģē uz paaugstinātu vai pazeminātu centrālās nervu sistēmas aktivitāti. Ja esam atpazinuši, kā jūtamies, nākamais solis ir izprast šo emociju. Kas man rada vainas izjūtu? Jūtu, ka nepalīdzu pietiekami. Kā es varu šajā laikā palīdzēt? Ko no tā es esmu ar mieru darīt? Ja es esmu darījis tik daudz un nejūtu sevī vairs kapacitāti palīdzēt, tad atlikusī vainas izjūta nav par šo situāciju, bet tās saknes meklējamas citās, agrīnās pieredzēs. Sev tad var to tā arī pozicionēt: “Esmu darījis visu, kas ir manos spēkos, un pārējo enerģiju es veltīšu sev un savai ģimenei,” klāsta E.Pūliņš-Cinis.
Neļauties histērijai
“Sajūtas, ko cilvēki var piedzīvot, ir dusmas, bezcerība, bezpalīdzība un nejutīgums. Visu šo var izraisīt emociju pārslodze,” skaidro amerikāņu psihoterapeite Erina Džounsa. Viņa iesaka kritiski izvērtēt savas emocionālās spējas – ja par katru pārdzīvojumu jāraud, vai vajag klausīties daudz personīgos stāstos? Dzirdi aicinājumu ziedot ziemas apģērbu – ziedo, cenšoties izvairīties no personīgiem stāstiem no Ukrainas ciema, kurā nav elektrības un siltuma.
Ziņu lasīšana, lai saprastu, kas notiek pasaulē, ir svarīga informēta pilsoņa sastāvdaļa, taču ziņu virsraksti, kuru mērķis ir piesaistīt jūsu uzmanību, var vairāk izraisīt bailes nekā piedāvāt informāciju. Nepārtraukta informācijas plūsma var būt nepanesama.
“Ir svarīgi būt godīgam pret sevi un cienīt sevi, apzināties, kāds ir tavs garīgās veselības slieksnis. Kādas ir manas robežas? Cik daudz ziņu man ir par daudz? Tie ir jautājumi, kas jāuzdod sev,” saka E.Džounsa.
Domāt par svarīgo
Dozēt sociālo tīklu un mediju patēriņu – tik daudz, lai esam informēti par notiekošo, bet neesam sevi pārslogojuši ar grūti izturamām emocijām, kas rodas, kārtējo reizi skatoties, kā uzspridzina ēku, kurā varēja atrasties civiliedzīvotāji, tāds ir E.Pūliņa-Ciņa ieteikums. “Stabils miega režīms ir veselības neatņemama sastāvdaļa, jo tā nodrošinām prāta un ķermeņa atpūtu no dienas laikā piedzīvotā. Pirms gulētiešanas nevajadzētu lasīt aktuālās ziņas, jo tas var pasliktināt miega kvalitāti. Iešana gulēt un celšanās vienā un tajā pašā laikā palīdz veiksmīgāk izmantot miegā pavadīto laiku, lai atjaunotos, un ir veselīga cilvēka rutīnas sastāvdaļa. Rutīna palīdz radīt drošības izjūtu, no kuras izejot varam darīt citas prātu noslogojošākas aktivitātes. Kā piemēru šeit varam ņemt veiksmīgu uzņēmēju, aktierus – katru dienu velkot vienu un to pašu apģērbu, savu prātu nenoslogo ar ģērbšanās izvēli. Lai arī tas ir sīkums un daudziem nesagādā problēmas, manuprāt, tas ir labs piemērs tam, kā rutīna palīdz koncentrēties lietām, kas dienas laikā prasa mentālu sasprindzinājumu.”
“Trauksme un depresija mūs ietekmē ne tikai garīgi, bet arī fiziski. Negatīvas emocijas un sliktas domas ietekmē attiecības, ietekmē miegu,” uzsver psihoterapeite Felice Martina. Viņa velk paralēles ar sajūtām Covid-19 pandēmijas laikā, kad, lasot pārāk daudz un, iespējams, neuzticamu ziņu, cilvēkiem sāka likties, ka arī paši ir slimi. Turklāt sociālie tīkli atņem laiku ģimenei, ikdienas pastaigai, kvalitatīvu maltīšu gatavošanai utt.
Ārpus rūpju loka
Tieši svētku laiku iespējams izmantot, lai izbaudītu mīļo cilvēku tuvumu un novērtētu to, kas ir dots mums un par ko cīnās Ukraina. “Konflikti satrauc mūs visus, taču esiet pateicīgs, ka dzīvojat kopumā drošā vidē. Jums ir pieejama pārtika, pajumte un medicīniskā aprūpe, ja nepieciešams. Mums jābūt pateicīgiem par lietām, kuras mēs uzskatām par pašsaprotamām. Pavadiet laiku ar mīļajiem, smelieties šobrīd spēku, cik vien spējat, jo neviens nezina, ko nesīs rītdiena. Droši runājiet par to, kas notiek Ukrainā, kā varat kopā palīdzēt, dalieties pārdomās, sajūtās. Ļaujot kādam citam justies sadzirdētam un saprastam, arī jūs nejutīsities viens savās sajūtās, savā nedrošībā.”
Pētījumi liecina, ka palīdzēšana citiem cilvēkiem sniedz labklājības sajūtu.
Varat kopā ar ģimeni, draugiem, radiem izdomāt, kā palīdzēt tiem, kuri ir Ukrainā vai kuri no kara atbēguši uz šejieni. Var piedāvāt morālu atbalstu ukraiņu draugiem, kuri noraizējušies par saviem ģimenes locekļiem. Var piedāvāt finansiālu atbalstu, var ziedot organizācijām, kas naudu nogādās tieši tur un tieši tam, kur un kam nepieciešams.
“Jā, kodolkara iespēja pastāv. Bet, ņemot vērā to, ko mēs tagad zinām, nav lielas varbūtības, ka tas notiks. Katastrofa un koncentrēšanās uz “kā būtu, ja” var izraisīt paaugstinātu trauksmi. Uzmācīgām raizēm nav reāla labuma, it īpaši, ja konflikts ir ārpus jūsu kontroles, ārpus jūsu rūpju loka,” rezumē F.Martina.
— Kristīne Harmsena
Padomā par sevi!
■ Ja gribat iesaistīties palīdzības kustībā, dariet to!
■ Lai noņemtu iekšēju spriedzi, ir svarīgi parūpēties par savām pamatvajadzībām – ka esi izgulējies un paēdis, jo bada stāvoklī ķermenis reaģē emocionālāk.
■ Ir nepieciešams turpināt ierastās ikdienas aktivitātes, nodarbes un hobijus, visu, kas rada prieku.
■ Nevajag nepārtraukti sekot līdzi notiekošajam Ukrainā vai citos krīzes punktos visas dienas garumā. 24 stundas pakļaut sevi milzīgam stresam – tas iekšējās stabilitātes saglabāšanai ir postoši.
■ Saglabāt līdzsvaru starp darba pienākumiem un brīvo laiku.
■ Atrast laiku ēdienreizēm, pastaigām, fiziskai aktivitātei.
■ Būt aktīviem un iesaistītiem ziedojumu vākšanā, atbalsta paušanā, jo trauksmi var veicināt bezpalīdzība, sajūta, ka nevar neko mainīt.