Šogad Gulbenes novada meiteņu futbola komandai “FB Gulbene/ZAFC” būs ceturtais gads Latvijas sieviešu futbola čempionātā 1.līgā.
“Aizvadītajā sezonā mēs trešo gadu spēlējām 1.līgā. Pirmajā gadā mēs bijām visvājākie, arī visjaunākie. Arī tagad esam viena no jaunākajām komandām, vidējais vecums ir apmēram virs 17 gadiem. Pirmajā gadā mēs bijām divpadsmitie – beidzamie. Otrajā gadā, ko neļāva pabeigt pandēmija, mēs bijām astotie. Aizvadītajā gadā mēs bijām piektie. Diemžēl augstāk mēs netikām, jo rudenī mūs nomocīja traumas. Nolēmām ar treneri, ka nav ko riskēt. Mēs tā spriedām, ka ir iespēja šogad varbūt tikt augstāk par piekto vietu. Tas ir tāds kā dzinulis uz priekšu, ja mēs tomēr domājam kaut ko darīt,” stāsta FB “Gulbene 2005” valdes loceklis Arnis Martusevičs.
Telpu futbols kā treniņš
Ziemā meitenes spēlē Latvijas čempionātā sieviešu telpu futbolā kā komanda “FB Gulbene/SK Kuorsova”, bijuši divi sabraukumi. “Telpu futbols mums paredzēts kā treniņu process, jo meitenes daudz kur mācās, piemēram, Rīgā, Valmierā un vēl visur kur pa laukiem – mums ir 11 apdzīvotas vietas, no kurām meitenes brauc uz Gulbeni. Nav tas vieglākais variants viņām visām sabraukt uz treniņiem. Viena lieta ir treniņš, bet tas, ka tu aizbrauc, teiksim, uz Rēzekni un tev ir divas pilnvērtīgas spēles, dod daudz vairāk. Pērn mēs saskārāmies ar zināmām problēmām ar finansējumu. Meklējam to paši,” stāsta A.Martusevičs un piebilst, ka pārsvarā atbalsta ne Gulbenes novada uzņēmumi, tomēr viens vietējais uzņēmums aktīvi atbalsta jau trīs gadus, kopš meitenes spēlē.
“Tagad strādājam pie tā, lai varētu nākamgad nodrošināt minimālo finansējumu, jo 80 % finansējuma aiziet transportam – sezonā ir 15-17 braucieni. Tuvākā ir Rēzekne, kur mums jābrauc plus vēl ir kausa spēles, plus vēl treniņu spēles, plus vēl atvērusies Igaunija pēc pandēmijas, plus Alūksnē nodos lielo sporta zāli, kur jau mums aizrunāts, ka varēs turnīrus meitenēm sarīkot. Un tam visam vajadzīgs transports. Man ir jāplāno braukšana, jāpalīdz bērniem, kuriem nav tik labi ar rocību, kurus vecāki vadā uz spēlēm un treniņiem. Par formu, par inventāru vispār nav runa. Mēs jau otro gadu gribam nopirkt meitenēm smukas treniņjakas, kuras Rīgā jau atliktas, bet pagaidām mums nav lieka finansējuma, tāpēc meklējam atbalstītājus,” saka A.Martusevičs.
Viņš uzskata, ka meiteņu futbola komanda ir laba. Šobrīd nespēlē sešas meitenes, no kurām četras būtu pamatsastāvā. “Ļoti ceru, ka uz pavasari visas būs veselas. Meiteņu kolektīvs ir ļoti sarežģīts. Puikām vari kādu asāku vārdu pateikt, bet meitenēm neko tādu nevari atļauties, tikai cerēt uz sadarbību un sapratni. Esam saskārušies arī ar problēmu – bija vecāki, kuriem gribējās jaukties komandas iekšējās lietās. Tas mani ļoti pārsteidza. Tā nedrīkst notikt. Tad nākamreiz vecāki ies matemātikas stundā un sāks mācīt matemātikas skolotāju, kā jāstrādā. Bet mēs ar to tikām galā. Kolektīvā kopumā meitenes ir ļoti draudzīgas. Meitenes meklējam no mūsu reģiona: Alūksne, Gaujiena, Smiltene, Ranka, Lizums, Jaungulbene, Lubāna, Kārsava, Ludza. Četrām meitenēm no apmēram divdesmit ir pāri 20 gadiem, pārējām visām ir stipri zem 20 – jaunākajai 13 gadi, vecākajai laikam 31,” stāsta A.Martusevičs.
Telpu futbolā pēc četrām spēlēm “FB Gulbene/SK Kuorsova” ir viena uzvara, divi zaudējumi un viens neizšķirts. A.Martusevičs uzsver, ka joprojām cīnās par iekļūšanu finālā. “Vai iekļūsim, grūti spriest, bet mēs būsim aizvadījuši 12 pilnvērtīgas spēles. Februārī, martā jau ir ieplānots, ka brauksim uz pārbaudes spēlēm Igaunijā Valgā, Pelvā. Mums tur ir seni kontakti. Agrāk braucām tur katru nedēļu spēlēt. Kāda būs vasara, nezinām. Maksimāli Latvijas sieviešu futbola 1.līgā varētu būt deviņas desmit komandas, virslīgā ir astoņas,” viņš stāsta.
Projekts turpināsies
Latvijas Futbola federācija iesaistījusies Eiropas Futbola asociāciju savienības (UEFA) un Volta Disneja studijas kopīgajā programmā “Playmakers”, kas ar bērnu vidū iemīļotu multiplikācijas filmu varoņu palīdzību vairos mazo meiteņu izpratni par regulāru fizisku aktivitāšu un futbola pievilcību. Gulbenes novadā beidzies pirmais mācību gads, kad Jaungulbenē un Tirzā futbolu apguva 48 četrus līdz septiņus gadus jaunas meitenes. Ar viņām strādā pedagoģes Elīna Janovska un Daiga Zvaigznekalne.
“Šogad projekts turpināsies. Meitenes ir piedalījušās arī sacensībās. Viņas trenējas aprīlī, maijā, tad vasara ir brīva, bet spēles turpinās septembrī, oktobrī. Es ļoti ceru, ka vismaz piecas meitenes no viņām šajā gadā paliks futbolā. Es būtu priecīgs pat tad, ja trīs paliktu – divos gados būtu sešas. Mēs mazajām meitenēm uz reģionālo čempionātu taisām apvienoto komandu ar Alūksni, jo viņiem arī to mazo meitenīšu ir tik, cik ir. Šogad mēs uztaisījām apvienoto komandu un aizbraucām uz Kārsavu, kur vinnējām pirmo spēli – pirmie “goli”, pirmās medaļas! Ne tā, ka kaut kur iedod medaļu par to, ka piedalījies, bet par to, ka tu kaut ko vinnēji!” stāsta A.Martusevičs.
Meiteņu futbolā ir divi treneri – MihailsOļipovs no Kārsavas un Mārtiņš Meisters no Alūksnes. Pagājušajā gadā arī A.Martusevičs nokārtojis licenci.
Nesaprotamas lietas
A.Martusevičs aktualizē arī vairākus novada sportistu vidū sasāpējušus jautājumus. “Mums trīs meitenes bija Latvijas jaunatnes izlasēs. No sākuma U-17 izlasē, tad U-19. Viena mūsu komandas meitene ir arī U-15 izlasē. Man jautājums – ir sporta veidi, kuri katru gadu tērē desmitiem, simtiem tūkstošus eiro valsts iestādē, bet vai ir kāds sportists kādā Latvijas jaunatnes izlasē? Izņemot pāris basketbolistus un dažus vieglatlētus, citus nezinu,” viņš saka.
Biedrībai “FB Gulbene 2005” ir arī strīdīgs jautājums ar Sporta pārvaldi par to, lai visiem būtu vienādi spēles noteikumi, neatkarīgi no tā, vai slēpo, spēlē volejbolu, futbolu vai basketbolu.
“Uzskatu, ka nav svarīgi, kādā sporta veidā trenējas, jo visi ir vienādi un tātad visiem ir vienādi noteikumi. Ja visus soda, tad soda vienādi, ja visus cildina, tad cildina vienādi. Mums ir tikko pieņemts jauns sporta attīstības plāns. Diemžēl tas ir uzrakstīts 80 % sporta skolai. Sporta skolā ir talantīgo bērnu atbalsta programma – cepuri nost! Bet, ja tas bērns nav sporta skolā, bet kādā sporta biedrībā vai nodibinājumā, viņš var būt kaut pasaules čempions, bet tajā programmā neietilps. Kā sporta skola bērniem dod naudu, nav zināms. Es domāju, ka cilvēkiem tas būtu jāzina. Ja mēs zinām, cik saņem aizsardzības ministrs algā, tad nu par kaut kādām bērnu sporta skolas atbalsta programmām mums būtu jāzina, kuri ir tie talantīgie, kuri saņem, un kuri ir tie “sliktie”, kuriem vienkārši nepienākas, jo viņi nav sporta skolā. Diemžēl meiteņu futbola nav sporta skolā,” ir sarūgtināts A.Martusevičs.
Viņš stāsta, ka Gulbenes novada sporta attīstības plānu laika posmam no 2023. līdz 2027.gadam izlasījis tikai līdz pusei. “Par pēdējiem desmit gadiem esmu iedevis ļoti daudz priekšlikumu, šoreiz neiesniedzu nevienu, jo iepriekšējie netika ņemti vērā. Es pārtraucu lasīt, jo es sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi. Tur ir sarakstīts labākajās padomju tradīcijās. Man nav saprotami, kāpēc liela nauda aiziet ne Gulbenes novada sportistiem,” saka A.Martusevičs.
Viņš piebilst, ka biedrībai ir lieliska sadarbība ar Gulbenes lielā stadiona un Stāķu sporta zāles vadību, tomēr vēlā rudenī un agrā pavasarī nav, kur trenēties. “Laukums Līkajā ielā vispār ir noziegums pret sportu! Cerēsim, ka pašreizējais mazā stadiona remonts beidzot izdosies, vismaz būs futbolam treniņa laukums. To dāvājusi un uzlikšanu finansējusi Latvijas Futbola federācija. Diemžēl pašlaik mūsu komanda spiesta trenēties Alūksnē, Kārsavā, Rēzeknē un citur,” teic A.Martusevičs.
– Pārsla Konrāde
