Malkas krāsnis mājās atgūst savu popularitāti – par to pārliecinājies krāšņu mūrnieks Roberts Gurevičs no Sinoles. Lai gan ir cilvēki, kuri vēlas kaut ko modernāku par malkas apkuri, cenšas atrast ekonomiski izdevīgāko un ērtāko apkures veidu, malkas apkure tomēr ir populārs apkures veids.
“Dzirkstele” ar krāšņu mūrnieku Robertu tiekas darba procesā tepat Gulbenē. Viņam darba netrūkst. “Daudzi pāriet atpakaļ uz krāsns apkuri. Granulas, briketes, arī malka tagad zelta cenā, bet cilvēki grib krāsnis,” saka Roberts.
Apgūst pašmācības ceļā
Mūrnieka arods Robertam saistošs likās jau bērnībā. Prasmes viņš ieguva pašmācības ceļā. “Interese bija, un pakāpeniski mācījos. Skatījos, kā to dara meistari, kopēju. Jaucu ārā, skatījos, kas iekšā. Nav jau īsti tādas skolas, kur māca mūrniekus. Gadi iet, un pieredze aug. Nevar strādāt šo darbu, ja nepatīk. Ir jāpatīk, citādi nekas nesanāks. Šajā arodā vissarežģītākais – pirms sākt darbu, jau redzēt galaproduktu, kā izskatīsies, kad būšu pabeidzis. Ja nespēj to vizualizēt, tad īsti neesi īstajā vietā,” saka Roberts.
Viņš stāsta, ka mūrnieku Latvijā nav nemaz tik daudz, patiesībā – maz. Veco meistaru vairs nav šai saulē, savukārt jaunie uzskata, ka tas ir netīrs darbs un arī savā ziņā nejēdzīgs. Konkurenci viņš šajā arodā neizjūt, jo realitāte rāda, ka nav īsti, kas to dara. “Šis darbs prasa nervus, pacietību. Ja slikti nervi, tad nav nemaz ko domāt par mūrnieka arodu,” smejas Roberts un piebilst, ka jābūt pilnīgi mierīgam cilvēkam, lai varētu mūrēt. “Man nelido ķieģeļi pa gaisu, ja arī kaut kas neizdodas, bet ir redzēts, ka citiem lido gan.”
Diezgan ilgi viņš strādāja Vācijā, kur mūrēja arī krāsnis. “Tā bija tāda kā pieredzes apmaiņa. Vācijā cilvēki ir ļoti pedantiski. Viņus neinteresē, cik tas maksā, visam jābūt precīzi un perfekti kā bildē,” pārliecinājies Roberts.
Piemērotākais laiks – vasara
Roberts mūrē krāsnis visā Latvijā, bet vislielākais pieprasījums viņam ir no Alūksnes puses, jo tur viņam sanāk būt visvairāk. Arī mūsu novadā ir pieprasījums, krāsnis grib gan pilsētā, gan laukos. Roberts skaidro, ka piemērotākais laiks, lai mūrētu krāsni, protams, ir vasara.
“Ir silts un vieglāk strādāt. Bet pienāk pavasaris, kurināt vairs nevajag, un cilvēki aizmirst, ka, lai nākamajā ziemā būtu silti, jāparūpējas par krāsni. Pienāk rudens, saprot, ka tūlīt būs ziema, un tad visiem vajag. Rudenī – septembrī, oktobrī – sanāk visintensīvākais darba laiks. Atelpas mirklis ir Jaungads, kad visi svin, un tad man īsti nav, ko darīt, bet tā visu laiku ir darbs,” stāsta Roberts.
Ja nepieciešams, tad viņš arī pārmūrē krāsnis. Viss atkarīgs no cilvēka, ko vēlas. “Man – mūrēt no jauna vai pārmūrēt – ir pilnīgi vienalga. Reizēm meistari grēko, jo nav lūku, kur iztīrīt, krāsnis aizaug un viss. Arī man nācies labot citu meistaru kļūdas. Uzmūrē jaunu krāsni un neiet. Braucu jaukt ārā un mūrēju par jaunu. Pie vainas šauras ejas, kļūdas aprēķinos – dažādu “brīnumu” pietiek. Internetā samācās – domā, ka nu tūlīt mūrēs, bet nekā,” stāsta Roberts.
Arvien iecienītākas kļūst maizes krāsnis
Viņš novērojis, ka iecienītas ir plītis ar stāvierēm, sēdierēm, lai maksimāli izmantotu siltumu. “Siltums iet maksimāli garākus ceļus, nevis uzreiz skurstenī, un saglabājas. Un plītis nav tikai lauku mājās. Tagad bieži grib arī maizes krāsnis. Bija laiks, kad tās meta ārā, tagad atkal laikam grib cept maizi paši,” stāsta Roberts.
Cilvēki mēdz izsapņot, ko vēlas, bet realitātē ne viss ir iespējams. “Piemēram, vēlas lielu kamīnu, bet jāskatās, vai skurstenis pavilks. Reizēm saku: nav iespējams. Nākas kaut kā paskaidrot. Ja pēc tam neies, kas par to atbildēs? Nauda izmesta vējā. Tas taču nav lēts pasākums! Krāsns izmaksā diezgan daudz, līdz ar to arī kļūdas maksā ļoti dārgi. Arī man ir bijušas kļūdas tad, kad mācījos, – jaucu ārā, visu pārtaisīju. Kļūdas nedrīkst būt, jo katra kļūda ir ļoti dārga,” stāsta Roberts.
Netīra dūmvadus, pārkurina krāsnis
Cilvēki netīra dūmvadus, bet Roberts uzsver, ka gadā reizi tie ir obligāti jāiztīra, lai māja “nenokūp”. “Ir, ka krāsnis dūmo, nevelk. Pie vainas tas, ka tās aizaug. Paiet gadi – ejas ciet, aizaug. Neparedz tīrīšanas vietas. Es taisu krāsnī tīrīšanas lūkas, lai var mierīgi iztīrīt un nav nekādu problēmu,” saka Roberts.
Cilvēki mēdz arī pārkurināt krāsnis. “Es izskaidroju, ka tā darīt nedrīkst. Ir jāsaprot, ka tad, kad izkurini, paiet trīs četras stundas un tad tikai krāsns sāk uzsilt, pakāpeniski atdot siltumu,” norāda Roberts.
Kurināšanai vislabāk ir izmantot sausu malku – der visa, izņemot ozolu. Ja ir sveķains koks apkurē, tad jārēķinās, ka būs biežāk jātīra. Ja izmanto mitru malku, tad aizkvēpst. “Tā jau katra paša darīšana, ar ko viņš kurina. Bet ir, kas dedzina dažādus “brīnumus”, tad automātiski krāsns ir ciet – tā būs jātīra. Dedzināt jau var visu ko, bet vai vajag?” saka Roberts,
Pa šiem gadiem Roberts uzmūrētās krāsnis un plītis skaitāmas simtos, bet divu vienādu krāšņu nav – katra ar kaut ko atšķiras. Savu rokrakstu Roberts pazīst: “Vairumu, ko esmu uzmūrējis, noteikti atpazītu.”
– Inita Savicka
