Pusaudža vecumā ir liels kārdinājums izmēģināt aizliegtās vielas. Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu un pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs apliecina, ka absolūtais vairums kādas atkarību izraisošās vielas izmēģina tieši pusaudža gados.
Viņš pieaugušos izaicina uz pusaudžiem palūkoties arī kā uz vienu no dotajām iespējām spēt ietekmēt viņu tālāko dzīvi. Šodienas aktuālais un daudzu vecāku prātus satraucošais jautājums par dažādo atkarības izraisošo vielu lietošanu pusaudžu vidū ir risināms, arī ar atbilstošas vides veidošanu, kur fokusā ir attiecības.
– Vai šodien ir mainījusies dažādu atkarību izraisošo vielu lietošana starp pusaudžiem?
– Agrāk tas bija vairāk alkohols. Šodien vairāk ir marihuānas smēķēšana, kā arī populāra ir kļuvusi apdullināšanās ar dažādiem psihofarmakoloģiskajiem medikamentiem. Jāņem vērā, ka pusaudža vecumā cilvēkam arī ir lielākā vēlme ko izmēģināt un darīt tieši to kopā ar draugiem. Pusaudži gandrīz vienmēr, ja lieto kaut ko, dara to kopā ar draugiem. Mēs taču neredzam, ka pusaudzis, ejot no skolas mājās, viens ieietu veikalā pēc šņabīša, lai to viens izdzertu pie televizora. Nē, viņš to darīs ar citiem kopā. Mums nav tik laba statistika šobrīd par Latviju, bet kopumā rietumu pasaulē rādītāji par vielu lietošanu starp pusaudžiem strauji samazinās. Starp 1990. un 2020. gadu ir 20 % samazinājums pusaudžu alkohola lietošanā, arī smēķēšanas izplatībai starp pusaudžiem ir straujš samazinājums. Viens no iemesliem tam ir dzīvesveida maiņa, daudz vairāk laika tiek pavadīts pie ekrāniem un mazāk laika ārā. Loģiski, ja pusaudzis sēž pie datora, viņš ar draugiem kopā nelieto vielas, bet sazinās virtuāli. Protams, tas atkal ir “koks ar diviem galiem”, jo tur sākas citas problēmas.
– Jūsuprāt, pusaudža vecums ir pats sarežģītākais?
– Tas ir zelta attīstības posms, kurā izšķiras cilvēka tālākā dzīve, un mums to ir iespēja ietekmēt kaut vai ar labu sarunu. Jā, pusaudža posms objektīvi ir visintensīvākais un tāpēc sarežģītākais, jo notiek arī straujas un fundamentālas pārmaiņas ķermenī. Tie ir tik intensīvi procesi kā nevienā citā dzīves periodā! Pusaudzis šajā posmā iegūst pieaugušā cilvēka identitāti. Lielākoties arī visas cilvēka mentālās problēmas, piemēram, šizofrēnija, depresija, ja sākas, tad pārsvarā sākas tieši pusaudža gados. Tāpēc tas ir trausls posms. Tomēr, lai arī daudzi vecāki šo pusaudža vecumu gaida ar bailēm, absolūti lielākai pusaudžu daļai šis vecums nav tik vētrains. Liela daļa tam iziet cauri bez īpašiem satricinājumiem un liela daļa saviem vecākiem nesagādā nekādas problēmas.
– Kas ir viņu veiksmes piemēru pamatā?
– Es doktorantūrā pētu psihopatoloģiju, kur ir šis jautājums, kāpēc daži bērni attīstās un izaug bez kaut kādām problēmām, bet citiem tās rodas. Nav vienas atbildes. Jā, vecākiem tajā ir loma, bet mēs sabiedrības diskusijās uzliekam nesamērīgi lielu šo atbildību viņiem. Ja pusaudzim ir problēmas, tad mēs sakām: nu jā, tas jau ir no ģimenes. Tomēr problēmas bieži nav saistītas ar ģimeni, jo pusaudzi draugi un pati skola var ietekmēt pat vairāk.
Svarīgi arī saprast, ka mūsu katra personība ir salikusies jau tad, kad esam mammai vēderā. Mammas, kurām ir vairāki bērni, ir eksperti, jo viņas atšķirības burtiski saredz bērnos jau zīdaiņa vecumā. Mēs jau piedzimstam kā personības, cits jautājums, kam būs vieglāk un – kam grūtāk. Viena lieta, kas noteikti ietekmē, ir bērnības traumas. Ja bērns piedzīvo fizisku, emocionālu vai seksuālu vardarbību no ģimenes, draugiem vai svešiem cilvēkiem, tas tālāk radīs visvairāk problēmu.
Vēl viens no lielākajiem riska faktoriem ir nabadzība. Jā, arī turīgiem cilvēkiem ir problēmas, bet, ja skatāmies, sociālais nodrošinājums ir ļoti būtisks ietekmes faktors. Tāpēc vislabākais, ko var darīt pašvaldības, ir rūpēties par tiem, kam ir vismazāk līdzekļu.
Trešais faktors noteikti ir vide, kurā bērns aug. Ja iedodam vidi, kas atbilst pusaudža vajadzībām, kurā viņš jūtas droši un var nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, un ja apkārt ir cilvēki, labas attiecības, pusaudzis attīstīsies dabiski labi.
– Cik lielā mērā skolām būtu jācenšas veidot šādu vidi?
– Es ar skolām ļoti daudz strādāju un izšķiru divas lietas. Vispirms runāju par pozitīvās attīstības vidi. Tā ir vide, ko apzināti veidojam, jo ir zināms, ka īpaši tiem, kuri lieto kādas vielas un kas ir sarežģītākā auditorija, efektīvākā palīdzība par ārstēšanu ir pozitīvās attīstības vides esamība. To apliecina pierādījumi un pētījumi. To, kā šādas vides strādā, redzam Amerikas geto rajonos, kur ir ļoti smagi lietotāji, pusaudži bez ģimenēm un no bandām. Tomēr vārds “vide” ir visai abstrakts, jo vide vispirms ir cilvēks un attiecības. Un tikai pēc tam tā ir telpa, gaisma un izvietojums. Jebkura vide sastāv no cilvēka, ap kuru tā veidojas. Skolas bieži neņem vērā šo attiecību nepieciešamību. Ja paņemam vienu Rīgas klasisko skolu, kur klasē ir ap 20-30 pusaudžiem, ir skolotāja, kas vada, redzam, ka tur neveidojas ciešas attiecības. Mēs pusaudžiem, kas atnāk pie mums uz centru, prasām, vai viņiem skolā ir kāds pieaugušais, ar ko viņi var vienkārši parunāties. Ļoti reti kad pusaudzim tāds pieaugušais skolā ir! Vidi, kurā nav ciešu attiecību ne ar vienu pieaugušo, nevar izveidot par pozitīvas attīstības vidi.
– Varbūt paši pusaudži nevēlas veidot attiecības ar pieaugušajiem?
– Es tam nepiekrītu, jo redzam, ka pusaudžiem ir dabiski veidot attiecības un viņiem gribas tās veidot gan ar vienaudžiem, gan ar pieaugušajiem. Tad, kad pusaudzim izdodas atrast kādu pieaugušo, kas viņā ieklausās, kas par viņu pastāv, reizēm sapurina vai ir emocionāli tuvs, ļoti ātri veidojas piesaiste. Jā, ja pusaudzim ir sliktas attiecības ģimenē un nav bijusi laba pieredze ar pieaugušajiem, viņš var uzvesties provokatīvi, tomēr tas nemaina to, ka viņam attiecības tomēr ir svarīgas. Problēmu, kad pusaudzis negrib nākt uz skolu, vislabāk var risināt, ja skolā viņam ir kāds pieaugušais, ar kuru ir labas attiecības.
– Kāpēc pusaudžus nebiedē informācija, ka, piemēram, no cigaretēm cilvēki mirst?
– Tāpēc, ka pusaudži domā līdzi un šie saukļi bieži nav patiesi. Mēs viņiem sakām, ka cigaretes nogalina, bet mēs taču redzam, ka ir diezgan daudz cilvēki, kas pīpē un nenomirst. Ir cilvēki, kas pīpē gadu desmitiem un nemirst. Protams, smēķēšanai ir paaugstināti riski, bet pusaudzis uz to var skatīties kā uz vēl vienu lietu, ar ko pieaugušais viņu cenšas iebiedēt.
Esam diezgan ilgi mēģinājuši pusaudžiem iestāstīt, ka no vienas narkotiku pamēģināšanas reizes viņš kļūs atkarīgs. Jebkurš var atrast pretēju informāciju internetā vai arī izmēģināt pats un saprast, ka tā nav patiesība. Ja paši dodam nepatiesu informāciju, pusaudži tajā neklausīsies. Mums ir jāmeklē citi veidi, kā runāt.
Otrs – pusaudža vecums ir visbīstamākais posms, kurā cilvēkam ir iespēja pāragri nomirt. Tas ir saistīts ar traumatismu, jo pusaudži dara ļoti trakas lietas, viņiem ir ārkārtīgi grūti paredzēt notikumus un viņi nevar līdz galam ielikt sevi nākotnē. Viņiem ir īstermiņa domāšana. Tāpēc, ja pusaudzim pajautāsim, kā viņš iztēlojies sevi 30 gados, viņš atbildēs, ka tad jau būs pensijā vai nebūs dzīvs. Smadzenes strādā ļoti īsos nogriežņos, un no viņu perspektīvas vielu kaitīgums nav tik liels, jo īstermiņā to postu nevar ieraudzīt.
Trešā lieta – smadzeņu attīstības dēļ pusaudžiem vajag impulsus, kairinājumu, tās sajūtas, kādas rodas, izmēģinot ko jaunu. Ja viņa dzīvē nav jaunu atklājumu, intensīvas sajūtas, tad vielas kļūst par veidu, kā viņš pie tām sajūtām nokļūst.
– Kāpēc arī “labie bērni” iekrīt atkarību lamatās?
– Bērna smadzenes ir pilnīgi vienādas gan labajiem, gan ne tik labajiem bērniem. Visu vajadzības ir vienādas, neatkarīgi no vides, no kuras nāk, vai tā, kas ir viņu vecāki. Visiem pusaudžiem vajag atrast savu draugu grupu, visiem ir vajadzība pēc piedzīvojumiem un nošķiršanās no pieaugušo pasaules. Tās ir dabiskas vajadzības, kas izriet no smadzeņu attīstības un vecumposma. Reizēm pusaudzis tieši caur atkarības vielām atrod ceļu, kā piederēt draugu grupai vai arī, piemēram, atrisināt savu trauksmi, nepārliecinātību.
Uzskatu, ja vairāk investēsim vidē un pozitīvās attīstības iespējās, efektivitāte būs lielāka. Ir jāsaprot, ka pusaudži lieto to, kas viņiem ir vieglāk pieejams. Bieži visefektīvākais veids, kā varam samazināt vielu lietošanu, ir padarīt tās grūti pieejamas. Skolām noteikti būtu jārūpējas, lai nenotiktu dažādu atkarību izraisošo vielu pārdošana. Tie, kas ir noskaņoti lietot un ir ar lielāko risku, protams, tāpat atradīs vielas. Nekur pasaulē nav izdevies tā ierobežot atkarības vielas, ka pusaudži tām netiktu klāt. Tieši tāpēc alternatīvās vides iespējas ir ļoti svarīgas. Vēl mums vairāk būtu jādomā par disciplīnu, nevis sodiem. Pusaudžiem ir ļoti svarīgi, lai ir skaidri uzvedības noteikumi un rāmji, lai ir skaidrs, ko mēs no viņiem sagaidām un kas notiks, ja viņi pārkāps to, par ko ir bijusi vienošanās.
-Viktorija Slavinska-Kostigova
