Parasti ar emociju regulāciju mēs saprotam nepatīkamo, grūto emociju apstrādi, piemēram, bailes, dusmas, skumjas, taču arī pārlieku liela patīkamo emociju izpausme var nodarīt kaitējumu bērniem, tāpēc ir svarīgi, ka bērni mācās savas emocijas regulēt. Pedagogi un vecāki var palīdzēt, rādot piemēru, kā reaģēt dažādās situācijās, kā izturēties un ko iesākt, kad notiek kas negaidīts. Taču nekas nestrādā tik labi, cik mūsu pašu rīcības piemērs. Bērni ir kā sūklīši, kuri mācās, vērojot pieaugušos. Par to stāsta Baiba Kalnciema, psiholoģe, pedagoģe, apzinātības programmas īstenotāja bērniem Latvijā un grāmatas “Kāpēc esmu uztraucies?” autore.
Ko nozīmē attīstība?
Psiholoģe bērna attīstību salīdzina ar zieda uzplaukšanu. Pamazām attīstās prasmes, bet, līdzko bērns iemācās staigāt, paplašinās viņa redzesloks. Līdzīgi ir arī emocionālajā pasaulē – mainās bērna skats uz pasauli.
Ir septiņas galvenās jomas, kurās tiek apskatīta bērna attīstība: motoriskā, kognitīvā, valodas attīstība un komunikācija, pašaprūpes spējas, emocionālā attīstība, sociālā attīstība un saskarsmes iemaņas.
B.Kalnciema stāsta par gadījumu no savas prakses, kad mamma uz 1. klasi atved bērnu un pedagogiem stāsta, ka bērniņš mazliet prot lasīt un rēķināt, taču nemāk aiztaisīt pogas un aizšņorēt kurpes, un māte lūdz pasekot līdzi un palīdzēt. Diemžēl gadās arī galējības, bet bērna attīstībai jābūt vispusīgai.
Bērnam ir ļoti svarīgi attīstīt pašcieņu, spēlēties prasmi un fantāziju, spēju koncentrēties un risināt grūtības, empātiju un saskarsmes iemaņas, emociju pašregulāciju un savaldīšanos.
Kas ir emociju regulācija?
Emociju regulācija ir cilvēka spēja saprast un pieņemt savu emocionālo pārdzīvojumu, pārvaldīt negatīvas emocijas, kā arī būt produktīvi aktīvam krīzes apstākļos vai distresa situācijā.
Bērniem ir ierobežota spēja atpazīt emocionālos stāvokļus. Bērni ar zemu izpratni par emociju dažādību parasti ir trauksmaināki. Dažkārt bērniem, kuriem ir izteikta trauksme, ir grūtības atdalīt savas emocijas no realitātes. Pierādīts, ka uzvedības un emocionālo problēmu pamatā ir traucēta emocionālā regulācija. Ikdienas situācijas var būt izaicinājums trauksmainam bērnam.
Pētījums par bērnu emociju regulāciju norāda, ka augsta baiļu emocionalitāte un zema spēja regulēt bailes prognozē internalizētās uzvedības problēmas (bērns kļūst trauksmains/nomākts, noslēdzas sevī un sūdzas par fiziskās veselības traucējumiem, piemēram, sāpēm, reiboņiem, gremošanas traucējumiem u.c.), bet augsta dusmu emocionalitāte un zema spēja regulēt pozitīvas emocijas prognozē eksternalizētās uzvedības problēmas (bērns izturas izaicinoši, nesavaldīgi, impulsīvi un pārāk aktīvi), skaidro B.Kalnciema.
Kā izpaužas emocijas?
Ar laiku bērni iemācās sevi nomierināt, apgūst empātiju un pašregulāciju – saprast un pieņemt savu pārdzīvojumu. Depresija, trauksmainība, agresija un tāda diagnoze kā šizofrēnija būtībā ir nespēja pārvarēt intensīvas emocijas, stāsta psiholoģe. Tāpēc ir svarīgi, lai jau pirmsskolā bērnam palīdzētu iemācīties savaldīt šīs spēcīgās emocijas.
Emocijas ir cilvēka reakcija uz iekšējo un ārējo kairinātāju iedarbību. Intensīvas emocijas izpaužas trīs aspektos, kas savā starpā ir saistīti un ātri seko cits citam: fizioloģiskais uzbudinājums, kognitīvais un subjektīvais aspekts un uzvedība.
Kā mācās bērns? Piemēram, tētis atnes no veikala sulas paku, ver vaļā, bet pakai noplīst attaisāmais. Viņš ņem nazi un griež paku pušu – pieaugušais izpauž savas emocijas, bērns vēro. Līdzīgi ir arī, piemēram, apstājoties krustojumā, kopā ar bērnu automašīnā braucot uz bērnudārzu. Bērna uzvedība būs atkarīga no tā, kas redzēts šajā pauzē. “Tāpēc domājam, ko atspoguļojam,” aicina psiholoģe.
Iemācās pakāpeniski
Emociju regulācija attīstās pakāpeniski, un to var iedalīt četros posmos – no dzimšanas līdz 12 mēnešu vecumam; 16–19 mēnešu vecumā; 2–3 un 3–6 gadu vecumā. Tikko piedzimis zīdainis nemāk regulēt savas emocijas, kliedz un raud, bet ar laiku sāk izrādīt pirmās emocijas – dusmas un prieku. 16–19 mēnešu vecumā bērns jau vēro, kāda būs apkārtējo reakcija. Šajā laikā vislielāko ieguldījumu sniedz mātes iejūtība, atsaucība, bērna saskaņa ar māti. Tas “ieliekas” mūsu ķermenī, zemapziņā, dod drošo piesaisti. Zīdainis sevī atspoguļo to, kāda ir mamma. 2–3 gadu vecumā bērns emocijas spēj savaldīt ne vairāk kā 40–45 procentos gadījumu, sāk izjust kaunu, apmulsumu. Pēc 2,5 gadu vecuma lielākā daļa bērnu prot izteikt citu jūtas un saprot, ka otrs var justies citādāk nekā viņš. Trīs gadu vecumā bērns sāk runāt par savām emocijām, izmantojot fantāziju, spēles, sāk izprast citu viedokli, meklēt draugus, sabiedrotos, kas rada pozitīvas sajūtas. 3–6 gadu vecumā mazinās dusmu lēkmes, bailes šķirties no vecākiem. 5–6 gadu vecumā bērni saprot, ka var būt dalītas jūtas par vienu un to pašu situāciju.
Pašregulācijas nozīme
B.Kalnciema uzskata, ka ir svarīgi iemācīt bērnam paņēmienus, kā tikt galā ar intensīvām emocijām ne tikai mājās, bet arī pirmsskolas izglītības iestādē.
Kas notiek, ja to neapgūst? “Tad ir uzvedības grūtības. 20–30 procentiem bērnu ir agresija, trauksme, hiperaktivitāte, skumjas – nespēja tikt galā ar emocijām. Tas ietekmē attiecības ar vienaudžiem, ģimeni, skolotājiem,” paskaidro psiholoģe un pedagoģe.
Bērni, kuriem ir labi attīstīta emociju pašregulācija, veiksmīgāk sapratīsies ar citiem, būs labāk pieņemti, empātiskāki pret citiem, gādīgāki, veiksmīgāk risinās savstarpējās problēmas, turpina B.Kalnciema, piebilstot, ka viņiem būs arī labākas koncentrēšanās spējas, uzmanības noturība un atmiņa, kā arī izturība un spēja tikt galā ar grūtībām.
Kā iedrošināt pozitīvu uzvedību?
Uz katru vienu negatīvu norādi jābūt vismaz četrām pozitīvām uzslavām, komentāriem. Pētījumi rāda, ka tikai tā mainās uzvedība. “Ne vien ieraudzīt to, kas nesanāk, bet dot pretī četras uzslavas, komentārus, iedrošinājumus,” aicina B.Kalnciema.
Emociju pašregulācijas attīstību veicina arī pateicība, uzslava, neverbāls žests. Turklāt svarīgi ir to teikt bērnu klātbūtnē. Paldies, ka izpildīji, pabeidzi darbiņu, ievēroji noteikumus, utt. – tas dod vēlmi atkal rādīt pozitīvus rezultātus. “Uzslavējiet par jebko! Par to, ka bērns pasveicināja apkopēju vai sargu, viņam sanāca sašņorēt zābaku,” mudina psiholoģe. Savukārt neverbāls žests var būt smaids, uz augšu pacelts īkšķis, galvas mājiens. Iedrošinājums var būt: tu esi centies, izkrāsojis vienu no diviem taurenīšiem, centies aizpogāt pogas, centies aizšņorēt kurpes utt.
Drīkst un vajag
Cilvēka četras pamata emocijas ir skumjas, dusmas, bailes un prieks. “Uz manu praksi nāk sievietes un vīrieši, kuri nespēj nosaukt, kā viņi jūtas. Skan: “Normāli.” Es to nepieņemu. Ir jābūt vismaz “labi” vai “slikti”, un tad mēs varam attīstīt sarunu tālāk,” saka Baiba, piebilstot, ka ģimenē ir svarīgi runāt par to, kāda bijusi mūsu diena, un bērns arī grib tikt sadzirdēts.
Dzīvē no emocijām un jūtām nekur nevaram izsprukt. Veselības labā vajadzētu mācīties vairāk piedzīvot pozitīvās emocijas – atpazīstam, regulējam, atlaižam. Katra emocija, kuru “apēdam”, pēc laika liek sevi manīt – veģetatīvā distonija, panikas lēkmes. Slimības sekas liekam iztulkot psihiatram, ģimenes ārstam, bet vai zinām, no kurienes tai “aug kājas”, vaicā psiholoģe.
“Vecāki ir pirmie sarunu biedri bērnam uztraukuma brīdī. Pieaugušā uzdevums ir būt blakus, atbalstīt emocionāli, nevis nosodīt, ka viņš ir dusmīgs. Dusmoties drīkst un vajag. Ir jāmācās nosaukt savas emocijas vārdos,” ir pārliecināta B.Kalnciema.
Bailes ir ļoti intensīva, viena no spēcīgākajām emocijām, ko rada trauksme. Cilvēks var būt saspringts, arī gāzt kalnus, neapzinoties savu spēku, – uzvesties ļoti dažādi. Ir svarīgi ļaut bērniem pašiem domāt, kas varētu būt noticis, lai viņi saprot, cik cilvēki dažādi var uzvesties bailēs, rosināt domāt, kā šajā situācijā jūtas ķermenis. Ķermeniskās sajūtas ir svarīgas, lai mēs mazinātu augsto trauksmes sajūtu. Bērnam būtu jāmāca “sadalīt” notikumu, situāciju.
Dusmas ir veselīgas emocijas, attīsta, palīdz rīkoties, uzņemties atbildību, palīdz citiem atspoguļot to, kas bērnam ir labi, kas slikti.
Svarīgi ir radīt bērnam priekšstatu, kā var izpausties dusmas, lai viņš spēj tās atpazīt, – gribas iesist vai mēdīties, aizraujas elpa, sirds sāk ātri dauzīties, gribas raudāt, gribas vienatni utt., un teikt: “Tu drīksti dusmoties!”
Kā tikt galā?
Bērns dusmas var izrunāt, izkliegt “dusmu spilvenā”, sasist to dusmās, bet spilvens par to būtu priecīgs (stāstām bērnam), – tā mēs dusmas pārveidojam par prieku. 99 procentiem tas palīdz, atzīst psiholoģe. Bērnudārzā iespējams iekārtot “dusmu stūrīti”. Spilvena vietā var būt balons – reāls vai iedomāts. Visas dusmas var iepūst tajā un tad palaist vaļā. Un tikai tad pieaugušais var mēģināt sākt sarunu ar bērnu, aicinot pastāstīt, kas ir mainījies, kas notiek ar tavām dusmām. Tāpat varam aicināt bērnu uzzīmēt savas dusmas, jebkuru emociju. Bērns praktiskās darbībās atspoguļo savas emocijas vecākiem un māca tās pieņemt. Uzzīmē priecīgu sevi, parāda mammai un tētim, un tā mēs vairojam prieku.
Lai tiktu galā ar skumjām, Baiba aicina novilkt maskas, atļaut sev skumt, izraudāties. “Puikas neraud! – šo frāzi vajadzētu “izcirst ārā”. Drīkst un vajag! Citādi četrdesmit un piecdesmitgadīgi “puikas” raud pie manis kabinetā,” atklāj psiholoģe. Viņa uzskata, ka bērnam vajag ļaut skumt un raudāt par visu – saplēstu krūzīti, saslimušu sunīti, ka draugs neiedeva roku.
Savukārt prieks ir mūsu spēks, enerģija, kad varam iet un skriet ar draugiem, smieties, izzināt. Svarīgi ir mācīt, ka prieka mirkļus varam sev radīt paši – aizej pie spoguļa, ieskaties sev actiņās un pasmaidi!
B.Kalnciema iesaka bērnu ikdienā ieviest apzinātības prakses. Apzinātība ir spēja būt šajā mirklī, to pilnībā apzinoties, fokusējoties uz notiekošo, pieņemot to un nevērtējot. Varam vizualizēt, kā izelpojam dusmas, trauksmi, skumjas. Apstājamies un ļaujam sev sajust. Apzinātību iespējams praktizēt ar skaņu, garšu, tausti, staigāšanu. Vingrinājumi ir dažādi, arī paši varam tos izdomāt.
– Andra Ozola
