Liteniete Aija Mičule-Ejuba tik ļoti mīl zirgus, ka grūti pat izskaidrot, kāpēc. “Zirgi man jau ir no bērnības. Man bija seši gadi, kad nopietni iemīlēju zirgus,” saka Aija. Šobrīd Aija rūpējas par gandrīz 15 gadus vecu ķēvi Magoni un kumeliņu Faramīru. Kad ciemos ierodas “Dzirkstele”, zirgi sniegotajā ziemā ārā laukā izskatās kā pasakā. Jau pa gabalu viņi dzird savas saimnieces balsi un seko viņas soļiem. Izskatās, ka viņus vieno tik cieša draudzība, ka saprotas bez vārdiem.
“Savulaik manam vectēvam bija zirgs. Toreiz dzīvojām Ziemeros un vectēvs bija mežsargs, un tajā laikā mežsargiem bija zirgi. Vectēvam bija ķēve Pupa. Atceros, ka braucām zirga ratos uz Murata ezeru pie Igaunijas. Kad paaugos, varētu būt 1.klasē, kā jau kolhoza laikos, fermās bija zirgi, un bija tāda ķēve Venta. Mamma kādā reizē teica: meitiņ, aizdzen zirgu uz skolu! Es biju maza auguma, mani uzsēdināja zirga mugurā, un es jāju uz skolu, jo skolotājas ar zirgu vagas dzina pavasarī, lai varētu stādīt kartupeļus. Toreiz nebaidījās mani vienu palaist ar zirgu. Uz skolas pusi zirgs gāja ļoti labi, bet atpakaļ uz mājām gan vairs ne, tad caur ievām, caur krūmiem. Atminos, ka manas plikās kājas bija visas nošvīkātas. Bet tādu baiļu nebija,” ar siltu smaidu A.Mičule-Ejuba atminas bērnībā piedzīvoto.
Atmiņā viņai arī kolhoza laiki, kad gājusi uz stalli darboties ar zirgiem. “Uzlika mani zirgkopēja vienam ērzelim mugurā. Es biju maza, sīka. Mācījos 5. vai 6.klasē. Ērzelis uzmeta dibenu, un es biju zemē. Bet zirgkopēja teica: kāp tūlīt atpakaļ viņam mugurā! Toreiz arī mēs, jaunieši, jājām ar zirgiem pa mežiem, pļavām,” atceras Aija.
Vienos dadžos, tāpēc Dadzītis
Savukārt pati savu personīgo zirdziņu Dadzīti, kad dzīves ceļš Aiju bija atvedis uz Liteni, viņa joprojām atceras ar asarām. Stāsts, kā viņa tika pie zirga, ir interesants. “Dabūju to no viena onkulīša. Maksāju graudā – iemainīju pret cūku. Es ļoti gribēju savu zirgu. Aizgāju pie šī onkulīša, jo pirms tam gribēju redzēt zirdziņu. Aizeju un ieraugu piesietu nelielu, melnu, necilu zirgu un domāju: vai tiešām šis ir tas zirgs, kuru viņš tirgo? Klauvēju pie durvīm, neviens neatver. Pēc vairākām klauvēšanas reizēm onkulis attaisa durvis un vaicā, ko es vēlos. Jautāju: vai jūs pārdodat kumeļu? Atbild: jā. Es saku: vēlos viņu redzēt. Uz to onkulis atbild: nezinu, kur ir, droši vien kaut kur pie kaimiņiem. Gājām pie kaimiņiem, un skatos – nāk no krūmiem zirgs. Tiklīdz viņu ieraudzīju, es viņā tā iemīlējos! Viņš bija viss vienos dadžos – krēpēs, astē dadži, tāpēc arī nosaucām par Dadzīti. Sākumā viņš pa gaisu vien gāja, bet izauga skaists un gudrs zirgs. Paslēpes ar mani spēlēja. Tikai dzīve piespieda man viņu atdot… Tas bija mans mīļākais zirdziņš. Sirds joprojām par viņu sāp,” raud Aija.
Tagad jau divus gadus Aijai ir Magone. “Man viņu atdeva. Magonei ir veselības problēmas, kas saistītas ar elpošanu. Viņas kumeliņam Faramīram 19.februārī paliks 10 mēneši. Abi ir “Latvijas siltasiņi”. Magonei ir ļoti labi raduraksti. Viņai gan ir bijis daudz saimnieku, nezinu, kāpēc visi taisījās no viņas vaļā. Magone pie manis paliks līdz pēdējai dienai, kamēr elpošu!” saka Aija.
Sievietei ir izdevies uzlabot Magones veselību. “Siens man stāv ārā, un es viņai dodu mitru sienu, līdz ar to nav putekļu. Ziemā dzīvo ārā, jo vajag svaigu gaisu. Man jau smejas, ka ēdienkarte maniem zirgiem ir kā restorānā: no rīta ir auzas, siens, tīrs ūdens; pusdienās – bietes; vakarā – auzas un siens. Protams, arī sāls un mikroelementi. Strādāju Litenes pansionātā un, kad tuvojas pusdienlaiks, jau ar nepacietību gaidu, kad tikšu pie zirdziņiem, kuri mani gaida ar bietēm, un vakarā ir tas pats,” stāsta Aija.
Bez atbalsta nevarētu
Aija pati dzīvo Litenes centrā dzīvoklī, bet, ja vēlme, tad var atrast iespēju turēt zirgus un rūpēties par tiem. Aija saka lielu paldies kaimiņiem, vietējiem cilvēkiem, visiem, kas palīdz. “Ir, kas izpalīdz ar sienu, ir, kas atved skaidas,” pateicīga ir Aija.
Liels palīgs un atbalsts viņai ir vīrs Jānis, kurš reizēm mēdz jokot, ka Aija mīl zirgus vairāk nekā viņu. “Bez vīra palīdzības kūtī, kur mīt zirgi, nebūtu ūdens un elektrība. Vīrs nepārtraukti uzrauga elektrisko ganu, lai viss darbotos. Daudz pūļu ielicis. Vīrs strādā Rīgā. Pirmdienās agri no rīta brauc prom un piektdienās – mājās. Brīvdienās darbojas, lai zirgiem uzlabotu apstākļus. Šovasar gribētu uzcelt aplokā nojumi, lai nav jāuztraucas par laika apstākļiem. Ja ir liels vējš vai pamatīgs slapjdraņķis, es viņus aplokā neturu, laižu kūtī, bet ar nojumi par to uztraukties nevajadzēs,” stāsta Aija.
Viņa arī nenoliedz, ka nav iespējas zirgus turēt stallī, tāpēc viņiem pielāgota kūts. Kūts stūrī Aijai nolikts bluķītis, uz kura viņa mēdz apsēsties un vienkārši vērot savus zirgus. Tā ir atpūta, prieks, labsajūta. Aija katru rītu mostas un vakaros iet pie miera ar domu par saviem zirgiem. Katru dienu viņa dodas pie Magones un Faramīra, lai viņus samīļotu, ar Magoni dotos izjādē, ar Faramīru padarbotos. “Kumeliņu turu, lai mammīte nebūtu viena, jo zirgi ir bara dzīvnieki. Ilgstoši vienam dzīvojot, var rasties veselības problēmas,” zina teikt Aija.
“Dzirkstelei” bija iespēja redzēt, ar kādu mīlestību Aija apseglo Magoni, lai dotos izjādē. Klausoties Aijas sarunu ar Magoni, var just, ka, nenoliedzami, abām ir saikne. “Es neprotu kārtīgi jāt, bet zirgā varu nosēdēt. Esmu ņipra. Ir, kad dodamies ar Magoni izjādē uz Kalnienas ceļu, bet tur tā “drifto” ar mašīnām! Neskatās, ka es ar zirdziņu. Pirms vairākiem gadiem bija gadījums, kad es smagi nokritu no zirga, bet pati biju vainīga. Kritu smagi, salauzu kāju. Ilgi man lipināja kopā kāju. Atminos, ka dakteris teica: tu vairs nedrīksti kāpt zirga mugurā, ja kritīsi vēlreiz, ar tevi būs cauri. Bet tas mani neattur,” saka Aija.
– Inita Savicka
Uzziņa
Siltasiņu zirgi ir atlētiski, ar vidēji vieglu ķermeņa uzbūvi, pietiekami temperamentīgi, lai būtu labi sportisti, bet, salīdzinot ar karstasiņu šķirnēm, siltasiņu zirgi ir mierīgāki, ar līdzsvarotāku nervu sistēmu. Tā kā gandrīz visas siltasiņu zirgu šķirnes ir veidojušās Eiropā, tad ir pieņēmums, ka siltasiņu zirgi ir Eiropas senā savvaļas meža zirga pēcnācēji, nevis cilvēku veidots zirga tips.
Avots: “Vikipedia.org”
