Pirms pieciem gadiem nejauši iepazītais puisis no Gulbenes kļuva par sirds mīlestību, un tieši tās dēļ kurzemniece Megija Krista Strautmane mācās, kā ir būt gulbenietei. Neilgā laika sprīdī viņai šeit izdevies atrast stabilas darbavietas un galvenais – radošo piepildījumu savā izvēlētajā profesionālajā ceļā.
Talsos dzimušo mūzikas pedagoģi jau iemīļot paspējuši Stāķu pamatskolas, Gulbenes mūzikas skolas un kultūras centra bērnu vokālā ansambļa audzēkņi. Megija nebaidās saskatīt iespējas. Viņa saka: “Ja ir brīva niša un man ir attiecīga izglītība, kāpēc gan neiet man un nedarīt? Ja tev ir sapnis, mērķis un gribasspēks, viss tev ir iespējams!”
Vectēvs zināja – būšu dziedātāja
Ikdienā Megijas visi ceļi vienmēr veduši pie mūzikas. Tajā viņa sevi atceras darbojamies jau kopš trīs gadu vecuma, kad bija pirmais koncerts ar kāpšanu uz skatuves un dziedāšanu mikrofonā.
“Mans vectētiņš manu mammu, kad es bērnībā kārtējo reizi par kaut ko raudāju, mierināja un teica: “Tu nesatraucies, tā būs dziedātāja!” Tā ir mana viena bērnības atmiņa, kas dod prieku par vectēvu un lepnuma sajūtu, ka es patiešām šo ceļu eju,” stāsta Megija.
Dumpīgajos pusaudža gados uz pāris gadiem mūzikai mests miers, taču 8.klasē meitene sapratusi, ka tomēr grib dziedāt un turklāt – profesionāli. “Atradu fantastisku pedagogu – Baibu Veismani Rezongu, un tā mans ceļš aizsākās profesionālajā mūzikā. Mana ir klasiskā mūzika un operdziedāšana,” stāsta Megija, kura šobrīd tuvojas senās mūzikas studiju noslēgumam J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
“Es atceros, kā jau 1.klasē, kad skolotāja lika mums uzrakstīt, par ko gribam kļūt, es nedomājot ar lieliem burtiem uzrakstīju – dziedātāja. Vienīgi es nekad nebiju domājusi, ka būšu mūzikas skolotāja. Tas notika visai negaidīti, kad mācījos Daugavpils Universitātē 2.kursā un sapratu, ka man ir pietiekami daudz brīvā laika. Toreiz atkal nodomāju, kāpēc man to neizmantot un kāpēc gan es nevarētu nopelnīt, lai man būtu sava neatkarīgā nauda. Nāca piedāvājums strādāt Dundagas mūzikas skolā, mani tur paņēma vēl kā studentu, un man kā atklājums bija, cik es varu aizrautīgi strādāt ar bērniem,” atceras Megija.
Tiesa, arī viņas bērnības atmiņas aizved pie ilgajām stundām, kad pirmās pedagoģiskās iemaņas uz savas ādas izbaudīja gan rotaļlāči, gan pašas jaunākā māsa Natālija. “Māsu gan uz “nodarbībām” bija grūtāk pierunāt, lietā tika liktas gan konfektes, gan pašas “kabatas nauda”. Veikums tika atrādīts lielākoties, protams, vecākiem.”
Apgūt dziļāk un nopietnāk
Brīvo brīžu Megijai ir maz, un pat tajos mūzika, kas tiek klausīta, visbiežāk ir saistībā ar mācībām. “Man šobrīd aktuāla ir senā mūzika, jo studēju to, tomēr varu paklausīties arī popmūziku,” atklāj Megija.
Viņa neslēpj, ka vienmēr bijis sapnis mācīties J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pa ceļam dzīve ienesa savas korekcijas, un pēc mācībām Ventspils mūzikas vidusskolā izvēle nosliecās uz Daugavpils Universitāti. “Tur es četrus gadus mācījos pie Ilonas Bageles un sapratu, ka nav gana un ka gribu iegūt arī maģistra grādu, jo gribu vokālo mūziku apgūt vēl dziļāk. Divas nedēļas pirms iestājeksāmeniem J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā I.Bagele un Aira Rūrāne ierosināja skatīties senās mūzikas virzienā. Sazvanījos ar katedras vadītāju, sarunājām tikšanos un stājos iekšā. Tiku un pat “budžetā”!” stāsta Megija.
Līdz maģistra grādam atlicis vien pusgads, un notiek cītīga gatavošanās koncerteksāmena programmai, kurā tiks izpildīta senā mūzika.
Juta, ka esmu īstā
“Ar viņu satikos pēc vienas dienas sarakstes “feisbukā”,” Megija iesāk stāstu par draudzību ar puisi no Gulbenes – Edgaru Pērkonu. “Tas toreiz bija kāds 3.janvāris, kad ar draudzenēm sēdējām un runājām. Pēkšņi mana māsīca teica, ka viņai ir padomā, kurš varētu būt man vīrs. Viņa “feisbukā” man parādīja Edgaru, ar kuru tajā vakarā arī sākām sarakstīties. Šķiet, ar vēstulēm apmainījāmies visu nakti, un mans lielākais pārsteigums bija, ka pēc vienas dienas Edgars bija pie manām mājas durvīm Talsu pusē Dižstendē. Viņš bija atbraucis toreiz no Gulbenes! Kad esmu viņam prasījusi, kas toreiz notika tāds, ka viņš pēc sarakstes ar nezināmu meiteni bija gatavs braukt pāri Latvijai, viņa atbilde bija: es vienkārši jutu, ka tu esi īstā,” romantisko mīlestības stāstu atklāj Megija.
Kopš tās dienas abi jaunieši draudzību turpināja, Edgars Megiju drīz iepazīstināja arī ar savu ģimeni. “Kad satiku viņa mammu, uzreiz sajutu, ka arī viņa ir “mans cilvēks”. Bet vispār man liekas, ka Edgaru piesaistīja tas, ka viņš saredzēja manī cilvēku, kuram visu laiku ir, ko darīt, un ka es nebūšu mājās sēdētāja, kurai nemitīgi vajadzīga uzmanība,” stāsta Megija.
Gan viņai, gan dzīvesdraugam svarīga ir personīgā izaugsme un gatavība vienam otru atbalstīt. Pirms diviem gadiem Edgars Gulbenē atvēra saules paneļu uzņēmumu SIA “Solar Energy Latvia”. “Viņam ir sava profesionālā izaugsme, man sava, bet, ja vajag – mēs palīdzam viens otram. Pēc vairāku gadu strādāšanas Nīderlandes uzņēmumā Edgaram pavērās iespējas šo saules paneļu biznesu uzsākt pie mums, un tas patiešām bija mūsu abu sapnis, vien bija jāsaprot, ka šī vieta patiešām būs Gulbene,” saka Megija.
Darbā jūtos kā mājās
Pārceļoties uz Gulbeni, Megija nekavējoties sāka skatīties vakances. Stāķu pamatskolā tika meklēta mūzikas skolotāja. “Aizsūtīju CV, uzreiz bija zvans, un pirmajā tikšanās reizē abpusēji vienojāmies, ka sākšu uzreiz strādāt par skolotāju. Stāķos skola ir atšķirīga jūtamajā ģimeniskumā, kas rodas no tā, ka ir maza un visi tur rūpi viens par otru. 2022.gada vasarā es nokārtoju kursus teātra mākslā un pēc sertifikāta iegūšanas varēju pasniegt arī teātra mākslas priekšmetu. Tad arī mani uzmeklēja Gulbenes mūzikas skola, kur bija nepieciešams kormeistars. Ar prieku palīdzu vokālās lietas attīstīt kora meitenēm un palīdzu Laurai Anžei. Katru reizi, kā aizeju, es tur jūtos kā mājās,” stāsta Megija.
Jau otro gadu viņa Gulbeni sauc par savām mājām un atzīst, ka beidzot tā māju sajūta ir nostiprinājusies, lai arī sākotnēji pietrūka dzimtās puses. “Bija arī grūti tur aiziet no abām darbavietām – biju mūzikas skolotāja vidusskolā un vadīju kora klasi mūzikas skolā. Tas bija posms, kad es divas dienas nostrādāju šeit, Gulbenē, iekāpu mašīnā un braucu uz Talsiem, arī tur divas dienas strādāju, tad braucu caur Rīgu, kur mācījos, un tad tik atpakaļ uz Gulbeni.”
Viena no lielākajām Megijas vērtībām ir viņas ģimene. “Vecāki man vienmēr ir bijuši lielākais atbalsts it visā, un tētis skolas laikā, ja bija nepieciešams, bija lielākais aizstāvis problēmsituācijās. Man vienmēr ir bijušas fantastiskas attiecības ar ģimeni – mammu, tēti, māsu! Arī šobrīd izjūtu viņu lielo atbalstu un ļoti priecājos, cik viņiem izveidojušās ciešas attiecības ar Edgara ģimeni. Svinam svētkus kopā, Edgara mamma Sandra Pērkone ir māsiņa ģimenes ārsta praksē, es viņu uztveru un arī saucu par savu otro mammu. Zinu, ja Edgara nebūtu mājās un es būtu saslimusi, viņa būtu klāt. Arī Edgara māsa Egija Ozoliņa vienmēr ir bijis lielais atbalsts šeit, Gulbenē, bez viņas es noteikti nebūtu tik ātri iejutusies šeit, mums ātri izveidojās stipra un uzticības pilna draudzība. Tā ir liela vērtība!” saka Megija.
Pedagogam ir liela nozīme
Pēc Covid-19 laika pavērās iespēja bērnu vokālās studijas darbībai. Apvienojot savu pieredzi darbā ar dažāda vecuma bērniem, vokālā pedagoģe neslēpj pārdomas, cik būtisks viņai šķiet tieši darbs ar vismazākajiem. Ar lielu iejūtību viņa palīdz spert pirmos soļus mūzikā mazākajiem gulbeniešiem, kas apmeklē kultūras centra bērnu vokālo studiju. Viņa ir pārliecināta, ka bērna balsij pirmais pedagogs ir ļoti svarīgs, viņam ir jābūt spējīgam strādāt ar mazo kā ar tādu māla pikuci, savukārt bērnam ir jābūt gatavam ņemt pretī un uzticēties pedagogam.
“Esmu tik daudz dzirdējusi par traumām, ko atklāj pieaugušie, netiekot pāri neticībai savai balsij. Tas man īpaši liek mudināt domāt, kā strādāt ar bērniem, kuriem varbūt muzikālā dzirde nav dabiski attīstīta. Saprotu, ka visu var izdarīt ar pareizu attieksmi un darbu, tādēļ ir vērts pastrādāt ar bērniem atsevišķi. Nekad neteikšu bērnam, ka mūzika nav viņa un lai viņš meklē ko citu, bet vairāk pastrādāšu ar viņu individuāli. Tad rezultāti ir jūtami visai ātri. Nekad nedrīkst teikt bērnam un nevienam, ka tava balss ir slikta. Bērni dziesmā var izdziedāt arī slikto dienu vai kādu sāpi. Reizēm bērni atnāk noguruši, bet aiziet priecīgi. Viņi to dara pat neapzināti, bet tur jau arī ir tas mūzikas spēks. Mūzika strādā kā terapija. Mēs, pieaugušie, arī mēdzam izdziedāt sajūtas. Es pati kādreiz ieslēdzos istabā un izdziedos, man nav jāraud, es to ielieku dziesmās,” saka Megija.
Drīzumā Operetes teātrī Megija kāps uz skatuves, lai spēlētu bērnu iemīļoto mūziklā “Karlsons”, atveidojot Brālīti. Šai Valda Lūriņa režisētajai izrādei 9.martā VEF Kultūras pilī būs pirmizrāde pēc vairāku gadu pārtraukuma. Līdz pat maija beigām izrāde tiks spēlēta pa visu Latviju.
– Viktorija Slavinska-Kostigova
