Pagājušā gada rudenī gulbenietis Laimonis Aumeisters devās kārtējā Latvijas Alpīnistu un ceļotāju asociācijas rīkotajā ceļojumā, kura laikā iepazina Āfrikas kontinenta eksotiku, floru un faunu. Ceļojumā viņš devās sešpadsmit domubiedru kompānijā, un tā laikā tapa filma, kuru interesenti varēja vērot Gulbenes novada bibliotēkā pagājušajā ceturtdienā.
Laimonis pats teica, ka laikam jau nav vairs zemes, kas pārsteigtu tā, ka jāskatās ar pavērtu muti. Daudz kas ir redzēts, un pirms braucieniem iegūtajā informācijā jau var nojaust, kas gaidāms. Laimonis nevar pateikt, cik valstīs bijis, bet Āfrikā vien to skaits jau ir vairāk nekā desmit. No kontinentiem Laimonis nav bijis vienīgi Antarktīdā, bet tas esot pārāk dārgs pasākums, taču daudz kas vēl priekšā un nav atmesta doma pabūt arī tur.
Ūdens – liels deficīts
“Mūsu ceļojums sākās Dienvidāfrikas Republikā, Keiptaunā. Dažas dienas pavadījām Cadenbergas nacionālajā parkā, kura ainavā dominē kalni, ko dzelzs oksīds iededzis oranžā krāsā. Tā ir slavena ar saviem fantastiskajiem un sirreālajiem klinšu veidojumiem, kas gadu tūkstošos ir radušies kvarcīta smilšakmens erozijas rezultātā. Šoreiz labos laika apstākļos uzbraucām Galda kalnā, no kura paveras brīnumains skats uz Keiptaunu, un bijām pie lauksaimniekiem, kuri lielā platībā audzē apelsīnus un īpašu, tikai tur iegūstamu, tēju. Tad sēdāmies vietējās firmas tūrisma autobusā, kurš gan bija atšķirīgs no mūsu izpratnes par šo transporta līdzekli, bet toties aprīkots ar visu nepieciešamo šādiem braucieniem, un devāmies 17 dienu ceļojumā uz Namībiju, kas arī bija mūsu galamērķis. Pēc izskata autobuss atgādināja smagā auto un “busiņa” krustojumu, kuram apakšējā daļa atvēlēta dažādiem nodalījumiem, kuros glabājas viss nepieciešamais, pat izbīdāmi galdi un krēsli. Bet, tā kā mums jau iepriekš ir bijusi sadarbība ar šo tūrisma firmu, tad pilnībā tai uzticējāmies, un tas sevi attaisnoja. Pa Dienvidāfrikas un Namībijas robežupi Oranžu braucām ar laivām, kur baudījām valgmi, bet tālākajā ceļojumā situācija ar ūdeni bija samērā bēdīga un to pat varēja uzskatīt par deficītu,” stāsta Laimonis.
Roņi, lauvas, ziloņi
Namībijas platība ir vairāk nekā 12 reizes lielāka par Latviju, bet tajā dzīvo tikai 2,5 miljoni iedzīvotāju, kas iedzīvotāju blīvuma minimuma ziņā to ierindo otrajā vietā pasaulē aiz Mongolijas. Toties tur ir sastopamas dažnedažādas savvaļas dzīvnieku sugas, un globālajā tīmeklī ir teikts, ka tur sastopams arī “Āfrikas lielais piecnieks”: zilonis, degunradzis, bifelis, lauva un leopards. Tiesa, par bifeļa sastapšanu šajā valstī Laimonis bija samērā skeptisks.
“Tur ir ļoti daudz zvēru, un Atlantijas okeāna krastā mitinās milzīgas roņu kolonijas. Sanāk tā, ka uz katru vietējo iedzīvotāju ir pa ronim. Lai savvaļas dzīvniekus varētu vērot tūristi, ir izveidotas speciālas ūdenskrātuves, kur gandrīz vienmēr tos var sastapt. Tiesa, starp ūdenskrātuvi un kempingu, kurā mēs bijām apmetušies, bija sēta, lai dzīvnieki un cilvēki netraucētu viens otru. Šīs tilpnes ir mazas, un, ja ir atnākuši ziloņi, tad pārējie dzīvnieki pacietīgi gaida savu kārtu. Vērojot dzīvniekus, izbraukuma laikā no mašīnām nedrīkstēja izkāpt, un, ja tu skaties uz lauvu, tad diez vai arī to gribas darīt,” atzīst Laimonis.
Namībija ir ļoti daudzveidīga – no tuksnešiem ar milzīgām kāpām, retiem pakalniem un kanjoniem līdz pat džungļiem valsts ziemeļos. Upju valsts teritorijā ir ļoti maz, un ūdens tajās ir tikai atsevišķos periodos. Taču Zivju upes (“Fish river”) teritorijā atrodas Āfrikas kontinenta lielākais kanjons, kas ir 160 kilometrus garš, 29 kilometrus plats un 550 metrus dziļš.
“Mūsu interesi piesaistīja slavenākie valsts dabas objekti un nacionālie parki. Pārsteidzoši augstas kāpas okeāna piekrastē ar dažādām smilšu nokrāsām. Saulē izdedzinātas teritorijas ar retām oāzēm un kanjoni ar neiedomājamiem veidojumiem. Ceļojot pa šīm teritorijām, nevarēja iztikt bez piedzīvojumiem un gastronomiskām baudām. Pārtikas ziņā plašā piedāvājumā bija jūras veltes un savvaļas dzīvnieku gaļa, kas gan laikam vairāk domāta tūristiem. Es pamēģināju arī krokodilu, kuru ir grūti noraksturot, tomēr, manuprāt, tas kaut kādā ziņā asociējas ar vistu, bet dažādu antilopju gaļa ir līdzīga mums ierastajiem medījumiem. Kas attiecas uz vietējo sabiedrību, tad ir jūtama gan angļu, gan vācu klātbūtne, taču ir arī vietējās kopienas, kuras apmeklējām arī mēs. Himbi (Namībijas pamatiedzīvotāju kopiena) dzīvo ļoti pieticīgi, glabā savas tradīcijas, un tehnoloģiju bums viņus nav skāris. Mūsu operatora palaistais drons viņiem bija pārsteigums un radīja zināmu satraukumu. Mūsu apmeklētā himbu mītne nebija pārāk tālu no tuvējās pilsētiņas, bet varbūt tas tāpēc, lai tūristiem vieglāk to sasniegt. Var noprast, ka daļu viņu ienākumu sastāda tieši dažādu rotaslietu un suvenīru tirdzniecība. Himbu sievietes ir ļoti labi pazīstamas ar savām bizēm, kuras pārklātas ar sarkaniem dubļiem, kas izgatavoti no okera. Arī visu viņu ķermeni klāj sarkans
okers. Sievietes ir puskailas, un apģērbs sedz tikai ķermeņa apakšējo daļu. Viņas valkā daudz tradicionālu rotaslietu, kas izgatavotas no pērlītēm, metāla un koka,” stāsta Laimonis.
Runājot par laikapstākļiem, Laimonis atzīst, ka okeāna piekrastē bez jaciņas nebijis patīkami, bet vidienē temperatūra sasniedza pat 35 grādus.
