Spilgti un pārliecinoši baritons Nauris Indzeris izdzied uzticēto lomu – grāfs Danilo, kurš atgriezies darbā pēc vētraini pavadītas nakts kopā ar kabarē dejotājām lepnākajā Parīzes restorānā “Maxim’s”. Foto: Uģis Bērziņš.
Pērnais gads bija tik ļoti piepildīts ar koncertiem, ka pat uz dzimto Gulbeni bija grūti atbraukt biežāk, tomēr – kā kāds brīvs brīdis bija, tā operdziedātājs Nauris Indzeris bija šeit. Te ir viņa dzimtā puse, kur gan dzīvo viņa vecāki, brālis, māsa ar ģimenēm, gan sperti paša pirmie soļi mūzikā.
Nauris ikdienā gan apmāca jaunos dziedātājus, gan aktīvi koncertē un uzstājas Latvijā un ārzemēs. Viņš ir piedalījies arī vairākās Latvijas Nacionālās operas un baleta izrādēs, taču šobrīd ir viens no redzamākajiem solistiem Operetes teātrī. Par to pašam Naurim sirds deg, viņš saka: “Operete mums, Latvijai, ir vajadzīga kaut tādēļ, ka tā ir bezgala skaista mūzika, tā ir demokrātiska un ir latviešu valodā. Nedrīkst pieļaut, ka kāda paaudze uzaug bez šī skaistā mūzikas žanra!”
Gājām toreiz pret straumi
Lai arī pats operdziedātājs saka, ka sportā izcilnieks diez vai būtu, tomēr skolas gados šajā jomā tika ieguldīts daudz un panākumi bija labi, tomēr pēc visai skarba atgadījuma, lecot uz galvas ūdenī Stāmerienas ezerā, sportu nācās likt malā. Mūzika vienmēr bija līdzās un, izrādās, tieši tur varēja apliecināt arī sirdī mītošo dumpinieciskumu. Smejoties viņš bilst: “Mēs toreiz daudz bijām pret kaut ko, īsti pret ko, nezinu, bet bijām pret.”
Muzikālos pamatus Nauris ieguva, mācoties Gulbenes mūzikas skolas kora klasē. “Mācībās gāja visādi, vienmēr visu centos izmācīties laikus, bet, protams, mūzikas skolas laikā bija brīdis, kad bumba stadionā bija tuvāka (smejas). Tomēr sapratu, ka skola ir jāpabeidz. Svarīgi bija toreiz sajust no pedagogiem cilvēcīgo attieksmi. Paldies Austrai un Donātam Veikšāniem un Lūcijai Hmeļevskai, un visiem pārējiem skolotājiem, kuri tajā laikā uzturēja radošo mūzikas garu Gulbenē un pievēra citreiz acis uz mūsu, puiku, blēņām!”
Pēc stundām ceļš veda Nauri un draugus uz vietējo pionieru namu, kur pastāvēja vokāli instrumentālais ansamblis “Helioss”. Vēlāk bija “Klaidonis”, un tad piedzima deju mūzikas grupa “5.šlaka”.
“Mēs jau bijām traki toreiz, šodien jau jebkurš var ko uztaisīt kaut vai ar mobilā telefona palīdzību, bet tajos gados tā neviens nedarīja. Tas bija kaut kas! Mēs gājām pret straumi. Tagad tu viegli vari atrast informāciju, kas notiek ārzemēs, nokopēt, uzlabot un palaist, bet toreiz mums pat normālu instrumentu nebija. Sākām kādā 7.klasē ar baļļukiem, kuros sākumā spēlējām pat pankroku. Pa vidu bija vēl atmodas periods, kurā uzsvarus salika “Jumprava”, “Pērkons”, “Kredo”, “Līvi”.”
Vairāki tā laika draugi arī savus vārdus mūzikā ierakstījuši un dara to joprojām, piemēram, Aldis Zaļūksnis (DJ Midis), “Tranzīta” līderis Ralfs Rubenis.
Cerība caur mūziku
To, kas notiek pasaulē, Nauris vēroja gan agrīnajos skolas gados, gan vēlāk turpinot mācības Valmierā Viestura vidusskolas teātra klasē. “Toreiz visa sabiedriskā iekārta mainījās, un mums skolas direktors bija leģendārais Ivars Briedis, kurš savulaik balsoja par Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Vēl nesen biju uz Viesturskolas jubileju, un kā allaž Ivars bija dzīvespriecīgs un enerģisks.”
Nauri līdzās profesionālajam darbam uz skatuves, protams, uztrauc viss, kas notiek saistībā ar karu Ukrainā. “Šis laiks daudz ko parāda. Pēkšņi izrādās, ka viens nenormāls cilvēks vienā mirklī spēj apdraudēt visas pasaules eksistēšanu! It kā viss pirms tam ir bijis nepareizi un ačgārni. Tas ir absurds, un esmu pret jebkāda veida brutālu agresiju un vardarbību. Atbalstu Ukraiņu tautas un nācijas tiesības pastāvēt un dzīvot savā brīvā valstī. Protams, arī mūziķiem ir jāpauž sava nostāja pret šo neprātu. Nostājas par karu ir atšķirīgas, jo atšķiras informatīvās telpas. Diemžēl cilvēki pakļaujas un neizvērtē apkārt dzirdēto. Tomēr šajā lietā par vardarbību visai rezervēta attieksme ir pret tiem, kas atklāti nenosoda karu un nācijas iznīcināšanu,” secina Nauris.
Viņš stāsta par ukraiņu operdziedātāju Annu Labut, kura, karam iesākoties, kopā ar meitiņu bija atbēgusi uz Latviju. “Sadarbībā ar pianisti, koncertmeistari Helēnu Laukmani, izveidojām koncertprogrammu “Angiol di pace”, kuru atskaņojām arī Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā un vēl 15 dažādās Latvijas pilsētās,” saka Nauris un bilst, ka 29.aprīlī šo koncertprogrammu atskaņos arī Luksemburgā, bet 3.maijā Briselē.
“Pēc viena no uzlidojumiem ukraiņu mūziķi uzfilmēja vienu video, kur viņi bija sapulcējušies un muzicēja uz sabombardētu ēku drupām. Anna šo video skatījās šeit, Latvijā, un ieraudzīja, ka vienā no ēkām bija viņas vīra ofiss. Vīram nekas nebija noticis, bet viņi patiešām visi tur ir cīnītāji. Pat meitiņa Olga, kurai bija jāuzsāk mācības 1.klasē, mācās skolā klātienē Kijivā, kad vienīgais apgaismojums ir spuldzītes ar baterijām. Tad, kad ir trauksme, skrien pagrabos, pēc tam atkal mācās,” stāsta mūziķis.
Tevi veido partneris izrādē
Nauris sevi sauc par brīvmākslinieku, kurš neatrodas rutīnā, un neslēpj, ka tieši šobrīd ir ļoti labā vokālā formā. Viņa ampluā ir liriskais baritons. “Tas ir tas balss tips, kurš ir ļoti piemērots operetes galveno, lirisko varoņu baritonu partiju izpildīšanai un kad var nodziedāt bez sasprindzinājuma augšējās notis. Lomas, kas ir operetē, nav vieglas, jo ir reizē jādzied, jārunā, jādejo, jāsadala pareizi uzmanība arī pret skatuves partneriem. Protams, kā viena no baritona sapņu lomām ir piedzīvota un īstenota Pētera Čaikovska operā “Jevgenijs Oņegins” Klaipēdas Muzikālajā teātrī Lietuvā.”
No operetes sapņu lomām jau ir izdziedātas vairākas: Misters X I.Kālmana “Cirka princesē”, grāfs Danilo F.Lehāra “Jautrajā atraitnē”, princis Radžāmi I.Kālmana “Bajadērā”, grāfs Homonajs J.Štrausa “Čigānu baronā”, Edvīns I.Kālmana operetē “Silva – čardaša karaliene”, Aristīds P.Abrahāma operetē “Balle Savojā” un citas.
“Operetē daudz kas ir atkarīgs no režisora un diriģenta, jo ir jāuztur tāda līnija, lai caur dialogiem skatītāji saprastu, kas notiek. Operetes izrādēs ir brīnišķīga mūzika, bet viss parasti notiek ļoti ātri, un skatītājam ir jāspēj izsekot līdzi, jo sižeti ir reizēm kā seriālos, un svarīgi ir salikt pareizos uzsvarus. Ja operetes izrāde ir uztaisīta labi, tad cilvēki, pat mājās braucot tramvajā, dungos dziesmiņas pie sevis,” stāsta Nauris. Viņš piebilst, ka mūzikā nav sīkumu un mazo cilvēku, jo lielajā kopdarbā būtisks ir gan tas, ko skatītājs redz, gan tas, ko neredz, kā arī liela nozīme ir skatuves partneriem.
“Katram ir jātur roka uz pulsa savā jomā. Lai sadarbība ar skatuves partneri izveidotos nevainojama, ir jāpastāv elementārai skatuves kultūrai. Tev ir jāredz, kur atrodies tu un kur tavs partneris, jo tevi veido tavs partneris izrādē. Es varu pacelt savus partnerus caur savu uzmanību viņiem. To parasti noslīpē režisors, horeogrāfs un diriģents. Ir miljons sīkumu, ko skatītājs it kā neredz, bet kas dod to skaisto rezultātu. Man ir paveicies ar skatuves partnerēm, vien minot dažas, tādas noteikti ir Anta Jankovska, Sonora Vaice, Laura Kancāne, Jolanta Strikaite-Lapiņa, Marlēna Keine, mecosoprāns Irma Pavāre, Ilona Bagele. Man ir ļoti patīkami dziedāt un arī dejot ar viņām,” neslēpj mākslinieks.
Arī šogad – sevi visu
Arī šis gads solās būt bagāts un krāšņs. 11.martā Balvu Kultūras un atpūtas centrā un 17.martā Ādažu Kultūras centrā notiks Operetes teātra teatralizētā koncertprogramma “Musique d’amour” (“Mīlestības mūzika”), kur kopā ar Nauri uz skatuves kāps izcili partneri – operdīva, vairākkārtēja “Lielās mūzikas balvas” laureāte Sonora Vaice (soprāns), Anta Jankovska (soprāns/Itālija), Laura Purena-Kancāne (soprāns), A.Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas audzēkne Patrīcija Kozlovska (soprāns), tenori Dainis Kalnačs un Dainis Skutelis un citi.
“Tā būs pērnā gadā taisītā Valentīndienas koncertprogramma ar skaistiem tērpiem, dejošanām, dziedāšanām, runāšanām. Tā būs mīlestības mūzika, ko visā Latvijā ļoti atzinīgi ir novērtējuši skatītāji. Arī šoreiz, lai skatītāji nebaidās, mēs visu laidīsim caur sirdi un atdosim sevi visu. Programmā ar klavieru pavadījumu būs gan populāras, gan nedzirdētas operešu ārijas, dziedāsim arī latviešu valodā,” stāsta Nauris.
Savukārt 21.martā VEF Kultūras pilī būs unikāla iespēja vienīgo reizi šogad Rīgā redzēt multimediālo monooperu “Cilvēka balss. Telefons”, kas saņēmusi augstāko Latvijas valsts apbalvojumu mūzikā – “Lielo mūzikas balvu 2021” kategorijā “Gada uzvedums”. Līdzās Naurim uz skatuves kāps iestudējuma režisore un soliste Sonora Vaice.
Nauris atzīmē, ka šis visiem ir īpašs gads – gan Dziesmu un deju svētku zīmē, gan arī Gulbenes 95.jubilejas gads. “Lai gulbeniešiem un visiem kolektīviem tiešām izdodas Rīgā parādīt visiem, cik gulbenieši ir skaisti un forši! Tam ir liela vērtība, no kurienes tu esi. Esmu burtiski tikko atgriezies no Austrālijas, kur sanāca arī piedalīties koncertos Adelaidē, Sidnejā un Melburnā. Arī tur satiku gan malēniešus, gan kurzemniekus, un, kad tu atpazīsti savējos arī tālienē, tā ir vērtība! Ticu, ka Gulbenes cilvēki daudzas lietas var izdarīt labāk un ar lielāku sirds siltumu. Tu vari izmācīties gudrās skolās, bet, ja tas, ko dari, nav darīts ar sirdi, tad tas ir tikai tā – pa pusei izdarīts. Viss jādara pa īstam un ar sirdi,” uzsver dziedātājs.
– Viktorija Slavinska-Kostigova
