Stāmerienas pils komanda – Edīte Siļķēna, Inga Lapse un Anita Birzniece – nesen devās darba komandējumā uz Sicīliju, lai klātienē satiktos ar Džuzepes Tomazi di Lampedūzas un Aleksandras fon Volfas mantiniekiem – adoptēto dēlu Džoakīno Lanca Tomazi un viņa kundzi Nikoletu. Satikšanās bija draudzīga un sirsnīga. Savukārt aizvestais cienasts – mūsu “Garduma” cepumi – pat ļoti tika novērtēts! “Džoakīno visu kasti paņēma sev klēpī,” smaidot atminas Edīte.
Bijusī Stāmerienas pils īpašniece Aleksandra fon Volfa un Džuzepe Tomazi di Lampedūza, kurš ieguvis pasaules slavu pēc nāves ar romānu “Gepards”, ir personības, kuru likteņi savijuši Stāmerienu un Sicīliju. Bet viņu mantinieki patiesi ir “dzīvā saikne ar Stāmerienas pils vēsturi”, kā apliecina Stāmerienas pils komanda.
Simtiem vēstuļu, manuskripts un vāzes
Palermo ir māja, kurā pēc II pasaules kara dzīvoja Aleksandra un viņas vīrs Džuzepe Tomazi di Lampedūza, un tieši tur tagad dzīvo Džoakīno Lanca Tomazi. Nams glabā simtiem vēstuļu, kas rakstītas no Stāmerienas. Palermo, via Butera 28, atrodams gan pirmais “Geparda” manuskripts, gan divas vāzes, kas kādreiz rotāja Stāmerienas pils greznās kāpnes. Edītei, Ingai un Anitai bija unikāla iespēja gan pieskarties vāzēm, gan ar savām acīm redzēt vēstules un “Geparda” manuskriptu.
Gan Edīte, gan Anita un Inga atzīst, ka brauciens bija iedvesmojošs. “Džoakīno ir gados. 11.februārī viņam palika 89 gadi. Veselības stāvoklis pasmags. Pagājušajā gadā bijām viņu uzaicinājuši uz itāļu dienām Stāmerienas pilī, bet veselības dēļ viņš neatbrauca, un veselība nav uzlabojusies, līdz ar to mēs devāmies ciemos pie viņa. Vēlējāmies sajust dzīvo saikni. Mērķis bija satikt, redzēt, iepazīt. Viņš ir pēdējais hercogs, jo viņš ir adoptēts dēls, līdz ar to viņa dēli titulus vairs nevar pārmantot,” stāsta Inga.
Pavērtos vēl pavisam cita vēstures lapa
“Džoakīno kundze Nikoleta ir viņa otrā sieva, pirmā mirusi ar audzēju astoņdesmito gadu sākumā. Pati Nikoleta Aleksandru dzīvē nebija satikusi. Nikoleta mūs sagaidīja, izrādīja, parādīja vēstules. Izrādīja māju, kuru šobrīd viņi piedāvā kā apartamentu viesnīcu,” stāsta Inga.
Edīte cer, ka varbūt būs iespēja tikt pie šīm vēstulēm digitalizēti. “Viņai ir oriģinālās Aleksandras fon Volfas dienasgrāmatas. Ja mēs tās dabūtu, uzzinātu tik daudz precīzas informācijas! Pavērtos vēl pavisam cita vēstures lapa,” saka Edīte.
Viņām bija iespēja apskatīt un pat pieskarties īpašajām vāzēm, kuras savulaik Aleksandra fon Volfa no Stāmerienas pils aizveda sev līdzi. “1942.gadā Aleksandra no Stāmerienas devās prom, no pils paņemot līdzi divas vāzes. Toreiz tās stāvēja uz lielajām pils kāpnēm abās pusēs. Kad tās ieraudzījām, secinājām, ka tās nemaz nav tik mazas. Lielas, smagas vāzes! Kā Aleksandra tās aizgādāja prom, tas joprojām ir jautājums,” stāsta Inga.
Interesējoties, vai vāzes kādreiz varētu atgriezties Stāmerienas pilī, Edīte atbild: “Tas ir Džoakīno un Nikoletas lēmums, bet ļoti gribētu, lai tās ir te.”
Džuzepes iemīļotais soliņš
Viņas visas trīs joprojām jūsmo par iespēju sēdēt uz Džuzepes Tomazi di Lampedūzas iemīļotā soliņa. “Ir vēsturiskas fotogrāfijas, kurās redzams, kā Džuzepe sēž uz sava iemīļotā soliņa Palermo. Soliņš, kuram aizmugurē saliktas flīzes no viņa saspridzinātās Lampedūzu pils un zaļumi. Manā iztēlē, redzot šīs fotogrāfijas, ir tā, ka pie mājas zaļumi, flīzes, marmora soliņš, bet tas, izrādās, ir ceturtā stāva līmenī ar skatu uz Tirēnu jūru un zaļumi ir podos. Tā ir terase. Tā ir vienreizēja sajūta būt klāt, ko Džuzepe ir sakārtojis,” saka Edīte un piebilst, ka viņai bija ļoti svarīgi redzēt arī viņu kapu, izrādīt cieņu.
Kapsētā Palermo, kurā apglabāti Džuzepe Tomazi di Lampedūza un Aleksandra fon Volfa, uz kapu plāksnes ir arī Stāmerienas agrākais nosaukums. “Redzot to visu savām acīm, tas iegūst citu nozīmi,” uzsver Anita.
Viesošanās laikā Inga, Edīte un Anita apskatīja arī nozīmīgas vietas, kas saistītas ar Džuzepi Tomazi di Lampedūzu, viena no tām – Lampedūzu pils, kas tagad pieder kādam citam īpašniekam, bet tāpat to rotā uzraksts “Lampedūzu pils”. Edīte stāsta, ka kara laikā tā tika sabombardēta, bet tad no 2015. līdz 2017.gadam atjaunota. “Šī pils ir kā vesels kvartāls, ar grezniem skaistiem vārtiem, un, ieejot iekšā – ļoti iespaidīgi!” stāsta Edīte.
Viņa arī atzīst, ka pēc šī brauciena sapratušas, cik maz ir pētīts par pašu Aleksandru fon Volfu, jo uzsvars vairāk likts uz Džuzepi.
