Februāra beigās SIA “Gulbenes auto-moto” svinēja 30 gadu jubileju. Uzņēmuma vadītājam un leģendāro ralliju “Sarma” un “Gulbis” aizsācējam Vilhelmam Sniedzānam ir daudz, ko atcerēties, un viņš piekrita dalīties atmiņās ar “Dzirksteli” par šo periodu.
“Esmu alūksnietis, bet lielākā mana dzīves daļa saistās ar Gulbeni. Pēc Jelgavas (Latvijas Lauksaimniecības universitātes – red.) “mežinieku” pabeigšanas 1967.gadā mani gribēja nosūtīt strādāt šajā nozarē par darba drošības inspektoru. Es teicu, ka tas tak trakāk nekā par milici, kas stāv uz ceļiem. Ietiepos un pateicu – nē. Redz, toreiz jau tā nevarēja, – kur tevi sūtīja, tur bija jādodas. Mani pat tiesā iesūdzēja par tādu nekaunību. Tomēr tur es tā arī nepabiju, jo mani skolotāji kaut kā bija vienojušies ar manu pirmo darbavietu, kas bija Rankas profesionāli tehniskā skola. Tur pavadīju aptuveni piecus gadus, strādājot par ražošanas apmācības meistaru un vēlāk par skolotāju,” stāsta V.Sniedzāns.
Īsti variantu nebija
Pēc tam viņš atnācis uz Gulbeni strādāt toreizējā Latvijas auto-moto amatieru biedrības Gulbenes rajona padomē. Tā tas turpinājās līdz 1993.gadam, kad pienāca pārmaiņu laiks.
“Toreiz jau īsti variantu nebija. Ja gribēji darboties šajā nozarē, bija jāņem groži savās rokās. Tad arī tika dibināta “Gulbenes auto-moto” autoskola. Savā īpašumā pārņēmām toreizējos trīs “žiguļus”, un darbs varēja sākties. Ja salīdzinām ar šodienu, tad tagad vieglo auto vien mums ir kādi septiņi astoņi un pie mums var iegūt visas kategorijas, izņemot autobusu. Tiesa, vieglo auto apmācība notiek ar privātajām automašīnām, un es uzskatu, ka tas ir pareizi. Pret savu tomēr attieksme ir nedaudz citādāka kā pret iedotu. Mums ir arī visu kategoriju motocikli un pat vecie “Iž”, bet tos apmācībās neizmantojam, tie ir kā relikvija,” piebilst V.Sniedzāns.
Kadru mainība pa visu šo laiku autoskolā ir bijusi minimāla. Kāds, protams, aiziet objektīvu iemeslu dēļ. “Ja nemaldos, tad pa šiem gadiem esmu šķīries no trim darbiniekiem, kuri nevarēja atteikties no glāzītes, jo mūsu darbā tas ir nepieņemami. Kādreiz mēģināju pakratīt ar pirkstu, tikt cauri ar brīdinājumu un aizsūtīšanu mājās, bet sapratu, ka tas nelīdz. Ir tādi, kas tikumus nemaina, un ne jau man viņi jāpāraudzina.” Protams, autoskolai ir arī konkurenti, un cilvēku, kuri vēlas iegūt autovadītāja apliecību, mūsu pusē ir tik, cik ir, bet darba pietiek visiem. V.Sniedzāns uzsver, ka galvenais – visiem sadzīvot un ievērot pieklājības etiķeti.
“Nevar jau teikt, ka arī es esmu nevainojams. Tāpat jau savā laikā arī man pa kādam robam tiesībās tika iekniebts. Grēkojām jau galvenokārt uz ātrumu. Kustības intensitāte toreiz bija nesalīdzināmi mazāka, es pat teiktu, ka vispār nebija. Laukos daždien labi, ja kādu vieglo mašīnu varēja redzēt. Šobrīd Gulbenē ir lielāka kustība nekā tolaik Rīgā. Līdz Rīgai jau pa pusotru stundu varēja tikt. Reiz, lai paspētu uz kursiem, es tā ātrāk uz mājām laidu. Nepaveicās – noturēja. Es saku: “Man te kāds degvielas talons aizķēries. Šķiramies draudzīgi un ātri, jo mani kursanti gaida! Jo ilgāk tu mani aizkavēsi, jo vairāk man būs jāpārkāpj, lai nekavētu.” Īsti nesapratāmies. Robu ieknieba, bet to talonu tomēr prasīja. Tad nu es arī pateicu, ka par to vajadzēja domāt pirms tās kniebšanas,” atceras V.Sniedzāns.
Olivers Sūlbergs paspiež roku
Tagad viss darbs SIA “Gulbenes auto-moto” nodots jaunajai paaudzei – Vilhelma dēlam Jānim.
“Pats vien palīdzu ar zināšanām, kas gadu gaitā uzkrātas, pieskatu, lai nesalaiž dēlī, un nemaisos pa kājām. Dēls tagad atbild gan par apmācību, gan ralliju, kas aizsākās jau sociālisma gados. Es biju ralliju idejas turpinātājs, jo to aizsāka amatieru biedrības centrālās padomes rīkots pasākums, kura starts un finišs bija Rīgā. Gulbenē toreiz darbojās Kārlis Jansons, un pēc viņa aiziešanas šo darbu pārņēmu es. Gulbenē mēs darbojāmies Latvijas auto-moto amatieru biedrības Gulbenes rajona padomes ietvaros. Mūsu toreizējā rajonā primārais bija “Gulbis”, ko pārsvarā mēs rīkojām Krievijai. Tad sabrauca sportisti no tuvienes un tālienes. Ziemā uz “Sarmu” viņi negribēja braukt, tāpēc tas vairāk bija vietējiem braucējiem. Līdz astoņdesmito gadu vidum rallijā bija arī smago klase. Toreiz jau varēja atļauties. Brauca ar iestāžu un kolhozu degvielu, transportu un rezerves daļām. Tad to “piegrieza”, un entuziastu arī palika mazāk. Tā tas paputēja, bet bija ļoti interesanti,” atceras V.Sniedzāns.
Tagad situācija ir mainījusies. “Lielāka interese ir par “Sarmu”, bet krievu bija mazāk, un sakarā ar šābrīža situāciju – tas vispār ir beidzies. Šobrīd rallijs ir tendēts uz Baltijas un citu Eiropas valstu braucējiem, kas ir ne mazāk interesanti. Pa šiem gadiem ir redzēti daudzi elites braucēji, tostarp norvēģis Olivers Sūlbergs, kurš pat paspieda roku un pateicās par lieliski sarīkoto ralliju. Tas bija tāds patīkams žests no viņa puses!” atzīst V.Sniedzāns.
Kopumā par šiem 30 gadiem viņš saka, ka ir darījis sev tīkamu darbu. “Esmu piedzīvojis izaugsmi visās jomās – gan auto apmācībā, gan ralliju organizēšanā. Pēdējais bija šāgada “Sarma”, kurā, pateicoties Jānim Sniedzānam, Dainai Kokare un Daumantam Lūkinam, pirmo reizi Latvijā dalībnieku leģendas bija elektroniskā formātā. Arī daudziem dalībniekiem tas bija pārsteigums, bet informācijai ir jāseko līdzi un jāizlasa viss nolikums. Visticamāk, turpmāk būs vēl daudz jauninājumu, jo dzīve attīstās ļoti strauji,” piebilst V.Sniedzāns.
