Tirzas aptiekā daudzus gadus nostrādājis tolaik apkārtnē populārs aptiekārs Pēteris Kliezbergs. Viņa sieva Antoņina strādājusi par vecmāti. Neesmu pārliecināta, vai aptiekas ēka celta Kliezberga laikā, bet ir ziņas, ka aptiekas iekšējo iekārtojumu un mēbeles darinājis Galgauskas galdnieks Staņislavs Kokins. To pastāstījusi kāda Kliezbergu radiniece. Viņa priecājusies, ka Tirzas aptiekas galvenajā telpā daudzas no senajām mēbelēm saglabātas un kalpo kā aptiekas pirmsākumu liecības līdz mūsdienām. Par Kliezbergu ģimeni saglabājušās ļoti skumjas ziņas: 1941.gada 14.jūnijā kā neuzticama krievu okupācijas varai izsūtīti uz Sibīriju. Senā tirzmaliete Anna Masaļska, kurai bagātīga atmiņu bagāža par Tirzu kopš 19.gadsimta sākuma, man stāstīja arī par šo notikumu. Zināms, ka Kliezbergiem bijis dēls Andrejs (dzimis 1921.gada 27.augustā, miris 1943.gada 9.jūnijā Rīgas IV slimnīcā), kurš 1943.gadā bijis jauns cilvēks, nesen nodibinājis ģimeni. Andreja sieva bijusi tirzmaliete Mētra Ērika Šmaugā. Andrejs 1943.gada vasarā braucis no Rīgas uz Tirzas aptieku ar smago mašīnu, kas vedusi, kā tagad teiktu, bīstamu kravu – sērskābi Tirzas pienotavai. Tirzas vēstures pētnieks, zinātnieks Nils Treijs atsūtīja tā laika avīzē šādu faktu apstiprinājumu, saistītu ar traģisko notikumu. Ziņas no laikraksta: “Mēs jau ziņojām par smago auto katastrofu, kas 1943.gada 29.maijā notikusi pie Skrīveriem. Galgauskas pagasta piensaimnieku sabiedrības smagā automašīna šajā dienā vedusi no Rīgas sabiedrības vajadzībām 5 balonus sērskābes. Pie Skrīveriem šaurā ceļa likumā piensaimnieku sabiedrības mašīna saskārusies ar kādu citu garāmbraucošu automašīnu. Galgausniešu mašīna apsviedusies, turklāt no sasistiem baloniem izplūstošā sērskābe bijusi par cēloni lielai nelaimei. Galgauskas piensaimnieku sabiedrības vadītājs Jānis Rudzītis pilnīgi aplijis ar sērskābi un turpat uz vietas miris. Viņa mirstīgās atliekas no Galgauskas pagasta izvadīja pēdējā gaitā uz Pļaviņu kapiem. Traģiskā notikuma dēļ bez apgādnieka paliek viņa ģimene, sieva un 3 mazi bērni. Ar sērskābi smagi apdedzinājušies arī pārējie pasažieri, kas atradušies mašīnā uz bīstamās kravas. Cietis Tirzas rajona ārsts Butnors un Tirzas aptiekārs Kliezbergs, kura veselības stāvoklis ļoti nopietns. Viņam līdzi no Rīgas braukusi arī kāda Vītola, kas no smagiem apdedzinājumiem jau mirusi. Automašīnā braucis arī Katlaps no Galgauskas pagasta Krāpām. Arī tas dabūjis smagus apdedzinājumus, un viņa veselības stāvoklis ļoti nopietns. Pasažieru vidū atradies arī rakstnieces Aīdas Niedras dēls. Katastrofā tas ne tikai nopietni apdedzināts ar sērskābi, bet viņam lauzti arī locekļi. Slimnīcā viņam izņemta acs.”
Ko varēja tanīs laikos uz ceļa avārijas vietā Tirzas ārsts Butnors? Kāda bija iespējamā palīdzība uz ceļa un cik ātri bija sasniedzama Rīgas IV slimnīca? Izzinot pagātni, mēs spējam saskatīt nākotnes vīzijas un salīdzināt laikmetus arī medicīnā.
5.
Nekas nav svētīgāks par drošības sajūtu! Jumtu virs galvas. Laime ir justies vajadzīgam un ļauties dzīves straumei. Un, ja cilvēks reizēm paļaujas šai straumei, viņa dienas un nediena kļūst gaišākas. Lai kas būs pēc tam, bet drošības sajūta virza uz gaišām domām un paliekošiem darbiem.
19.gadsimta piecdesmitajos gados pie mums sākās mazo lauku slimnīcu laiks, pēckara cerību un pēckara sarežģīto politisko attiecību laiks.
Tirzas lauku slimnīcas oficiālais dibināšanas gads – 1952. Nesen bija beidzies karš, cilvēkiem vajadzība pēc medicīnas pakalpojumiem bija ievērojami pieaugusi. Padomju varai bija savi plāni un politika arī tautas veselības jautājumos. Tirzmaliešu dvēselēs vēl ilgi sūri sāpēja 1949.gada 25.marta deportācijas radītie cilvēku zaudējumi. Latvijā ieplūda ļaužu masas no PSRS ar mums svešu mentalitāti. Tomēr visi, kuri apmetās uz dzīvi Tirzā, tika kopienā adaptēti un cienīja vietējos ļaudis. Viņi iekļāvās latviskajā vidē, strādāja arī slimnīcā un kolhozā.
Gulbenes rajona centrālās slimnīcas pakļautībā atvērās lauku slimnīcas: Jaungulbenē, Rankā Litenē, Lejasciemā un arī Tirzā. Kad sešdesmito gadu beigās Rankas slimnīcu pārceļ uz Jaunpiebalgu, vietējiem, tās tuvumā dzīvojošajiem ļaudīm, pavērušās iespējas saņemt medicīnisko palīdzību arī kaimiņos. Jaunpiebalgā slimnīca ātri paplašinājusies līdz 75 gultām. Tur strādājuši pieci ārsti, vairākas specializētas nodaļas. Tirzas pacienti labi pazinuši dakteri ginekoloģi Ritu Odīti, ķirurgu Ādolfu Odīti, pediatri Līviju Mūrnieci. Daudzas slimības varēja ārstēt tuvāk pacienta dzīvesvietai un mediķu uzraudzībā. Toreiz pie mums teica: “Gāja pagulēt slimnīcā!”
Kā zināms, arī būšana mierā, piemērots uzturs un laikā iedoti medikamenti dara pozitīvus brīnumus. Nebija noteikts arī ārstēšanās ilgums, un, piemēram ar trofiskajām apakšstilbu čūlām slimnieki uzturējušies slimnīcā pat vairākus mēnešus. Var tikai brīnīties, kā toreiz, PSRS laikos, sastādīja valsts budžetu un “savilka galus”! Sadales principi uz ilgāku laiku palika noslēpums, un ilgi tautā cirkulēja patriotiskie lozungi. Ar tiem varēja panākt šķietami neticamo, izmainīt cilvēka politisko domāšanu, attieksmi citam pret citu.
Viena no ilggadējām Tirzas aptiekas vadītājām bija provizore Karīna Miķelsone. Viņa komandēta no Rīgas uz nomaļo lauku aptieku Tirzā. Atbraukusi ar vilcienu līdz Lizuma stacijai un visu tālāko ceļu – septiņus kilometrus – nogājusi kājām. Viņa manās acīs bija apbrīnojamas inteliģences cilvēks. Manu ārsta gaitu pirmsākumos viņa turpināja vadīt Tirzas aptieku un piedzīvoja vairākus Tirzas dakterus. Esmu no viņas daudz papildinājusies gan farmācijas zināšanās, gan medicīnas ētikas jomā. Biju viņas mūža nogalē arī kā privātārste. Aizejot pensijā, viņai ar toreizējā kolhoza priekšnieka Egona Muižnieka gādību tika piešķirts dzīvoklis jaunajā daudzdzīvokļu mājā. Tur es viņu reizēm apciemoju. Uzskatīju viņu par savu draugu, un mūsu sarunas mani uzmundrināja. Viņa apglabāta Tirzas Kancēna kapos. Viņu pie mums atceras ar labu vārdu, svecītes aizdegšanu piemiņas dienās, puķēm pie pieminekļa kapos.
Pēc Karīnas Miķelsones ilgus gadus aptiekā strādāja Gunta Vanaga un pārējā personālā Erna un Biruta Lazdiņas, Austra Kārkliņa.
(Turpinājums sekos)
