Dāvināšanas prieks. “Mana dzimtā pilsēta – Gulbene, esmu sagādājusi īpašu dāvanu! Ceru, ka jums patiks, jo es pati esmu ne tikai apņēmības pilna, bet arī ar zināmu satraukumu. Protams, patīkamu,” – šie ir vārdi, ar kuriem bijusī gulbeniete Lauma Ozola dalījās sociālajos tīklos, publiski paziņojot, ko turpmāk darīs. Blakus saviem ikdienas pienākumiem – gan žurnālistikā, gan dokumentālajā kino, gan uz skatuves, vadot pasākumus duetā ar savu dvīņumāsu Leldi “Vada Dvīnes” – viņa iecerējusi rakstīt grāmatu par gulbeniešiem un novada iedzīvotājiem.
“Es rakstīšu grāmatu sērijas par Gulbenes un tās novada sirdi – iedzīvotājiem, kas vēl aizvien dzīvo šajā pilsētā un ciemos, darot lielas un vērtīgas lietas. Tāpat arī par tiem, kas ārpus tās, bet nes Gulbenes vārdu pasaulē. Es esmu pārliecināta, ka Gulbenes sirds ir tās iedzīvotāji un tie, kas šo pilsētu sauc par savām mājām. Tāpat esmu iecerējusi šo grāmatu vairākās daļās, kas izriet, ka savu dzīvi turpmāk dalīšu starp Rīgu un Gulbeni. Jā, tie, protams, būs gadi, bet esmu enerģijas pilna, mans spīts arī nekur nav pazudis,” “Dzirkstelei” uzsver Lauma Ozola.
– Kā radās ideja rakstīt šādu grāmatu par gulbeniešiem un novada iedzīvotājiem?
– Mana pieredze, intervējot dažādas Latvijas personības dažādiem Latvijas žurnāliem, kas savu vērtību un aktualitāti ir nostiprinājuši vairākos gadu desmitos, ir devusi nepieciešamās zināšanas. Tāpat arī brīžos, kad režisēju savas dokumentālās filmas, esmu iemācījusies uzklausīt un ieraudzīt. Filmas pieredze ir devusi man daudz. Īsta skola! Arī vadot pasākumus un kāzas kopā ar dvīņumāsu Leldi, esmu nonākusi pie secinājuma, ka man patīk cilvēki, ar viņiem sarunāties un viņus iepazīt. Vēl arī tas, ka Gulbene ir mana pirmā skatuve. Jau ģimnāzijas gados darīju diezgan daudz, darbojos radoši un attīstīju sevi. Šī pilsēta man ir daudz devusi, bet vēl vairāk iemācījusi. Gulbene arī lika saprast, ka viss ir tikai paša rokās. Turklāt tieši pirmās trīs manas dokumentālās filmas ir saistītas tieši ar manu dzimto pilsētu. Es apzinos, ka Gulbene ir mans lidlauks, un par to es esmu ne tikai laimīga, bet arī pateicīga. Es arī lepojos, no kurienes nāku, lai arī jau desmit gadus dzīvoju Rīgā. Kādam var šķist, kāpēc šo visu tagad no jauna ceļu gaismā, bet tas iet roku rokā ar šīs idejas misiju. Turklāt pietiekami agri pati nonācu pie atziņas, ka man ir svarīgi atstāt aiz sevis, radīt ko paliekošu un vērtīgu – ne tikai sev, bet arī līdzcilvēkiem. Un arī tas, ka laiks šodien skrien ātrāk, nekā spējam nojaust, tāpēc tagad es cītīgi skatos, kur to tērēju un galvenais – kam. Laiku nedrīkst izšķiest!
Pati grāmatas ideja pie manis atnāca brīdī, kad nodevu izdevniecībai debijas romāna “Pagātnes skavās” manuskriptu. Atminos, ka todien sev jautāju: ko tālāk? Man bija tāda neizstāstāma tukšuma sajūta, lai gan aiz muguras bija trīs gadu garš ceļš romānā, sūri smags darbs un citas likstas, bet, nē, tukšuma sajūta, jo priekšā vien: “Ko tālāk?” Tad izgāju ārā pastaigāties, klausījos austiņās mūziku, un atbilde pati atnāca. Tas man prasīja tikai stundu, un tas ir īpaši, jo es sapratu, ka rakstīšu grāmatu par savas dzimtās puses cilvēkiem, jo vēlos runāt par tiem, kas dara un atstāj pēdas šodien. Nevis tikai tad, kad šie cilvēki diemžēl ir jau viņsaulē. Ir jārunā tagad, jo šodien vari ieskatīties šiem cilvēkiem acīs, būt blakus viņiem, uzzinot viņu dzīves vērtības, mācībstundas un arī kļūdas, kas novedušas līdz jaunām kalnu virsotnēm. Tas laikam man ir no mīlestības pret stāstiem – intervijās un filmās. Un vēl arī tas, ka laikam tā dinamika ir manai būtībai īpaši tuva, jo ikreiz, kad es finišēju kādu savu projektu, man ir dzinulis doties tālāk, kāpt kalnā no jauna, doties jaunos izaicinājumos, jā, man patiesi ir būtiska attīstība, tā radošā kņada, kas piemīt arī neziņai savās idejās, kas vēl tikai top.
– Kas būs šīs grāmatas potenciālā auditorija?
– Es veicu izpēti, kādas grāmatas ir radītas par Gulbeni un pilsētas iedzīvotājiem, un sapratu, ka manai idejai ir potenciāls, jo šādas grāmatas, precīzāk gan grāmatu sērijas, nav vēl radītas. Ļoti spilgti redzēju arī pašu grāmatas konceptu, kāda tā būs, šo vizuālo pusi. Es pat redzu grāmatas prezentāciju, ir jau idejas, – tas nozīmē, ka būs, lai kāds būtu ceļš. Lai gan pats interesantākais ir tas, ka grāmatas nosaukums vēl tikai nāk, bet atnāks. Man tā ir arī ar filmām – kad sāku darīt, tad nosaukumi atnāk, un tie ir īpaši, jo ļauju, lai mūza pati atrod mani, neuzspiežu tai. Arī šeit tā būs. Pēc izpētes sekoja tikšanās ar tolaik vēl bibliotēkas vadītāju Antru Sprudzāni, kas tikai apliecina, ka zināms ceļš ir pagājis līdz dienai, kad viss sāk tapt. Antra bija tā, kurai vēlējos izstāstīt par šo ideju pirmajai, protams, aiz ģimenes dāmām. Pēc tam jau sekoja tikšanās domē, lai apspriestos tālāk ar Caunīša kungu, kā arī ar kultūras komisiju. Atceros, ka tajā dienā mammai un dvīņumāsai teicu, ka novadīt kāzas 100 cilvēkiem ir stipri vieglāk, nekā aiziet uz savas idejas prezentāciju domē, lai gan esmu par ideju pārliecināta un redzu, kā šo grāmatu lasa gan gulbenieši, gan ārpus pilsētas. Pirms tam es arī uzrunāju savas paziņas, kas ir pelnījušas nonākt šajā grāmatā, sakot, ka tā ir tikai ideja, tests, lai prezentētu domei, bet šie īpašie cilvēki noticēja man, par ko esmu no sirds pateicīga. Es uzdevu jautājumus, man atbildēja, tad uzrakstīju intervijas veidā rakstu par šiem pāris cilvēkiem un iedevu izlasīt tiem, kas vērtēja šīs idejas nākotni.
– Un kāda bija reakcija?
– Protams, es zināju, ka iešu un darīšu pat tad, ja mani neatbalstīs, taču dome un šie cienījamie cilvēki izteicās pozitīvi, atbalstot šo grāmatas ideju, ko no sirds novērtēju. Un vēl arī tas, ka atbildības sajūta šeit ir lielāka par citām savām radošajām iecerēm, kuras esmu novedusi līdz dienasgaismai. Tas laikam tāpēc, ka man ir vilkme pret savu dzimto pilsētu. Es vēlos šeit atstāt pēdas, ne velti ideja atnāca pie manis. Es zinu, ka paveikšu, un tas nav teikts lielīgi, nē, man priekšā ir neaprakstāmi liels darbs, kas būs vairāku gadu griezumā, taču esmu tam gatava. Turklāt zinu, ka Gulbene ir pelnījusi šādu grāmatu. Vairākas, jo ir vairāk par 100 cilvēkiem, kas dara, kas neapstājas, kas uzdrīkstas! Un par tiem, kas dara cilvēku labad un Gulbenes. Tāpat vēlos ar šīm grāmatām vairot iedzīvotājos vienotību. Vēlos, lai cilvēki priecātos par savējiem. Vēlos, lai cilvēki atbalstītu viens otru, jo Gulbenes sirds ir tās iedzīvotāji, cilvēki, ne velti to atkārtoju. Un no šīs pilsētas un novada nāk īpaši skaistas sirdis. Šeit dzīvo skaistas sirdis! Un mums ir jānovērtē tas, jo ir jāsaprot, ka ne velti dzīve ir viena un ne velti mums līdzās ir tie cilvēki, kas ir. Es zinu, ka šīs grāmatas ļaus ieskatīties līdzcilvēkos no jauna, atklājot par viņiem vēl nezināmas šķautnes. Nemaz nerunājot par atziņām, kuras savā pūra lādē ir jebkuram – gan mazam, gan lielam. Šīs grāmatas nebūs tikai iedvesmas malks, nē, šīs būs vērtību grāmatas, kurām katra gulbenieša un novadnieka mājās, manās acīs, ir jābūt.
– Tātad potenciālie grāmatu varoņi jau zināmi?
– Esmu paspējusi jau uzrunāt pirmās grāmatas, pirmās sērijas varoņus. Katrai grāmatai būs 100 – gan izglītības smaragdi, gan medicīnas briljanti, gan kultūras dimanti, kā arī uzņēmēji un citi zināmi, kā arī mazāk zināmi – uzvārdi, kas Gulbeni ceļ ar savu esību. Un, ja vien jūs zinātu, cik smagi bija salikt pirmo simtnieku, proti, pirmos 100 stāstus, taču šis saraksts ir pie manis un darbs jau šajā mēnesī sāksies pie grāmatas realizācijas intensīvāks, jo man bija jāpabeidz sagatavošanās darbi. Taču mani priecē tas, ka šī būs grāmatu sērija, kas nozīmē, ka nākamajās grāmatās es aicināšu iedzīvotājus ieteikt cilvēkus, kuri būtu pelnījuši nonākt grāmatas lappusēs, un izstāstīt savu stāstu, jo es apzinos, ka 100 stāsti ir gluži kā spļāviens jūrā, tēlaini izsakoties, tāpēc būs vairākas grāmatas. Cik? Laiks rādīs, taču esmu apņēmības pilna. Un arī “vārdumīle”, kas ir gluži kā svinīgs solījums, ka grāmatas būs.
– Bez atbalsta šai idejai neiztikt? Kā plānots piesaistīt finansējumu?
– Protams, grāmatas prieks ir arī ļoti, ļoti, ļoti dārgs, tāpēc arī vērsos ar šo ideju Gulbenes domē. Es gan arī meklēšu sponsorus, labvēļus, kas finansiāli palīdzēs, jo tirāžas izmaksas ir augstas, īpaši šodien, un mēs visi zinām iemeslus, kādēļ tas tā ir. Par komandu runājot, esmu arī piesaistījusi grāmatai korektori, kura arī deg par šo ideju, bet arī viņas darbiņš prasa savu finansiālo artavu, ko pati sāku jau segt no savām finansēm. Tā ir gulbeniete Aiga Blumberga, kura pie manis nonāca nejauši, bet esmu laimīga par to, jo abas esam uz viena viļņa. Jūtu, ka viņa ir īstais cilvēks šim projektam, jo rakstīšu es viena, bet Aiga būs mana klints. Un grāmatas vizuālo pusi nodrošinās mana draudzene fotogrāfe Kintija Ostrovska, kurai uzticos jau gadiem. Viņa ir talantīga un iemūžinās šos cilvēkus īpaši – esmu pārliecināta par to. Tāpat arī zinu, ka manas ģimenes dāmas arī nekur nespruks, jo darbs ir apjomīgs, tāpēc jau tagad saku paldies viņām, ka mani stutēs, kad vajadzēs. Novēlu, lai šīs grāmatas, iesākumā gan, protams, pirmā, nonāk jūsmājās! Es darīšu visu iespējamo, lai to īstenotu. Kā man izdosies, tas jau būs cits stāsts.
