Staru bibliotēkā ir izstāde “Ukraiņu tautas tradīcijās ielūkojoties”, kurā apskatāma Grigorija un Velgas Šinkarjuku kolekcija – 250 olas no Rietumukrainas, krāsotas “pisankas” tehnikā, ukraiņu – guculu tautas tērps, varas zīme – “bulava”, pasaulē garākais mūzikas instruments – trembita, kā arī ukraiņu izšuvumi.
Velga savulaik dzīvoja Daukstu pagastā, apprecējās ar ukraiņu puisi un tagad dzīvo Jēkabpilī. Kopš Ukrainā notiek karš, viņiem šis laiks ir trauksmains. Ar pirmajām minūtēm, kopš sākās karš, viņu ģimenes dzīve norit kara ēnā.
Pie mājas – Ukrainas karogs
“Pēc pirmajām pāris dienām sapratām, ka mums arī kaut kas jādara. (Brīdī, kad notiek mūsu saruna, viņu meita ir Ukrainā ar labdarības kravu – red.) Sākumā viss notika no mūsu mājām, tagad tas notiek caur organizācijām, caur biedrībām. Sākumā mēs kravas nogādājām līdz Polijas robežai. Tagad mūsu kravas nonāk konkrēti, kam vajag un ko vajag. Ar radiniekiem Ukrainā sazināmies katru dienu. Paldies dievam, diena ir pagājusi un ir dzīvi. Mūsu bērniem tur dzīvo brālēni, māsīcas. Manam vīram ir ļoti liela ģimene Ukrainā. Katru gadu esam braukuši kopā ar bērniem uz Ukrainu, un viņi saprot un zina ukraiņu valodu. Vīra vecāki jau ir miruši, bet radu ir ļoti daudz. Ir vajadzības, kas tur ir nepieciešamas, piemēram, karavīriem veļa, medikamenti. Tiek vākti līdzekļi, pirktas preces, kuras ir nepieciešamas. Sākumā tas viss notika mūsu garāžā, un esmu iepazinusi tik daudz dāsnu cilvēku, par ko iepriekš nenojautu! Bet ir arī otra puse – ir cilvēki, kas gadiem mums bija draugi, bet, sākoties šai situācijai, nav pat piezvanījuši. Mums pie mājas ir Ukrainas karogs, un mēs ar to lepojamies! Ko varam, to darām. Mums šis laiks paiet Ukrainas zīmē. Nav pat tādas domas, ka varētu nepalīdzēt. Arī uz priekšu turpināsim atbalstīt. Vīram Ukrainā ir brāļi, kuri grib doties karot, bet viņi ir tādā vecumā, ka neņem. Es pastāstu viņiem, ka pie mums notiek arī labdarības koncerti, un viņiem asaras acīs, jo viņiem ir ļoti svarīga pat ne tik daudz fiziskā palīdzība, cik emocionālā, ka mēs esam kopā ar viņiem. Tas viņiem ir ļoti svarīgi!” stāsta Velga.
Viņu radi dzīvo Rietumukrainā, kur ir mierīgi. “Raķetes un bumbas pie viņiem nekrīt, bet kara ēna tur ir jūtama. Tur ir daudz bēgļu no austrumu rajoniem. Tur cilvēki dzīvo un strādā, kartupeļi visiem ir sastādīti zem plēvēm, sēj soju, saulespuķes. Viss notiek, cilvēkiem dzīve turpinās. Notiek kāzas, dzimst bērni. Ir mums rados cilvēki, kuri karo, un jauni vīrieši ir kontuzēti. Paguļ slimnīcā, bet viņiem ir neapgāžama motivācija. Radu puisis bija kontuzēts, un no slimnīcas viņš runāja ar manu vīru: tiklīdz būs vertikālā stāvoklī, tā dosies atpakaļ. Nacionāli noskaņoti,” uzsver Velga.
Lieldienas svin divas reizes
Velga un Grigorijs kolekcionē Ukrainas tautas vēstures liecības. Viņiem tas ir svarīgi. Iespaidīga ir ukraiņu Lieldienu olu kolekcija. Olu kolekcija sākta veidot 1986.gadā, bet tās vecākais eksemplārs ir no 1965.gada. Kolekcijā savāktas olas no dažādiem Rietumukrainas reģioniem. Tās krāsotas “pisankas” tehnikā, proti, uz olām īpašā tehnikā, izmantojot vasku un krāsas, glezno rakstus. Vispirms no vaska veido pamatzīmējumu, tad olu iemērc krāsā, tālāk turpina ar smalku vaska otiņu zīmēt un mērcēt olu krāsās tik ilgi, kamēr ornaments gatavs. Tā tiek veidoti labklājības, aizsardzības, koka, puķu un citi simboli.
“Olu rakstos tiek nodota informācija. Tā ir vesela etnogrāfiskā zinātne. Katram viņu novadam, ciemam ir savi olu raksti, un pēc rakstiem var zināt, kurā ciemā ola ir veidota. Tās ir jēlas olas. Tās kā simbolu arī tur. Kā mums sākās šo olu kolekcionēšana? Kad ar bērniem braucām uz Ukrainu, vecmammai olas stāvēja trauciņā. Bērnus interesēja, un mums olas iedod līdzi vienā gadā, tad otrā, un tā sākām arī krāt,” stāsta Velga.
Kolekcijā ir arī strausa ola, un tā ir Pļaviņu strausa ola. “Šī ola tika vesta uz Ukrainu, un tur tā tika veidota un tad vesta atpakaļ,” saka Velga.
Velgas un Grigorija ģimenē Lieldienas tiek svinētas divas reizes. “Pati un bērni esam pareizticīgie, jo vīrs ir pareizticīgo priesteris Jēkabpils Svētā Gara klosterī. Bet, tā kā mani senči ir katoļi, tad cienām arī viņus un Lieldienas svinam arī tad, kad svin katoļticīgie. Domāju, ar to tikai bagātināmies,” saka Velga.
Liels skaistums un ļoti liela krāsainība!
Izstādē ir iespējams iepazīties ar ukraiņu tradicionālo izšuvumu mākslu. Krāšņi rotātie dvieļi ir Grigorija mammas austi.
“Tas ir mana vīra pūrs. Tas ir viņas mammas roku darbs. Izšuvumos ir ierakstīts viņu tautas kods. Tā kā mums ir savas zīmes, piemēram, auseklīši, tā viņiem ir savas. Tā ir viņu bagātība. Izšuvumi viņiem ir visur un visiem. Tas ir ļoti liels skaistums un ļoti liela krāsainība! Sākumā pat apmulsu, ieejot viņu mājā, jo viss ļoti krāšņi un spilgti, kas mums nav tā raksturīgs. Viņiem pat aizkari ir izšūti! Ikvienā viņu mājā ir ikona un virs ikonas izšūts dvielis,” stāsta Velga un norāda, ka izstādē redzama tikai daļa no viņu kolekcijas.
Fakti
– Grigorijs un Velga Šinkarjuki dzīvo Jēkabpilī, bet no 1985. līdz 1991.gadam dzīvoja Daukstēs.
– Staru bibliotēkā ir iespēja apskatīt izstādi “Ukraiņu tautas tradīcijās ielūkojoties”, kurā ir: 250 Lieldienu olas, ukraiņu – guculu tautas tērps, ukraiņu izšuvumi, ukraiņu sadzīves priekšmeti, garākais mūzikas instruments pasaulē – trembita.
