Alvīne Beidiņa ar hidropulti – aprātu dezinficējošas vielas izsmidzināšanai – bieži bija satiekama Tirzas ceļos, un daudzi viņu pazina un sveicināja. Viņa indēja pēc Sanitārās epidemioloģiskās stacijas (SES) norādījuma ciema iedzīvotāju mītnēs arī žurkas, veica deratizāciju kolhoza klētīs un sabiedriskajās ēkās. Atskaitēs uz SES ik mēnesi deva ziņas par pelēko un melno žurku populācijas izplatību. Melnās bijušas pret mēri īpaši uzņēmīgas. Viņa pārbaudīja arī skolā bērnus uz pedikulozi jeb utainību. Alvīnes darba halāts vienmēr bijis balts, un arī cepurīti viņa vienmēr uzlikusi. Zemākais personāls valkāja gaiši zilus halātiņus, bet Alvīne nekad! Viņai bija augstāka kvalifikācija!
Ir atmiņas, ka viņas dezinfekcijas līdzekļu arsenālā bijušas arī dažādas indīgas dezinficējošas vielas: hlorkaļķis, lizols, pelēkā dzīvsudraba ziede utu iznīcināšanai un citas vielas, arī šķidrums ar petrolejas smaku utu iznīcināšanai. Lai sniegtu atskaiti par sava darba rezultātiem, bijusi speciāla burtnīca, kurā atainoti rezultāti: cik bērni pārbaudīti, cik no tiem inficēti, un kontroles rezultāts. Matus pēc apstrādes ar ķīmisko vielu bērni mazgājuši mājās vai slimnīcas vannasistabā. Beidiņa pārbaudījusi arī pārējos ģimenes locekļus un veikusi, kā toreiz teica, sanitāri izglītojošo darbu. Tēmas un pārrunas bija jāpiereģistrē īpašā burtnīcā un atskaite ik mēnesi jānodod SES. Viņa strādāja ar centību un atbildības sajūtu, iemantojot cieņu par savu tiešumu. Liecinieki zināja stāstīt, ka agrāk, savā iepriekšējā dzīvesvietā Krievijā, viņa bijusi arī bērnu saņēmēja mājās, ko viņa arī pati nenoliedza. Tirzā runāja, ka viņai ir pieaudzis dēls.
Tirzas lauku slimnīcā par veļas mazgātājām ir strādājušas māsas Anna un Zelma Jogures. Centības, akurātības un vienkāršības paraugs! Par viņām ir saglabātas spilgtas atmiņas. Līdz ar slimnīcas darbību veļas māja bija vesela slimnīcas saimniecības nozare, par kuras darbu atbildīgs bija slimnīcas saimniecības daļas vadītājs. Pagrabā, veļas mazgātavā, bija divas telpas: mazgāšanas telpa ar malku kurināmu plīti, čuguna ūdens katliem un alumīnija veļas vannām, noliktavu tīrajām drēbēm ar daudziem plauktiem. Vienīgais mehāniskais līdzeklis bijis veļas beržamais dēlis un vēlāk arī veļas rullis palagu gludināšanai. Saimniecības ziepes bijis kā vienīgais mazgāšanas līdzeklis! Netīrākā veļa mērcēta ūdenī līdz nākamās dienas rītam. Uz plīts veļa vārīta alumīnija katlā, tad berzta uz rievota veļas dēļa un skalota. Viss ar rokām, arī veļas nogriešana pirms žāvēšanas. Žāvēta ārā vasarā un bēniņos un šķūņaugšā ziemā.
No akas ar elektrisko sūkni sūknēts ūdens visai slimnīcas saimniecībai. Vēl ilgi abos slimnīcas stāvos netika izbūvēta ūdens tualete, un sausās tualetes izsmelšana bijusi problemātiska. Arī lielā ūdens patēriņu dēļ sūknim bijusi liela slodze, tāpēc bieži bijis vajadzīgs remonts. Laikam ejot un mainoties tehnoloģijām, parādījušās divas veļas mašīnas “Rīga” un arī jauna štata vienība – veļas gludinātājs. Par to ilgāku laiku strādājusi Nora Vēverbrante (Logina). Viņas pienākums bijis ne tikai veļas gludināšana, bet arī izgludinātās veļas šķirošana slimnīcas skapjos. Viņa strādājusi arī virtuvē par pavāra aizvietotāju, bijusi arī kurinātāja un virtuves darbiniece.
Meita Sandra, tāpat kā daudzi tā laika darbinieku bērni, izaugusi un jutusies mammas darba vietā kā mājās. Tagad Sandra atceras, kā mamma gludinājusi uz lielā galda veļu, un pati visu mūžu darot tieši tāpat. Vēlāk parādījies veļas mazgājamais brīnums – veļas soda pakās.
Slimnīcā dažādos gados par grāmatvedēm strādāja un bija sava amata pratējas Rita Linde un Ināra Krone, Dzidra Dievbērna. Atskaites nodeva Gulbenes centrālās slimnīcas grāmatvedībai. Tas bijis papīru laiks! Atskaites, pārskati, saraksti un noraksti, pavēles, Gulbenes centrālās slimnīcas kā augstākstāvošas iestādes rīkojumi, biežas kontroles un jauni obligāti pildāmi rīkojumi. Ir taču sen zināms teiciens, ka papīrs panes visu! Un, ja rādītājam vienmēr vajadzēja būt šodien labākam nekā vakar, nācās piekoriģēt. Šinī laikā vērojamas personāla jaunas aktivitātes: jauni laiki un tikumi tieši vai netieši arī medicīnā. Visās sabiedriskajās un privātajās norisēs kļuvis zināms, kas ir “blats” un kā to nodrošināt lielākās un mazākās lietās. Pat braucot pēc precēm uz Rīgas bāzi, lietu bāzi, arvien bijis kas līdzi ņemams. Tad licies, ka lietas ritēja raitāk un cilvēki bija pretimnākošāki, un lielās noliktavas mīkstā inventāra plauktos vieglāk atradies vajadzīgais.
Pēc Staļina nāves un “personības kulta nosodīšanas” no izsūtījuma bija atgriezušies arī agrākie represētie tirzmalieši. Vairāki atrada darbu arī slimnīcā un strādāja ar lielu atbildības sajūtu. Par piedzīvoto Sibīrijas “kūrortos” viņi vēl ilgi nestāstīja. Tas bija tabu! Bailes par savu likteni lika klusēt vēl ilgi.
7.
Nekas nav svētīgāks par drošības sajūtu! Laime ir justies drošībā un paļauties. Un, ja cilvēks paļaujas, viņa dienas un nediena kļūst gaišākas. Lai kas būs pēc tam, bet drošības sajūta virza uz gaišām domām un paliekošiem darbiem.
Mazo lauku slimnīcu laiks, pēckara cerību laiks, jaunības laiks! Piedzīvojumu un pārdzīvojumu laiks! Ak, mūsu senās atmiņas! No laika attāluma tās šķiet tik gaišas, tik spilgtas, it kā tas būtu noticis pavisam nesen. Ak, skaistais jaunības un mīlestības laiks! Tad mēs ticējām brīnumiem, sapņojām par gaišu nākotni un ticējām, ka tā pienāks.
Pieminēšu no manām senākajām atmiņām zināmos darbiniekus: No 1954.gada savā vienīgajā darba vietā sāk strādāt feldšere – vecmāte Maiga Āboliņa (Nīmande), ar kuru kopā esmu nostrādājusi daudzus gadus (arī kā ārste no 1969.gada). Viņa bija pašpārliecināta, izdarīga un uzņēmīga feldšere – vecmāte. Blakus medicīnas iestādei bija viņas māja, kurā kādu laiku viņa izmitināja arī dažus no slimnīcas personāla, un tas arī atstājis iespaidu. Viņa attiecībās dominējusi vienmēr, un viņai bijis zināms respekts no personāla puses. Kad no 1957.gada jaunas vēsmas apņēma arī Tirzas lauku slimnīcas medicīnisko dzīvi, pie mums sāk strādāt ginekoloģe Tija Tipaine (Rubaža) un Tirzā bija daudz gados jaunu medicīnas darbinieku, arī kadru mainība bija pieaugusi.
(Turpinājums sekos)
