Par pārsteigumu, dodoties kopā ar draudzeni uz viņas dārzu Spārītē, “Dzirkstelei” 8.aprīlī ziņoja gulbenietis Varis Lībers.
“Braucam, pāri ceļam (dārzu teritorijā – red.) novilkta trose. Uzlikta arī informatīva zīme ar tālruņa numuru. Piezvanu. Man saka – tas nav pašvaldības ceļš. Grib, lai visi maksā, kas tur braukšot, tad viņš laidīšot. Izrādās – mums Gulbenē ir maksas ceļš. Jautāju, vai čeku iedos, ja mēs maksājam. Cik tas ir oficiāli un legāli? Un tā zīme arī gan jau maksā šausmīgu naudu. Vai tā ir oficiāli uzstādīta? Kad pašvaldība piešķīra mums dārzu, neviens neteica, ka netiksim pie tā dārza klāt,” stāstīja V.Lībers. Viņš piebilda, ka tomēr līdz savam dārzam esot aizbraukuši, patvaļīgi atskrūvējot vaļā ceļa barjeru.
“Dzirkstele” devās aplūkot situāciju uz vietas, un redzētais apstiprināja V.Lībera sacīto. Turpat izdevās aprunāties ar kādu no dārza īpašniekiem. Viņš vēlējās būt anonīms, tomēr izteicās, ka saprot un akceptē aizliegumu braukt pa šo dārza ceļu pavasara šķīdonī. “Negrib cilvēks, ka izdangā to ceļu,” sacīja sarunbiedrs. Viņa uzskats – liegumam tur braukt ir tikai sezonāls raksturs. “Nav jau problēmu atstāt mašīnu un tos pārsimts metrus paiet kājām līdz savam dārzam,” viņš sacīja.
Lieldienu brīvdienās “Dzirkstele” šo tēmu piedāvāja apspriest arī laikraksta profila lietotājiem sociālajos tīklos. Diskusija atklāja, ka Spārītes dārzu nomniekiem līgumā ar pašvaldību ir ierakstīts, ka viņiem pašiem ir jārūpējas par dārza ceļu.
Savukārt to, ka šāda ieraksta līgumos nav, “Dzirkstelei” uzsvēra Beļavas pagasta pārvaldes vadītājs Aivars Rakstiņš. Par Spārītes dārzu ceļiem viņš teica: “Privāta ceļa tur neviena nav.” A.Rakstiņš atminējās – jau dažus gadus šis jautājums ir aktuāls un problēmas ir bijušas sakarā ar to, ka cilvēki vienkārši ir rīkojušies paši pēc savas iniciatīvas, jo nevar vienoties par ceļa uzturēšanu vai labošanu. “Tas, kurš labo ceļu, negrib pārējos laist, kas nepiedalās,” prātoja A.Rakstiņš. Viņš to komentēja kā dārzu īpašnieku/nomnieku savstarpējo attiecību sadursmi. “Līdzīgi kā ir domstarpības starp dzīvokļu īpašniekiem/īrniekiem daudzdzīvokļu mājā,” skaidroja A.Rakstiņš. Tajā pašā laikā viņš atzina, ka ceļš, par kuru ir runa, nav pašvaldības ceļš, tur esot dārza celiņi jeb “starpgabali”, kurus vieni labo, otri nelabo, tāpēc tur to ceļa barjeru liek. Pagasta pārvaldes vadītājs arī skaidroja, ka Spārītes teritorijā daļa dārzu ir privatizēti, daļu iedzīvotāji nomā no pašvaldības. Pēc viņa domām, Asarupes ielas galā uzstādīta nestandarta zīme un tai ir tikai informatīvs raksturs, to var ievērot un var neievērot. Ja dārzu īpašnieki savā starpā esot vienojušies, kā apsaimniekos dārza ceļu, to vajadzēja arī oficiāli fiksēt, lai būtu juridisks apliecinājums kopējai gribai. Vai šāds apliecinājums ir, to A.Rakstiņs nezināja teikt.
“Dzirkstele” sazinājās arī ar cilvēku, kura tālruņa numurs izlikts visiem redzami pie informatīvās zīmes Spārītes dārzu teritorijā, kur ir arī aicinājums zvanīt sakarā ar ziedojumu vākšanu ceļa uzturēšanai. Atsaucās vīrietis, kurš izvēlējās būt anonīms un nelokāmi pauda – runa ir par privātu ceļu, kur blakus ir viņam piederoša zeme, kura ierakstīta zemesgrāmatā, un šķīdoņa laikā katru gadu šis ceļš ir ciet. Uz jautājumu, cik likumīga ir uzstādītā informatīvā zīme, viņš atbildēja: “Uz privāta ceļa liekam, kādu gribam.” Pamatojums – tas ir “dārzu iekšējais celiņš”. Viņš arī atgādināja, ka par šo pašu tēmu “Dzirkstele” jau ir rakstījusi 2017.gadā.
