Ja sākumā medicīnas darbinieki nāca no Madonas puses, Siguldas, pat no Rīgas un kaimiņu pagastiem: Gunta Spirģe, Biruta Zviņģele, Emīlija Dreimane, Anna Sprīzīte, Ņina Hriškevica, tad pēc dažiem gadiem arī vietējie jaunieši ieguva vajadzīgo medicīnisko izglītību un sāka strādāt dzimtajā pusē, piemēram, Asja Pētersone.
Marta Bārbale bija pirmā slimnīcas klīniskā laborante, un ārstu redzesloks un skatījums uz saslimšanām paplašinājās, uzlabojās slimību diagnostika. Tiesa, laboranta darba arsenāls nebija plašs. Arī modē nākušās dzemdību gultas pie lauku slimnīcām bija kas jauns un nepārbaudīts dzīvē.
Rajonā kopā bija piecas lauku slimnīcas: Jaungulbenē, Rankā, Lejasciemā, Litenē un Tirzā. Pie katras lauku slimnīcas ārsta atbildībā bija arī feldšeru punkti. Tirzas ārsta iecirknim tie bijuši pieci: Lizuma Galgauskas, Druvienas, Virānes, Adulienas. Zināms, ka Rankā bijusi īpaši iecienīta dzemdību palīdzība un arī Tirzā tā bijusi augsti vērtēta. Te piedzimuši visā tās pastāvēšanas laikā ap 300 jaundzimušo.
Arī es dzemdēju Tirzas lauku slimnīcā un tāpat kā daudzas sieviņas uzticējos vecmātei un dakterei. Vēlāk daudzu gadu garumā mana vecākā meita Dace, būdama Tijas Rubažas krustmeita, bieži pie viņas viesojās Siguldā, kur daktere vadīja Siguldas dzemdību nodaļu, atkal pie viņas dzemdēt brauca no Tirzas un apkārtnes māmiņas pēc bērniņiem. Tā nu tas ir, ka labos un iecienītos savus ārstus bijušie pacienti atrod, lai kur arī viņi strādātu. Tikai bieži uz kapiem pavadīt nesanāk… Mirušajam jau to arī nevajag…
Manas darba gaitas uz laiku Tirzas slimnīcā pārtraucas. Dodos iekarot jaunus medicīnas apvāršņus. No 1961. līdz 1963.gadam – Rīgas 3. medicīnas māsu skola, cenšanās iestāties Rīgas medicīnas institūtā, neveiksmes un tad tāli ceļi uz Pēterburgu (1963–1969). Medicīnas apsēstajiem likumi nav rakstīti! Turpinās darba dzīve Tirzas slimnīcā.
8.
Mēs mīlam jubilejas: apaļas, pusapaļas, lielas un mazas. Tad prātā nāk bijušais un parasti viss tas labais, kas noticis. Atmiņas virza uz priekšu, un to gaismā mēs, vērtējot tagadni, mūrējam pamatus nākotnei. Jubilejas ir kā laika nogriežņi, no kuriem atskaitīt notikumus.
Tirzas lauku slimnīcas jubileja Tirzas kultūras namā. Desmitgade! 1963.gads. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai paliktu atmiņas par svētku svinēšanu pie klātiem galdiem ar atrakcijām un dejām. Toreiz modē mūsu pusē bijis pūtēju orķestris diriģenta Vīksniņa vadībā, un tas spēlējis arī slimnīcas svētkos. To vien jau bijis prieks dzirdēt! Virmojis prieks par sevi, par dzīvi un apziņa, ka esi vajadzīgs ciemam, ka dzīve iet uz progresu. Kas gan var būt jautrāks par karnevālu un maskotu tikšanos! No Gulbenes centrālās slimnīcas darbiniekiem arī bijusi vai vesela delegācija. Galvenais ārsts Gulbenē toreiz bijis Velce. Viņš uz pirmo Tirzas lauku slimnīcas desmitgadi ieradies ar rajona slimnīcas darbinieku svītu. Neviens šodien nevar pateikt, kādas bijušas interesantākās maskas, atceras miegamices masku. Varbūt tas bija kāds simbols snaudai? Varbūt medicīna toreiz šķita kā miegamice? Arī mācītāja maska bijusi ļoti efektīga: melns talārs ar baltu apkakli. Kas bijis mācītāja maskā, neviens nezina teikt. Ap divpadsmitiem naktī, kad maskas krīt, mācītāja talārā tērptais esot pazudis bez pēdām. Viņa darbošanās savā lomā bijusi efektīga un bijis jūtams, ka zem maskas slēpies talants uzdrīkstēties un izpausties, paust duālas idejas: par un pret reliģiju un salāgot to ar medicīnu. Galu galā uz galdiem bijis arī alkohols, kas izbrīvē dažādas emocijas. Daži atmiņu stāstītāji ievērojuši, ka slimnīcas galvenā ārste, kura nesen bija precējusies ar kolhoza priekšsēdētāju Voldemāru Rubažu, bijusi bez pavadoņa un bieži dejojusi ar mācītāja maskā ģērbto kungu.
Pēckara laikā reliģija bija tabu tēma un daudzviet baznīcas tika pārvērstas par noliktavām, aitu kūtīm, un laikazobs grauza ne vienu vien stalto ēku. Tādi laiki! Grāmatā “Tirzas baznīca un draudze laikmetu griežos 1429–2006” Tirzas draudzē bijuši daudzi kaimiņu pagastu cilvēki. Vietējie izvairījušies apspriest reliģijas tēmas. Pat pie ieejas baznīcā varējis gadīties tikt pieskaitītam varai neuzticamo skaitam, un reliģija taču tika pasludināta par “opiju tautai”. Notikumus par un ap baznīcu modri vērojusi partorga acs, un netrūcis arī ziņotāju. Zināms, ka 1959.gadā Tirzā iesvētīti 30 jaunieši, bērni kristīti mājās (19), 1960.gadā iesvētīti 8 jaunieši, bet 1963.gadā vairs tikai viens. Toreiz vajadzēja izšķirties – pieteikties iesvētībām un, iespējams, zaudēt darbu vai…
Pieminētajā grāmatā ir ziņas, ka Tirzas draudzes padomes locekļa Vernera Beitāna meita sešdesmitajos gados strādājusi par medicīnas māsu Tirzas stomatoloģijas kabinetā.
II daļa
Atmiņas bieži ir kā pavasara pali, kā plūdi, kas pārņem upju krastus, izkustina straumes ceļā bijušo un veido jaunu sanesumu. Kad pali pāriet, apkārtne liekas citāda, reizēm pat sveša. Viss taču ir pārmainījies! Mums var būt bailes no dabas stihijas, kurai milzu spēks! Varbūt ir bailes no atmiņām, kas var uzjundīt gan gaišo, gan kādreiz nesaprasto un neapjausto. Atmiņas ir tik personiskas, laikmeta krāsās iekrāsotas. Varbūt atmiņas tieši tāpēc ir tik subjektīvas, pat par vienu notikumu. Tās ved bijušajā un dažreiz liek izvērtēt arī esošo. Atmiņu gaišums dod spēku un ticību, kamēr ne tik spilgtais un nepatīkamais nogrimst aizmirstības dzīlēs.
1.
Pirmā darbavieta, pirmās tikšanās, pirmās grūtības un apņēmība piepildīt sprausto dzīves mērķi, sasniegt cerēto, gūt dzīves pieredzi. Varbūt satikt savu mūža mīlestību? Bet, ja nu pārliecināties, ka šis ceļš nav mans, un iet atpakaļ to citu, to savu? Vai varbūt iemīlēt šo vietu un darbu, augt ar to kopā un uz visu mūžu saukt par savu māju, savu dzīvi, savu likteni?
Savu atmiņu stāstu pauž Sarmīte Sirmule (dzimusi Poiša):
– Mācījos Gaujienas vidusskolā, skaistā baltā un skolā, kur katrā klasē bija vismaz 20 skolēni, daudz skolotāju. Mums dotā ceļamaize tālākajām dzīves gaitām bija sātīga un veselīga. Pati biju no Jaungulbenes un skolas gados dzīvoju internātā. Tik skaista Alūksnes pusē ir daba! Pie skolas bija ievērojamā komponista Jāzepa Vītola muzejs “Anniņas”. Iepazinos ar cilvēkiem, kas raksturā pozitīvā nozīmē atšķiras no citā novadā dzīvojošajiem. Tādi mierīgi, nosvērti, arī skolotāji, ka to nevarēja nepamanīt. Tik daudz man deva šī vidusskola! Arī draugus, zināšanas, izturību. Visu mūžu atmiņā palikuši skolasbiedri, kuri vēlāk izauguši pat par mūsu Latvijas slaveniem cilvēkiem. Mēs regulāri tiekamies mūsu tradicionālajos klases absolventu salidojumos. Vai tad toreiz, kad vērām vidusskolas durvis, kāds domāja, kas un kādi mēs būsim pēc daudziem gadiem un ko mums gatavo liktenis? Manā klasē mācījās Gaidis Andrejs Zeibots – Latvijas Jūras spēku komandieris, Nacionālo bruņoto spēku komandieris, viceadmirālis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Tanīs tālajos gados viņš bija mans klasesbiedrs, klases salidojumu organizators, un par viņu var lasīt Edītes Sondovičas grāmatā “Gaidi mani, gaidi”. Man viņš 2011.gadā dāvāja šo grāmatu. Gaidis Andrejs Zeibots jau skolā bija mums kā paraugs: mierīgs, nosvērts, lāga zēns. Mēs bijām ļoti sportiska un sabiedriski aktīva klase. Katram liktenis bija iezīmējis savu ceļu. Mans ceļš aizveda uz Rīgas 4. medicīnas skolu, kuru beidzot saņēmu nosūtījumu caur speciālu komisiju uz Gulbenes rajonu.
Bija 1965.gads, un es devos uz savu pirmo darbavietu. Kur tas būs? Ranka vai Tirza? Es vēlējos strādāt Tirzā. Tolaik Gulbenes centrālās rajona slimnīcas galvenais ārsts bija Velce. Viņa laikā ap Gulbenes slimnīcu bija izkopts skaists apstādījumu dārzs – visa kolektīva darbs. Atceros tolaik enerģisko rajona centrālās slimnīcas virsmāsu Krieviņu Ilgu, viņa bija daudzu atbildīgu medicīnas darbu kontroliere, un vai kāds varēja toreiz paredzēt, ka Ilgai mūža nogalē nāksies ilgstoši ārstēties un aiziet mūžībā tieši Tirzas slimnīcā…
Tirzas lauku slimnīcu es ieraudzīju ceriņu apkampienos, saules apspīdētu. Pirmā darbiniece, kuru satiku, bija Veronika Fišere, kura mazgāja grīdu un, varētu teikt, tikpat kā manu ceļu, tīru un svaigu. Kad tikos ar Tirzas slimnīcas galveno ārstu Imantu Krātiņu, kļuva skaidrs, ka būšu bērnu māsa uz daudziem gadiem. Pirms manis ar bērnu apkalpošanu bija nodarbojusies feldšere. Viņa man deva labas pamācības. Ar 1962.gadu par klīnisko laboranti strādāja Jutta Gramberga. Kolektīvā visi darbinieki satikām labi, un arī daudzās ekskursijas mūs satuvināja. Braucām uz Valgundes sieviešu klosteri ar kolhoza autobusu, bet uz Kuršu kāpām mūsu transports bija vaļēja mašīna ar dēļu soliem. Tad Traķu ezers, Viļņa Lietuvā. Citreiz braucām uz Brestu, Puškina kalniem, Pēterburgu. Galvenais transportlīdzeklis bija kolhoza autobuss. Parasti braucām kopā ar ģimenēm. Atstrādāt kolhozam šos ekskursiju izdevumus nācās druvās un tīrumos. Viss taču maksā tik, cik maksā!
Atceros, kā veidoju savu darbavietu. Man dakteris Krātiņš ierādīja darba vietu: telpu ar rakstāmgaldu, krēslu. Bija jāsāk to apdzīvot. Kas tad bija manā rīcībā? Bērnu saraksti, potēšanu kartītes, šļirces. Ar tām bija strādājusi feldšere. Tad bērnu pārtinamais galdiņš, zīdaiņu svari, tāda kā silīte. Vietējais galdnieks izgatavoja kastītes, plauktu dokumentiem. Iegādājos mazu bērnu galdiņu un krēsliņus, vertikālo auguma mērītāju. Drīz vien darba gaitā iepazinos ar pārējām medicīnas māsām un darbiniekiem: Maigu Nīmandi, Lidiju Bicāni, Rotu Birkovu, Gaļinu Petrovu, Valdu Baltvilku, Rūtu, Birutu (Kilis), Laimu Sālījumu. Vēlāk uz Tirzu atnāca Anna Znote un Emīlija Zakarīte, 1970.gadā Brigita Griestiņa. Pēteris Griestiņš daudzus gadus bija mūsu siltuma gādātājs un visos darbos, kas saistījās ar spēka pielikšanu, mūsu labā roka. Atceros, ka ambulancē par sanitāri strādāja Irēna Līdaka un Antra Skudra. Vairāki darbinieki papildināja kultūras namā pašdarbnieku pulku.
(Turpinājums sekos)
– Ieva Bērziņa
