Ne reizi vien dzīvē ir gadījies pamanīt virkni dažādu notikumu, kas, absolūti neatkarīgi cits citam sekojot, galu galā izveido zināmu kopsakarību. Reizēm to gribas saukt par sagadīšanos, bet, ja uz visu notikušo apdomīgi paskatās “no palodzes” jeb no malas, bieži vien paveras plašāka izpratne par notikušo.
Viena no šādām, nesen pamanītām, notikumu virknēm man kārtējo reizi lika aizdomāties: cik bieži ikdienā pamanām tos cilvēkus, kas nodrošina mūsu visikdienišķākās vajadzības un prasības? Kā uztveram un novērtējam mazāk atalgoto cilvēku darbu, viņu ieguldījumu un pūles, entuziasmu un – ziedošanos? Katram patīk sakoptas ielas, bet – vai pamanām sētnieku? Veikalos patīk redzēt tīras grīdas un glīti sarindotas preces, bet – vai ievērojam kārtotāju? Tīrība un kārtība bieži vien paliek nenovērtēta, jo visbiežāk jau acīs krīt tieši nobīdes no ierastās normas, un dažiem tās rada neapturamu vēlmi meklēt vainīgo.
Nesen pamanīju, ka emocionālu saviļņošanos radījusi laikā nesaņemta avīze, bet – vai kāds tā īsti līdz galam ir iepazinis laikraksta ceļu līdz pastkastei? Nesākšu ar rakstīšanu, rediģēšanu, maketēšanu un drukāšanu, šoreiz tikai – par piegādes procesu. Varbūt reizēm ir vērts iztēloties sevi slaukām ielu, mazgājam veikalā grīdu, šķirojam un pārvadājam laikrakstus?
Kādam varbūt šķiet, ka tas ir ļoti vienkārši, jo vecākās paaudzes atmiņu stāstos rajona pasta nodaļās darbinieku netrūka: strādāja šķirotājas, ar īpašu pasta transportu laikraksti un sūtījumi tika atvesti līdz piegādes punktiem un ciemu pasta nodaļām, un pastniekam, kuru jau agrā rīta stundā varējām skatīt vaigā, atlika tik vien, kā visu šo bagātību izvietot pastkastēs. Tolaik viss notika kā pēc pulksteņa un arī vēstules ceļā nepazuda, jo labi sakārtotais, gadiem ieeļļotais pasta mehānisms strādāja nevainojami – visi zobratiņi rimti griezās un viss notika pēc reglamenta. Laika gaitā arī šo nozari skāra reformas, kas nozīmēja – neizbēgamu štatu samazināšanu, kas, protams, neizpalika bez sekām. Tās vislabāk sajuta (un vēl joprojām jūt) paši pastnieki, jo kopējo darba apjomu nācās sadalīt uz atlikušo darbinieku pleciem. Tur, “augšās”, valda neapšaubāms viedoklis, ka tehnoloģijas no sadzīves pamazām izstums drukāto un ar roku rakstīto vārdu, bet pagaidām – poligrāfija turpina drukāt, abonenti – pasūtīt un pastnieki – piegādāt, jo kopā ar mums vēl arvien dzīvo paaudze, kas vēlas lasīt drukātu tekstu. Saudzējama un godājama paaudze, un tās intereses nav mazāk svarīgas.
Man personīgi šī pasta tēma kļuva aktuāla dienā, kad nesaņēmu ilgi gaidītu sūtījumu. Ar vēstulēm, kas ceļa posmā “sūtītājs – adresāts” neizprotamā veidā iekļūst “melnajā caurumā”, esmu saskārusies arī iepriekš. Šoreiz ar to domāju tos dokumentus un apdrukātās lapas, kas vēl joprojām tiek sūtītas aploksnēs. Vairumā gadījumu tās ir visai nopietnas un svarīgas ziņas, bet, ievietotas garenās lielformāta aploksnēs, kļūst neticami vieglas un plānas, tāpēc vēl jo vairāk pieskatāmas un uzmanāmas. It kā jau šī doma šķiet loģiska: tas ir pasta darbinieka pienākums, vien jāatceras – arī šeit korekcijas var ieviest cilvēciskais faktors. Šādai varbūtībai mani saudzīgi sagatavoja nesaņemtās vēstules izsūtītāja no Nacionālā veselības dienesta, un tieši to pašu man paskaidroja pastā. Īsumā: EVAK karte izsūtīta, pastkasti nav sasniegusi un arī pastā tā nav atrodama. Pastniece esot slimojusi, bijusi aizvietotāja, kas to lai zina, kas atgadījies, varbūt nejauši iemaldījusies cita abonenta pasta kastē. Atpakaļ pastā gan arī tā nav atgriezusies.
Centos aizdomāties par šo “kas atgadījies” un acumirklī iedomājos sevi tās pastnieces aizvietotājas vietā: vai es vispār prastu? Vai kā iesācēja, kura pieteikusies izlīdzēt, tā uzreiz spētu iekļauties laika grafikā, nekļūdīties un pareizi piegādāt pasūtīto? Pirmajā mirklī šķiet: jā, tas taču tik vienkārši! Kas tad tur – ņem tik pasta somu un staigā!
Vai tiešām? Pasta darbinieks jau sen nav vienkāršs sūtījumu piegādātājs. Vispirms vajadzētu aptvert darba apjomu, ievingrināt un pieradināt rokas un prātu. Izpētīt vidi, iepazīt to. Izlēmu apciemot kādu bijušo pasta darbinieci, bet tieši tad manā ceļā gadījās visai nopietns stāsts, kas paplašināja šo tēmu. Nē, tas nebūs stāsts par nesaņemtās vēstules brīnumainu atrašanos un arī ne par laikā nepiegādātu laikrakstu, lai gan…
Katram ir nācies piedzīvot pirmo darba dienu vienā vai otrā vietā. Mulsums, neziņa, nedrošums, ieklausīšanās, taustīšanās, apdomīgs vērīgums. Piesardzīgs lēnīgums. Ar šādām izjūtām Aivars sastapās, kad pieņēma lēmumu uz pāris nedēļām aizvietot saslimušu pastnieci. Sapratu, ka viņš tā īsti līdz galam nebija iedziļinājies visās šī darba niansēs. Esot šķitis – nu, kas gan tur ko neizvadāt pastu divu pagastu robežās trīs maršrutos! Lielie ceļi zināmi, mazos gan jau atradīs ar norāžu un navigatora palīdzību, un vienmēr jau blakus palīgs “mēle mutē”. Ja pratīsi pajautāt, atbildes saņemsi.
Jau pašā sākumā nedaudz satraukusi doma, ka pastu nāksies izvadāt ar savu personisko automašīnu maršrutā Beļava-Ozolkalns-Tirza. Dienā tas būtu ap divsimt kilometriem, turklāt pa lauku ceļiem, kas šajā pavasarī daudziem autobraucējiem jau sagādājuši nopietnas raizes. Savā optimismā viņš spriedis: nekas, gan jau divas nedēļas izturēs un pēc tam tad arī saremontēs. Kā nekā par amortizāciju solīta piemaksa pie algas.
Pastnieka darba diena gan nesākusies ar braukšanu, bet ar laikrakstu un vēstuļu šķirošanu. Lai tas izdotos veikli, vajadzīga pieredze. Sākumā gājis, kā gājis, – lēni un apdomīgi, jo nedrīkst taču sajaukt, lai kādam nebūtu kreņķi. Ar laikrakstiem galā tikt vēl samērā viegli, bet pensiju izmaksas dienās arī nauda jāpārskaita un pēc saraksta jāsadala. Lēni un apdomīgi, jo nekādā gadījumā nedrīkst sajaukt. Pilnīgi nemanot, skaitot un pārskaitot, kārtojot un grupējot, bez īpašām pauzēm brokastīm vai pusdienām, pagājusi dienas pirmā puse. Beidzot var sēsties savā mašīnā un – uz priekšu!
Pirmajās dienās mācekļa lomā, zinoša pastnieka pavadībā braukšana pa Ozolkalna un Beļavas pagastu ceļiem šķitusi saprotama un vienkārša, turpretim maldīšanās pa Tirzas pusi radījusi nedrošību un bažas. Kā patstāvīgi orientēties šajos mežos un attālajos māju puduros? Kā zināt, kas sagaida iebraucamā ceļa viņā galā? Ko darīt, ja mašīna atkal iesēdīsies ceļa dubļos līdz asīm? Varbūt labāk nebraukt iekšā, atstāt auto iebraucamā ceļa galā un tālāk brist kājām? Bet ja nu tas nav pareizais pagrieziens? Cita lieta būtu, ja ceļu galos būtu norādes ar māju vārdiem un attālumu. Vietējiem gan viss tāpat skaidrs, viņi viens otru atradīs, viņiem norādes nevajag, bet svešam?
Man pašai tajā pusē kādā rudenī nācās brist nepilnu kilometru pa pļavas taku, jo tā šķita vieglāk ejama nekā izdangātais ceļš. Toreiz gāju un ar skumju nožēlu domāju: “Lūk, vēl viena sēta, kuras pēdējais iemītnieks jau sašuvis goda tērpu Mūža mājai… Vai pēc viņa kāds tur vēl dzīvos?” Cik tādu māju tukšām logu acīm un apdrupušiem skursteņiem lēnām izdziest attālās mežmalās… Cik sabrukušu jumtu un aizaugušu pagalmu… Skumji.
Un tomēr – dzīve laukos vēl notiek, arī attālās lauku sētās. Aivars braucis nepilnus piecus kilometrus, lai adresātei nogādātu vienu bērnu žurnālu. Jauki, visi vēl nav “pazuduši tīmeklī”, kādam šāds žurnāls ir ļoti vajadzīgs! Citā attālā māju pudurī sieviete nepacietīgi gaidījusi “Dzirksteli” – esot taču jāzina, kas “galvaspilsētā” svarīgs. Tātad – bez pastnieka tomēr neiztikt.
Pirmajā patstāvīgā darba dienā Aivaram aktuāls kļuvis jautājums par secīgi izveidotu, pielāgotu maršrutu. Ilggadējam pastniekam, kas labi pārzina sava novada ceļus, vairs nevajag meklēt un maldīties – vispirms iebraukt vienā ceļā un saprast, ka neesi uzminējis, tad apgriezties un meklēt tālāk. Domu par navigatora palīdzību uzreiz nācies atmesta kā neefektīvu. Pie esošā darba apjoma vēl kavēties, lai ievadītu katru jauno adresi, nevarējis atļauties, turklāt – šai ierīcei attālos lauku novados visai bieži ir sava domāšana, gana atšķirīga no reālajām iespējām. Palīgs “mēle mutē” gan ļoti noderējis, lai gan dzirdētās atbildes mulsinājušas vairāk nekā paša intuīcija.
– Pa šo ceļu jums nemaz nevajadzēja braukt! Pa nākamo, – balstīdamies uz kūjiņas, pagalmā iznācis sirms onkulītis un centies izskaidrot ceļu. – Nē, patiesībā pa aiznākamo… Ak, cik sen uz to pusi neesmu gājis, vairs neatceros. Labu gabalu uz priekšu jābrauc, līdz krustojumam. Taisni nevajag braukt, pa kreisi, līdz kamēr ceļa malā zaļa pastkaste. Bet tā nebūs īstā, tai jābrauc garām. Priekšā būs vairākas vecas mājas, vienā no tām viņš dzīvo. Tajā mājā, kur niknais suns. Bet tie citi, tie citi dzīvo vēl tālāk. Tik sen uz to pusi neesmu gājis…
Īpaši lēnām uz priekšu virzījusies diena, kad nācies izvadāt pensijas. Pie rūpīgās naudas skaitīšanas un pareizo ceļu meklēšanas klāt nākusi vēl kāda kavēšanās. Tā kā adresāti sveši, katram nācies prasīt uzrādīt pasi, kas reizēm noslēpta visai tālu un grūti atrodama. Lai negadītos pārpratumi, kopīgi pārskaitīta arī piegādātā pensija. Tad kādam vēl gribējies kaut ko pajautāt, kaut ko izrunāt, palūgt. Ilggadējie pastnieki ļoti labi pazīst šo situāciju – nevar tā uzreiz, tā vienkārši kā kāpņu telpas pasta kastē iemest laikrakstu. Ir jāatvēl laiks īsai sarunai, uzklausīšanai. Ja nu šim vientuļniekam pastnieks ir vienīgā saikne ar ārpasauli?
Gara bijusi tā diena – līdz tumsai. Labi, ka cilvēki tik pacietīgi un saprotoši. Nākamajā dienā kāds onkulītis it kā starp citu pajautājis:
– Ko tad vakar neiegriezies?
– Iebraucu dubļos, iesēdos, labs laiciņš pagāja, kamēr izkūlos.
Visnoderīgākā izrādījusies tirzmalietes Sandras palīdzība. Ilgus gadus veikdama pastnieces pienākumus, viņa labi pārzinājusi sava pagasta iedzīvotāju iespējas un vēlmes. Braucot kopā ar viņu, vairs nevajadzējis tērēt laiku pareizā un izbraucamā ceļa meklējumos, kas bijis vērā ņemams atvieglojums. Sandra arī zinājusi piezvanīt kādam sirmgalvim un palūgt, lai viņš iznāk ceļa galā, jo to puskilometru līdz mājām ar mašīnu grūti izbraukt. Bez viņas diezin vai izdotos atrast arī to pārīti, kas apmeties uz dzīvi vagoniņā. Tur esot tuvāk, siltāk, sausāk un mājīgāk. Loģiski, ka viņu piegādes adrese nav reģistrēta kā “Tirzā, pie dabas krūts, zem liepas Nr.4”. To jāzina atrast.
Saskarsmē ar šiem sirsnīgajiem cilvēkiem īsu dialogu neesot trūcis, tomēr ar visgaišāko izjūtu zīmogiem atmiņā iespiedušies divu sirmgalvju tēli: ēteriska, gracioza un labestīga kundzīte, kas izstarojusi neapšaubāmu inteliģenci, un sirms kungs, zem gadu nastas salīcis, ceļa galā pie pasta kastes pacietīgi gaidošs. Abi tādi teiksmaini, apgaroti un svinīgi, bezgala aizkustinoši un pateicīgi. Varbūt viņi izkāpuši no kādas Jaņa Rozentāla vai Džemmas Skulmes gleznas?
Klausoties Aivara stāstu par šīm un līdzīgām epizodēm, atcerējos savu vecmammu, kas savulaik tieši tāpat gaidīja pastnieci ar pensiju. Agri cēlusies, viņa iejauca pīrāgu mīklu, lai uz pastnieces ierašanos cienasts būtu kārdinoši svaigs un silts. Viesistabas lielajam galdam uzklāja mežģīņu galdsegu, no bufetes izcēla īpašiem notikumiem glabātās porcelāna tējas tases un kanniņu un piemeklēja smaržīgas tējas zāles – spēkam un sirdsmieram. Pēc tam viņa saondulēja matus, no skapja izcēla savu bēškrāsas kostīmu, ko savulaik vilkusi, ejot uz teātri. Dienai tuvojoties pusdienlaikam, viņa to uzvilka, lai svinīgi uzņemtu šīs dienas gaidītāko ciemiņu. Mūsmājās tā skaitījās svētku diena, kad goda vietā tika sēdināta Pastniece. Viņai tika izrādīta visdziļākā cieņa. Atceros, ka vecmamma nekad pilnībā nepaņēma visu uz galda noskaitīto naudu, sīknaudu viņa dāvināja pastniecei – vismaz ar tādu nieku vēloties atlīdzināt par īpašo iebraukšanu Mūsmājās. Visai bieži viņa šo dāvaniņu papildināja ar pīrāgu sainīti.
Kaimiņu tantīte pastnieci reizēm lūdza atvest zāles no aptiekas, reizēm – kādu gardumu no veikala. Arī Aivaram viens otrs apjautājies par iespējām ko vajadzīgu pasūtīt un atvest. Tā tāda sen zināma prakse – pastnieks kā leikoplasts uz visām sūrstošajām brūcēm, plāksteris vientuļajai dvēselei, ātrā palīdzība sociālajā jomā. Pareizi darīja mana vecmamma, kad katru mēnesi svinēja šo Pastnieces dienu. Viņa prata novērtēt pastnieces laiku un darbu. Gribētos, lai arī mums tas izdodas – pamanīt, aizdomāties, novērtēt un cienīt, bet vēl vairāk gribētos, lai ikviens no pastniekiem tiktu gaidīts!
